Nedzirdīgajiem

Sporta studija

Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

«Zemes stāsti» 6. sērija

Ne visu var izlasīt «Google». Strausu audzētāju stāsts par biznesa kļūdām un mācībām

Kuldīgas novada Snēpeles pagasta "Nornieku" mājās jau vairākus gadus audzē strausus. Pēteris Gobzemis sāka ar stipru gribu – atgūt senču īpašumus, saimniekot un radīt savu saimniecību. Viņš riskēja un aplokā ieveda strausus. Lielie putni šodien ir viņa ferma, un viņš Kuldīgas novada Snēpelē kopā ar Andu Šīmani ir radījis vietu, kur saimniecība izpleš spārnus.

Ja pasaulē nav skaidrs, kas bija pirmais – putns vai ola, tad Nornieku mājās viss ir skaidrs. Viņu saimniecībā pirmais bija putns. Un tad pavasarī nāca arī olas.

"Visiem ir standarta jautājums, vai strauss bāž zemē galvu? Visai Latvijai varu pateikt – viņš nebāž galvu zemē,” smejoties saka Pēteris.

Tas bija 2008.-2009. gads, kad Latvijā un arī Pētera dzīvē notika dažādas pārmaiņas. Pēteris sāka domāt, ka vajadzētu sākt kaut ko darīt laukos. Satika brālēnu, kuru kādu laiku nebiju redzējis un kurš toreiz arī meklēja, ko dzīvē turpmāk darīt.

"Viņš teica, ka ir interesējies par gliemežiem, sliekām un strausiem. Un sarunājis, ka rīt brauks uz Jēkabpili apskatīties strausus. Prasīju, vai varu braukt līdzi. Un tā mēs aizbraucām," atceras Pēteris.

Tā Pēteris nonāca pie pirmajiem strausiem. Nākamā gada pavasarī nopirka jau sešas strausu ģimenes, lai tos pavairotu. Veiksmīgam saimniekošanas sākumam bijušas arī daudzas sakritības.

"Tukumā bija strausu ferma. Īpašnieks pārcēlās dzīvot uz Krieviju un visus samērā lēti pārdeva. Viņš gribēja pārdot ātri. Mēneša laikā mēs uzrāvām šo fermu, kura mums ir," stāsta Pēteris.

Pēteris stāsta, ka, atšķirībā no citiem dzīvniekiem, strausam nav nepieciešama pamatīgas saimniecības ēkas. Tagad strausi dzīvo plašos koka aplokos – sākumā koka karkass bija apsists ar plēvi. Tā arī sākās saimniekošana. Ar visām labajām un arī sliktajām lietām. Lai gan visu informāciju nu jau viegli var atrast internetā, tas, kā tas viss notiks dabā, tik vienkārši paredzams nav. Piemēram, pirmajā gadā Pēteris savas vainas dēļ zaudēja pat 60 jaunus putnus.

"Ir daudz lietu, kas ir jāizzina. Ir tie pieci gadi, līdz tu apzinies, iepazīsti un saproti to lauku biznesu. Tiešām nav tādas informācijas, kuru nevarētu izlasīt "Google". Bet, kā tas ir dabā un kā to pielietot – tas ir jāsajūt ar laiku," uzskata Pēteris.

Ja taisi biznesu laukos, tam ir jāpatīk

Jā, te ir daudz darba, atzīst Pēteris. Tādēļ viņš saprot to, ka daudzas lauku sētas nav sakoptas, jo vienkārši tam neatliek laika – ikdienas darbu saimniecība ir pārāk daudz.

"Bet ir svarīgi, lai tev tajā vidē būtu forši. Jebkurš to pateiks. Ja taisi biznesu laukos, tev tam ir jāpatīk. Tam ir jāpatīk. Tas nav miljonu bizness. Es ieinvestēšu, un tad tas nāks atpakaļ. Ir jābūt arī vietas sajūtai. Jābūt gribēšanai būt laukos," uzskata Pēteris.

Pēteris saka, ka nevar pateikt, kad bijis grūtākais posms. Sākums nekad nav viegls, taču viņš lauku dzīvi salīdzina ar sniega bumbu – ir jāpaiet laikam, kamēr tā sāk velties. Un nedrīkst pie pirmajām grūtībām apstāties. Pēteris saka, ka, protams, tika pielaists daudz un dažādu kļūdu. Bet tikai tā var mācīties.

"Kad pirmajā gadā 60 cāļi nosprāgst divās nedēļās, droši vien var visu pamest. Droši vien bija daudz brīžu, kad varēja visu pamest. Bet es tās nekad neesmu uztvēris kā grūtības. Tie bija izaicinājumi – kā saprast, izanalizēt, vai pieļautas kļūdas," saka Pēteris.

