Piedāvājam sarunu, kas tapusi Rīgas Stradiņa universitātes studentes Lauras Jēkabsones studiju darbam "Portretinterviju sērija ar Latvijas Tautas frontes sieviešu dzimuma pārstāvēm".
Laura Jēkabsone: Kādas sajūtas jūs pārņēma, kad jūs pirmo reizi uzzinājāt par Latvijas Tautas fronti?
Velta Čebotarenoka: Sajūtas rīkoties! Pirms tam bija bijis Radošo savienību plēnums [red.piez. 1988. g. 1.-2. jūnijs], kurā pirmo reizi izskanēja doma par Latvijas Tautas fronti, bet klusi un nepārliecinoši, tomēr palēnām sāka veidoties Latvijas Tautas fronte. Tikko mēs par to redakcijā uzzinājām, laikrakstā ielikām ziņu: “Ja Jūrmalā ir kādi cilvēki, kas veidos Latvijas Tautas fronti, lūdzu, nāciet uz redakciju!”. Uz redakciju burtiski sāka plūst cilvēku straume, tā aizsākās Latvijas Tautas fronte Jūrmalā.
Kāds bija jūsu ceļš līdz iesaistei Latvijas Tautas frontē?
Momentāls - es biju viena no organizētājām Jūrmalā. Protams, esmu uzaugusi ļoti latviskā ģimenē, mans tēvs bija bijis pēdējās pirmskara Saeimas deputāts, ievēlēts no sociāldemokrātiem. Es redzēju fotogrāfijas ar viņu un Latvijas karogu, vecāki man stāstīja par Latvijas himnu, karogu, simboliku, vārda brīvību un pārticību. Šī doma par Latviju manī bija iedēstīta jau no bērnības.
Mūsu brīvdienas bieži vien sākās ar tautasdziesmu. Arī laikrakstā “Jūrmala” visas sarunas bija par Latviju.
Varbūt mēs neiedomājāmies, ka tik ātri tiksim pie neatkarīgas Latvijas, bet to, ka kaut kas ir jādara un ir jāpanāk, ka latviešu valoda ir valsts valoda, ka atgriežas valsts simbolika, ka nostabilizējas ekonomika – to mēs zinājām. Smakām nost, gribējās brīvu Latviju un sevis apzināšanos, kā arī iztaisnot muguras, izteikt savas vēlmes!
Ko specifiski jūs paveicāt, darbojoties Latvijas Tautas frontē?
Es apvienoju Jūrmalas Tautas fronti, kas tika dibināta manās mājās. Arī pacēlu divus karogus Jūrmalā, kuri diemžēl vairs neplīvo. Uzstājos pirmajā Latvijas Tautas frontes kongresā [red.piez. 1988. g. 8. oktobrī], kurā aicināju pacelt karogu Svētā Gara tornī. Biju ļoti aktīva mītiņos gan Jūrmalā, gan citur. Tagad tas skan skaisti – “pacelt karogu”…toreiz tas bija ļoti grūti. Ejot runāt ar Jūrmalas priekšsēdētāju, viņš teica, ka “tikai pār viņa līķi es pacelšu šo karogu”. Es teicu, ka “laikam tā arī sanāks, bet karogs Jūrmalā būs!”
Jūrmalā rīkoju arī daudz manifestāciju un gājienu. Mums aizliedza gājienu Jūrmalas ielās, tāpēc gājām gar jūru. Cilvēku, kas piedalījās demonstrācijā, bija daudz, un tas vēl vairāk mūsos pastiprināja cīņas garu.
Kā Latvijas Tautas Frontes darbību sekmēja tās dalībnieki un atbalstītāji no dažādiem Latvijas novadiem?
Latvijas Tautas fronte bija visā Latvijā, taču visi tajā nebija iesaistīti simtprocentīgi. Jā, daudziem tā simpatizēja, bet cilvēki baidījās. Iestāties Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā, Pilsoņu Komitejā, “Helsinki-86” grupā vai Latvijas Tautas frontē tobrīd nozīmēja izrādīt drosmi. Visur apkārt bija Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas varas iestādes, kuras visu laiku sekoja līdzi un vēroja, ko cilvēks dara un kā viņš dara. Mums kopumā bija augsts intelektuālais līmenis.
Pastāstiet, kā no jūsu skatupunkta mainījās Latvijas Tautas frontes darbība tās īsajā pastāvēšanas laikā?
Jebkura organizācija sev nosprauž mērķi. Tad, kad mēs 1991. gada 21. augustā nobalsojām par valstiskumu, var uzskatīt, ka Latvijas Tautas fronte kā organizācija savu uzdevumu bija paveikusi. Visu laiku dzīvot spriedzē, kaut ko organizēt un darīt ir grūti. Pēc tam cilvēki sāka palēnām atslābt, vairāk strādāt, veidot savus uzņēmumus, bet Latvijas Tautas fronte izbeidza savu darbību.
Es zinu – ja ir brīvība un vēlme to uzturēt, ir jāaudzē tā saucamais ’Brīvības koks’, un kad tas ir izaudzis pietiekoši liels, pār to bieži vien var pārlīt asinis, un tā arī bija Latvijai barikāžu laikā. Es ceru, ka nākamajām paaudzēm tas vairs nebūs jāpiedzīvo.
Kāds bija laikraksta “Jūrmala” ieguldījums Latvijas Tautas frontes darbībā?
Ļoti liels ieguldījums! Redaktors Aivars Baumanis bija ļoti gudrs un zinošs cilvēks, un mums, žurnālistiem, viņš deva brīvību žurnālistikā un ļāva būt radošiem. Jūrmala izcēlās ar to, ka uz šejieni no Padomju Savienības brauca ļoti daudz intelektuālu cilvēku – dzejnieki, aktieri, rakstnieki, televīzijas darbinieki, ekonomisti, juristi. Mums bija iespēja viņus intervēt, un viņi atklāti runāja par to, ka Padomju Savienība lēnām grūst. Šie cilvēki ar savu prātu un zināšanām nostiprināja mūsos vēl vairāk pārliecības, ka Padomju Savienība bija mākslīgi veidots totalitārs režīms, kuram bija jāsagrūst. Mēs rakstījām atklāti, citējām, tulkojām. No Maskavas, Ļeņingradas, Novosibirskas pieprasīja sūtīt mūsu laikrakstu, jo cilvēkus interesēja šīs intervijas. Tas nozīmēja, ka mēs esam spējuši atklāti uzrunāt Padomju Savienības ļaudis, atklājot patiesību par valsti. Laikraksts “Jūrmala” tajā laikā Padomju Savienībā bija ļoti populārs.
Kā žurnālisti iesaistījās politiskajās un sociālajās pārmaiņās, kas risinājās Latvijas Tautas frontes darbības laikā?
Žurnālisti bija vieni no visaktīvākajiem, kas ļoti palīdzēja Latvijas Tautas frontes izveidē un darbībā. Tie visi bija aktīvi cilvēki, kas iestājās par Latviju, kuriem bija iespēja to paust, lai gan varēja arī izvēlēties to nedarīt un klusēt. Bez saziņas nekas nebūtu virzījies uz priekšu!
Kādas sajūtas jūs pārņēma, iestājoties par Latvijas neatkarības atgūšanu un nostājoties pret padomju varu?
Man bija liels cilvēku atbalsts, un es biju komandā, kurā praktiski bija visa Latvija, kas vēlas brīvību, baiļu tajā brīdī nebija nekādu. Triumfs, protams, bija 1990. gada 4. maijs – to laimes, prieka un gandarījuma izjūtu ne ar ko nevar salīdzināt. Mēs viens otru apķērām, paši sev aplaudējām, raudājām, mūs uz rokām nesa uz Daugavmalu, man puķes klēpjiem deva.
Pēc tam, 5. maijā, braucot uz Rīgu ar vilcienu, izkāpu stacijā, un pretī nāca milicis saburzītā žaketē, kurai uz vēdera pogas nevērās ciet, cepuri pakausī un papirosu mutē, un krievu valodā kaut ko teica – tas ļoti ātri atveda atpakaļ realitātē.
Mēs bijām deklarējuši Latviju par brīvu valsti, bet bija jāsāk domāt, kā to izdarīt reāli.
Arī 21. augustā, kad nobalsojām par valstiskumu, aiz atvērtiem logiem dzirdējām kāpurķēdes, kas brauca pie mums. Interfronte draudēja ar OMON un apcietinājumu.
Lietuvas notikumu laikā es sēdēju un raudāju, uzzinot, ka tur gājuši bojā cilvēki, un sapratu, cik tas viss trausli un briesmīgi. Viņiem nepastāvēja nekāda žēluma, cilvēciskuma. Bija jāsāk vēl vairāk domāt, kā pārņemt valsti savā pārvaldībā, taču bija jāsāk no nulles.
Pastāstiet par “4. maija deklarācijas” nozīmi un tapšanu no jūsu skatupunkta!
Dienu pirms 4. maija [red. piez. 1990. g.] pēc Daiņa Īvāna ierosinājuma aizbraucām pie Mātes Latvijas uz Rīgas Brāļu kapiem un nodevām zvērestu. Mēs balsojām par 1918., nevis 1990. gada republiku, lai gan daži kolēģi teica: “Vai gan mēs tagad dziedāsim ulmaņlaiku dziesmas un staigāsim ar kūlīšiem, tēlosim tautu meitas un tautu dēlus?”.
4. maijā ļoti nervozējām par to, ka varētu nepietikt balsu. Kad notika balsošana, tauta skaitīja līdzi, virmoja pārliecība par to, ka balsu pietiks, un tā arī bija. Paziņojām, ka Neatkarības deklarācija ir pieņemta, kam sekoja asaras, smiekli, apķeršanās, aplausi – ļoti emocionāls brīdis. Dzīvē reti kad kaut ko tādu gadās piedzīvot. Man laimējās, tāds bija likteņa lēmums.
Cik lielā mērā jūs Latvijas Tautas frontes darbības laikā izjutāt risku, kas bija saistīts ar personīgo dzīvi?
Esmu viena no tiem, kas to ļoti izjuta. Es biju pazīstama Jūrmalā, par mani lielu interesi izrādīja Valsts drošības komiteja. Ļoti baidījos par savu meitu. 1990. gada janvārī traģiski gāja bojā mans vīrs, mani pratināja līdz pēdējai dienai. Tas murgs beidzās tikai pēc ievēlēšanas. Viņu cīņa pret mani bija ļoti nežēlīga, jo viņi saprata, ka cilvēki man tic.
Kādu iespaidu iesaiste Latvijas Tautas frontē atstāja uz jūsu turpmāko dzīvi, un cik lielu enerģiju tas deva turpmākajiem darbiem?
Latvijas Tautas fronte uz manu turpmāko dzīvi atstāja lielu iespaidu. Latvijā laikam nav vietas, kurā es nepazītu kādu no Latvijas Tautas frontes laikiem. Tos, kas bija Latvijas Tautas frontē, vieno nesaraujamas saites. Bez Latvijas Tautas frontes es nebūtu kļuvusi par Jūrmalas pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētāja vietnieci, arī par Augstākās Padomes deputāti. Tas deva pārliecību par latviešu tautas spēku, enerģiju un spēju realizēt lielu sapni. Latvijas Tautas fronte bija liela dzīves skola, kas parādīja, ka kopīgas vērtības un kopīgs darbs ir panākumu atslēga.
Runājot par kļūdām LTF darbības laikā, vai jūs kaut ko būtu darījusi citādāk un mainījusi savā rīcībā?
Jā, es noteikti būtu ierosinājusi nojaukt Uzvaras pieminekli. Arī Ļeņina pieminekli noteikti vajadzēja demontēt agrāk, taču padomju armija bija klātesoša līdz pat 1993. gadam. Obligāti vajadzēja uzreiz ieviest apmācību latviešu valodā. Šobrīd citādi risinātu zemes un mājokļu reformu. Domājot par šiem jautājumiem, nevajadzēja steigties, bet nebija jau laika. Kopumā ir lietas, ko ar šodienas prātu es būtu darījusi citādāk.
Vai, jūsuprāt, Latvijas Tautas frontē darbojošos sieviešu ieguldījums tiek atspoguļots un atzīts pietiekoši, salīdzinot ar vīriešu ieguldījumu?
Lielu ieguldījumu ir devusi Sandra Kalniete ar savām grāmatām, atspoguļojot gan to laiku, gan vēlāko. Anna Seile arī rakstīja savas atmiņas par to laiku. Sieviešu bija daudz, vīriešu, protams, vairāk, tomēr sievietes lielu daļu smaguma iznesa uz sevis.
Daudzas sievietes upurēja savas privātās dzīves. Tāda diemžēl ir revolūcijas cena.
Ko Latvijas Tautas frontes darbības laikā nozīmēja būt sievietei un vienlaikus politiski aktīvai personai?
1988. gadā, kad tika dibināta Latvijas Tautas fronte, manai meitai bija 10 gadi. Viņa daudzos pasākumos piedalījās kopā ar mani un faktiski uzauga ar Latvijas Tautas fronti. Tas viņu veidoja kā personību un nostiprināja mūsu savstarpējās attiecības.
Kā, jūsuprāt, laika gaitā ir mainījusies sabiedrības attieksme pret sievietēm, kas aktīvi iesaistās valsts mēroga jautājumu risināšanā?
Šobrīd daudz sieviešu ir vadošos un politiski nozīmīgos amatos. Mums Valsts prezidenta, Ministru kabineta priekšsēdētāja, Saeimas priekšsēdētāja un arī Satversmes tiesas priekšsēdētāja amatā ir bijušas un arī šobrīd ir sievietes. Ar to varam lepoties. Sievietes ir ļoti atbildīgas. Salīdzinot ar laiku, kad es strādāju Augstākajā Padomē, sievietes loma politikā un sabiedrības attieksme pret to ir ļoti mainījusies pozitīvā nozīmē.
Kādas sajūtas pārņem sievieti, kura tiek apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni par nopelniem valsts labā?
Gan sievietei, gan vīrietim tas ir gandarījums par sava darba un drosmes novērtējumu. Ir pagodinoši saņemt tik augstu valsts apbalvojumu. Man ordenis ir arī piederības valstij simbols. Nekur pasaulē cita tik skaista ordeņa nav.
Kā jūsu pieredze, nemitīgi atrodoties uzmanības centrā, ir ietekmējusi jūsu profesionālo un emocionālo izaugsmi?
Mana pieredze un briedums ļauj brīvi paust viedokli par valstij un sabiedrībai būtiskiem procesiem un notikumiem.
Kāda ir jūsu ikdiena un vai pašlaik jums ir vairāk laika sev, nekā tas bija Latvijas Tautas frontes laikā?
Jā, laika noteikti ir vairāk, jo esmu pensijā. Daudz brīvā laika veltu mazmeitiņai. Milzīgu spēku un darbu veltu 4. maija deklarācijas klubam. Mēs darām lietas, kas ir būtiskas sabiedrībai ar paliekošu vērtību nākamajām paaudzēm. Tiek veidots Neatkarības laukums, piemiņas vieta Likteņdārzā, kā arī grāmata par 1918. un 1990. gada balsotājiem.
Par godu 1990. gada 4. maija deklarācijas pieņemšanas trīsdesmitgadei tiek organizēta konference par Augstākās Padomes darbību.
Jūsuprāt, kas kopīgs un kas atšķirīgs 80.-90. gadu un mūsdienu Latvijas iedzīvotājam, ja runā par mīlestību un cieņu pret savu valsti?
Latvija bija tuva un dārga kā deviņdesmitajos gados, tā arī šodien. Atšķirīga bija valsts iekārta, kas arī noteica attieksmi pret valsti. Sabiedrība un valsts kopumā ir radījusi vidi, kurā ir iespējams gūt panākumus un īstenot savus privātos un profesionālos mērķus. Diemžēl valstī vēl ir cilvēki, par kuru labklājību valstij ir jāuzņemas atbildība un jāatrod risinājumi, kā nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi. Domāju, ka ar gadiem šīs problēmas vairs nebūs.
Ko mūsdienu Latvijas iedzīvotājs var darīt savas valsts labā?
Darīt var ļoti daudz. Latvija ir valsts, kurai visu laiku būs jādomā par savas neatkarības nosargāšanu, jo blakus ir liela agresorvalsts Krievija. Tā ir visas sabiedrības atbildība par to, cik valsts ir politiski un ekonomiski spēcīga. Tas panākams, godprātīgi veicot savus ikdienas pienākumus, ieaudzinot savos bērnos cieņu pret valsti un pareizu vērtību izpratni un neesot pasīvam un vienaldzīgam pret būtiskiem notikumiem gan Latvijā, gan ārvalstīs. Tas ir arī galvenais.
