Ingars ir jau trešā dzimtas paaudze, kas nodarbojas ar piena lopkopību. Ingars ir zemnieku saimniecības „Kraujas”, tēvs Aigars – zemnieku saimniecības „Kokles” īpašnieks.
“Es augu ar tādu apziņu, ka būšu lauksaimnieks, ka man būs govis un, ka strādāšu un dzīvošu laukos. No pamatskolas pēdējām klasēm tiešām bija skaidrs, ka būšu lauksaimnieks,” stāstīja Ingars.
Savukārt viņa tēvs Aigars jaunībā par lauksaimniecību gan netika domājis. “Pilnīgi nebija par govīm vispār doma pat, bet pienāca brīdis, kad uz pilsētu iet negribējās, kad kolhozs juka un laukos gribējās palikt. Tas vienkārši tā sanāca,” viņš atzina.
Ingars savā izvēlē, turpināt saimniekot kopā ar tēvu, nav vīlies.
“Man patīk piena lopkopība, un es domāju, ka var arī diezgan daudz nopelnīt, protams, strādājot mūsdienīgi un ražīgi,” viņš uzsvēra.
Saimnieks ieguvis augstāko izglītību gan lauksaimniecībā, gan uzņēmējdarbībā ar specializāciju lopkopībā. “Lai vadītu tādu saimniecību, kāda jau ir, es domāju, ka mums ir pietiekami liela, ar veterināriju jau vien nepietiks, ļoti daudz kas vajadzīgs no uzņēmējdarbības. Ļoti daudz kas jāzina no katras nozares, tev jābūt speciālistam gandrīz jebkur,” Ingars stāstīja.
Šobrīd saimniecībā dzīvnieki atrodas gan kolhoza laikā celtajā kūtī, gan mūsdienu prasībām atbilstošā fermā, kur uzstādīti divi slaukšanas roboti, un arī vecajā kūtī, kur tagad dzīvo teliņi, darīts viss, lai samazinātu roku darbu.
“Šo fermu uzbūvējām 2012. gadā. Tad jau likās gana daudz, pietiek, kamēr vēl dabūsim pilnu, bet tas diezgan ātri notika, un vēl vajadzēja vietu, kur turēt ciet-stāvošās govis, jo tām ir vajadzīgs maksimālais komforts. Nonācām pie secinājuma, ka jābūvē vēl viena ferma,” skaidroja Ingars.
Saimniecībā esošajām gotiņām ir ne tikai numurzīmes ausīs, bet arī speciālas kakla rotas, kas nepieciešamas, lai roboti tās spētu identificēt.
Saimnieks skaidroja: “Tas ir zaļais čips, viņa ieiet robotā, pēc tā viņu atpazīst, ka tā ir tā konkrētā govs, un tad rāda, cik ilgi govs ēd. Es no sava telefona vai datora varu redzēt, parāda uzreiz paziņojumu, ka tāda un tāda govs ir ar paaugstinātu aktivitāti, viņa meklējas, vajadzētu sēklot. Vai tāda un tāda govs tik stundas nav ēdusi, vai tā govs ēd mazāk, kā iepriekšējās divas dienas, tad viņai pievērš uzmanību, vai ir saslimusi vai kādas citas problēmas, un to var arī novērst”.
“Mums jau vajag, lai tā govs būtu vesela, labi justos un tad tas izslaukums būs,” piebilda Aigars.
Vairāk nekā 20 gadus saimniecība pienu nodevusi Tukumā, taču tagad pienu ved uz Lietuvu, to ietekmējušas piena cenas.
Lai gan šobrīd tās ir augstas, cenas kāpušas arī daudz kam citam, stāstīja Ingars: “[Piena cena ir] virs 40 centiem, nebijusi augsta, bet jāņem vērā, ka arī lopbarība ir nereāli dārga šobrīd, minerālmēsli ir trīs reizes dārgāki nekā pagājušogad, elektrības cenas pieaug”.
Par spīti nepastāvīgajām cenām un situācijai pasaulē, saimnieki ražošanas apjomus samazināt nedomā, bet nākotnē plāno vēl vismaz ap 100 govīm un diviem robotiem vairāk.
“Nav vēl apnicis, liekas, ka nopelnīt kaut ko vēl var, kredīti arī tomēr ir paņemti, kas jāatdod un vienkārši jāstrādā, jāmēģina maksimāli saražot, ko var,” Ingars stāstīja. “Lauki ir zaļi, te ir klusums, tā ir laba vieta, kur pavadīt gan brīvo laiku, gan atpūsties, gan dzīvot, veidot ģimeni, savu māju būvēt,” viņš piebilda.