Tam piekrīt arī Anda Šīmane, kura saka, ka ar Pēteri šos gadus bijuši skolotāji viens otram. Viss, kas noticis, ir bijusi dzīves skola.

"Ir bijušas krīzes. Ir bijuši posmi, kad man likās – nē, man pietiek. Godīgi sakot, tas prasīja vēlmi un gribēšanu sakārtot sev galvu. Varbūt tā ir vecuma iezīme. Vai kaut kas cits. Vai arī tu vienkārši saproti – ja to nesakārtosi un nesaliksi visu pa plauktiņiem, tad ir prom viss,” saka Anda.

Viņa arī atminas, ka toreiz, kad sāka plānot strausu audzēšanu, šķita, ka tagad būs jauka dzīve laukos. Būs lauku romantika. Prom nekurienē, kur neviena nav. Taču bijuši arī brīži, kad darba tik daudz, kad Anda apjauta – neatliek laika sev.

"Ir brīži, kad jāiet uz maksimumu – uz 100, 200 vai 1000 procentiem. Pat bišķi vairāk, nekā vari.

Bija brīdis, kad bija baigi daudz darba. Bija tik daudz darba, ka skatījos uz savu vīrieti un domāju: kur viņš ņem enerģiju? No viņa var mācīties, kā iet uz priekšu, uz mērķi," saka Anda.

Latvijas iespējas nav izsmeltas

Pēteris uzskata, ka viņam ir paveicies, ka dzīvo Latvijā, ka viņam ir lauki. Bet kāpēc tas viņam ir? Pēteris saka – jo tas ir tas, kas viņam ir vajadzīgs.

"Cits saka, ka viņam nekā nav. Vai arī nav tā, ko viņš vēlas. Lielā mērā viņš pats ir par to atbildīgs. Tas, kas mums ir, un tas, ko mēs gribam," uzskata Pēteris.

Tāpat viņš saka, ka joprojām Latvija ir iespēju zeme. Katrā sākumā viss ir jauns. Mēs joprojām esam jauna valsts. Un šeit joprojām ir iespējas.

"Jā, te nav liels tirgus. Bet te ir daudz iespēju, ko darīt. Ir jābūt idejai. Varbūt tā nav baigi aprēķināta. Varbūt tā nav saprotama uz papīra. Bet, ja to dara ar degsmi, viss notiek. Pabraucot pa novadu un redzot, kas notiek un ko dara, ir riktīgi forši cilvēki.

Droši vien ir viena daļa, kas pazuduši tajos laukos. Bet tikpat daudz viņi pazuduši arī pilsētā," uzskata Pēteris.

Radīt tā, lai paliek

Pēteris atzīst, ka ir domājis, vai meitai tas viss būs nepieciešam. Taču viņa moto ir strādāt tā, lai viņai to vajadzētu. Jau tagad ir lietas, kas viņu piesaista.

"Iestādījām liepiņu viņai uz gada jubileju. Viņa zina, ka viņas ir vienā vecumā. Es ceru, ka vajadzēs. Vai lauksaimniecības formā? Varbūt nē. Varbūt tas būs citā formā. Bet es ceru, ka šo vietu vajadzēs," saka Pēteris.

Jo šī vieta ir īpaša. Arī Pētera vectēvam zeme agrāk bija tieši Snēpelē. Kad meklēja vietu, kur saimniekot, varianti esot bijuši dažādi. Taču piesaistīja tieši šī vieta.

"To pat nevar tā pateikt... Tās ir baigās sajūtas, ko dod dzimtas vieta. Droši vien vārdos to neizskaidrot," saka Pēteris.

Un šobrīd viss, ko "Norniekos" dara, ir īsts un patiess, saka Anda. Lai gan daudz no paveiktā – gan ekskursijas, gan arī produkcija ir citiem –, patiesībām tas viss ir sev.

 "Tu ej un skaties - te nebija un tagad ir. Nevis atnācu un iekaroju, bet atnācu un radīju. Kaut kā tā... Un radīju tā, lai paliek. Radīju tā, ka vēl kādam ir darbavieta," saka Anda. 

Anda arī saka, ka viņu zemes stāsts nav tikai par strausiem. Tas ir stāsts par savu zemes stūrīti. Par zemi un vidi, kur skaties apkārt un priecājies, kā daba mainās un viss attīstās.

 "Arī par savu pensijas kapitālu. Es būšu tik drosmīga un teikšu, ka šis ir mūsu pensijas kapitāls. Šis mums dos spēku un atbalstu," uzskata Anda.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti