“Viņš taisa mucas no koka... - Kādām īpašībām ir jābūt, lai būtu par mucenieku? Pacietīgam, diezgan stipram un arī gudram... - Vai tev mājās ir kāda muca? Man tikai pie vectēva Kuldīgā ir... - Vai jūs zināt, kur mucas vispār izmantoja? Lai tajās liktu siļķes un citas zivis, lai tajās saglabātu šķidrumu, lai pārvadātu kaut kādas preces ar kuģiem... - Vai tu varētu tad, kad izaugsi liels, būt par mucenieku? Nē, mani tas neinteresē...” Šādi seno mucenieka arodu apraksta ceturtās klases skolēni Rēzeknē, atzīdami, ka nākotnē tomēr vēlētos kļūt par policistiem un citu profesiju pārstāvjiem. To, ka mucenieka arodam vismaz pagaidām trūkst pārņēmēja, atzina arī Vārkavas novadā strādājošais kokapstrādes meistars, metinātājs un mucenieks Juris Kivlenieks.
“Pagaidām nav,” piebilzdams, ka pašam pēcnācējos pagaidām tikai daiļā dzimuma pārstāves, “nu, meitenes par mucenieku, tas dīvaini būtu”. Taču Jurim grūtības ir arī nopietnu mācekli atrast, “visiem ir paradums - cik naudas, cik kas maksā, cik uztaisīsi, cik nopelnīsi - bet nedomā par to, kas tas par darbu ir, kā to izdarīt.”
Juris Kivlenieks ir mucenieks trešajā paaudzē, jo arī viņa tēvs un vectēvs bija šī aroda pratēji, tādēļ viņa dzīves izvēle bijusi diezgan likumsakarīga: “Nu, es tā domāju. Amats jau ar nav slikts, tik tas, ka grūts, ja tā visu mehanizētu, nebūtu nekas traks, bet lielākā daļa ar rokām, arī kalēja amata vajag zināt kaut cik, stīpas pašam ir jāizvalcē...”
Mucu meistaram jautāju, vai var būt, ka jaunā paaudze šāda grūta darba tomēr baidās? “Katram arī nepatīk tāds darbs. Tāpēc, ka ir bijuši kādi pāris cilvēki – jā, viss tā kā būtu, bet viņš saka - man vienkārši nepatīk, nevelk”. Tomēr Juris atzīst, ka, šādu darbu darot, nopelnīt ir pavisam reāli, sanākot arī uz kādu gadatirgu ar saviem darinājumiem aizbraukt, bet pārsvarā tiek gatavoti pasūtījuma darbi, un tepat gatavoto ķipīšu noieta tirgus ir visa Latvija: “Ir Latgale, ir Rīga, no Kurzemes, pat no Ventspils tālākais ir, bet pats tālākais laikam uz Magņitogorsku dāvanā aizveda vienu muciņu, taisīju šogad. Bet, ka ņem uz okeāna otru pusi, ja atmiņa neviļ, tad bija Detroita, Amerika.”
Arī darināmo lietu spektrs ir visai plašs, “pašlaika mucām materiāls beidzās, vajadzīgās kvalitātes ozola nav,” Juris norāda uz darbnīcā stāvošajiem pirts ķipīšiem, “sākot ar šiem pašiem mazākajiem, pat gaļas dēlīši, koka rotaļlietas,” Juris rāda nelielas koka mašīnītes, kas, lai vērtīgais koks neietu zudumā, tiek darinātas no koka atgriezumiem.
Līdz ar pirts tradīciju atdzimšanu pieprasītas tiek dažādas pirtslietas - dažāda lieluma mucas, kausiņi, spaiņi, baļļas, kubuli, “pats lielākais , speciāli vēl pat durvis nav sataisītas, nevarēja dabūt ārā, vajadzēja izgriezt laukā, bija laikam 2,30 m diametrs, pēc pirts kur peldēt, kubuls.”
Vai viss speciāli jāmācās vai tēvs jūs apmācīja? “Tieši, kā pa mucām, tad tas ir no tēva. Pirmo mucu es 16 gados vispār taisīju, un arī tad tikai pēc tēva stāstītā, tikai tēvs pēc tam nedaudz pielaboja to manu darbu.”
Šim apmatam, protams, esot arī dažādi noslēpumi un savi aroda knifi, katram meistaram tie esot savi. Tomēr Juris ar nožēlu atzīst, ka daudzi šī amata meistari, diemžēl, vairs neizmanto veco laiku tradīcijas.
Juris Vārkavas novadā strādā jau 20 gadus. "Atgriezos atpakaļ. Būtībā jau dzīvot var viscaur, ja ir vēlēšanās darīt, strādāt kaut ko, darboties, nevis staigāt un čīkstēt. Es teiktu, ka darba nav tam, kas vai nu negrib strādāt vai nu negrib mācīties.”
Lai arī mūsdienu konkurences apstākļos mucenieka aroda pratējam darba pietiekot, Juris Kivlenieks atzīst, ka ar jau iegūtajām iemaņām darbu atrastu arī citās nozarēs.
