Monopols

Kaspars Pūce: Pirms 50 gadiem bērni daudz vairāk ticēja Ziemassvētku vecītim

Monopols

Artis Gulbis: Ieguldījumi bērnu izglītībā un savu sakņu izzināšana padara Latviju stiprāku

Mācītājs Krists Kalniņš: Šogad no Dieva saņēmu pamudinājumu vairāk būt atvērtam attiecībās

Mācītājs Krists Kalniņš: Attiecību atslēga ir pieņemt otra cilvēka dažādību, ļaut viņam būt

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 6 mēnešiem.

Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes baznīcas mācītājs Krists Kalniņš pēc izglītības ir jurists, jaunībā sapņoja kļūt arī par režisoru, bet ticībai pievērsās pēc tam, kad viņa mamma viņam uz armiju atsūtīja evaņģēliju, pēc kura izlasīšanas viņš nolēma kristīties, mācītājs dalījās savā dzīves stāstā Latvijas Radio raidījumā "Monopols". Pa šiem gadiem viņš nonācis pie atziņas, cik ļoti svarīgi ir pieņemt otra cilvēka dažādību un lai ir draugs, kas pieņem tevi.

Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes baznīcas mācītājs Krists Kalniņš jau vairāk nekā 15 gadus pieraksta dzejoļus – vārdus un domas, kas ataino viņa izjūtas. Un 2020. gadā iznāca viņa dzejas krājums "Niekkalbīša dzejoļu grāmatiņa". 

Pa šiem gadiem viņš nonācis pie tā, cik ļoti svarīgi ir, ka otrs cilvēks tev blakus ir draugs, kas pieņem tevi. Attiecību atslēga nav, ka abiem ir jābūt vienādiem. Atslēga ir pieņemt otra cilvēka dažādību, ļaut viņam būt. 

Kalniņa pirmā izglītība ir jurists – viņam patika, sanāca un veicās. Tad viņš bija izmeklētājs, kādu brīdi pastrādāja arī Interpolā. Ja nebūtu aicinājuma no Dieva, viņš noteikti būtu tiesnesis vai advokāts, bet varbūt arī režisors. 

Ceļam līdz izvēlei kalpot par mācītāju ir bijuši vairāki līmeņi, norādīja Kalniņš. 

"Viens tāds, ko es pavisam nesen uzzināju, kad mans paps stāstīja par savas mammas mammu, kas esot bijusi ļoti ticīgs cilvēks, kas ir lūdzis.

Nu jau ilgu laiku esot ticībā, es saprotu, ka cilvēku lūgšanām par bērniem, par mazbērniem ir milzīga nozīme viņu dzīves attīstībā. Tāda noslēpumaina nozīme," vērtēja mācītājs. 

"Otra lieta, kas nāk no bērnības, ir tādi interesanti pieskārieni, kas ir bijuši. Piemēram, mamma mūs veda uz Mārtiņa baznīcu Pārdaugavā, un es atceros šo Ziemassvētku dievkalpojumu kā tādu, varētu teikt, brīnumu. Kā mazs bērns es atceros skujas, sveces un tās dziesmas, un neko, protams, vairāk tas nenozīmē, bet tas tomēr ir pieskāriens," viņš turpināja. 

Tomēr izšķirošais notikums, kas aizsāka viņa ceļu pie Dieva, bija viņa mammas atsūtītais evaņģēlijs. 

"Mana mamma atsūtīja uz armiju, kad es dienēju padomju armijā Baltkrievijā, evaņģēliju. Es to izlasīju un kaut kas manī notika, ko es nesapratu ar prātu. Tagad kā mācītājs es zinu, kas tur notika. Tas bija Dieva gara pieskāriens, kad pēkšņi tu savā dziļākajā esībā sajūti šo Dieva mīlestības klātbūtni. Tur kaut kas tāds notika," stāstīja Kalniņš. 

Tāpēc, atbraucot mājās atvaļinājumā, viņš devās kristīties. Lutera draudzē viņu kristīja un iesvētīja mācītājs Juris Rubenis. 

"Toreiz bija noruna, ka tad, kad es atgriezīšos no armijas, man būs jāiet iesvētes mācībā, jo baznīcā ir sava kārtība, kā tu tiec pie kristības, iesvētības, bet tā kā toreiz – 1990. gadā – tas laiks bija ļoti trauksmains, arī armijā visādas lietas notika, mācītājs mani kristīja un iesvētīja uz tās ticības pamata, ko Dievs man bija ielicis sirdī, kas nebija izpratne, bet vienkārši tā sajūta, ka es to vēlos," atzina mācītājs. 

"Tad bija tā, ka, pārnākot mājās no armijas, es gāju iesvētes mācībā turpat Torņakalnā.

Toreiz Skaidrīte Gūtmane vadīja iesvētes mācībās lekciju, kurā viņa sacīja vārdus, ka katrs vīrietis ir radīts ar aicinājumu būt par priesteri," viņš stāstīja. 

Nākamajā rītā, agri pamostoties, Kalniņš nevarēja beigt domāt par šiem vārdiem. 

"Atceros pilnīgi, kā atvēru acis, un ārā spīdēja saule, un tā atspīdēja arī uz sienas. Es skatījos tajā saules staru atspīdumā un domāju – bet es esmu piedzimis kā vīrietis, tātad es arī esmu aicināts kā priesteris," stāstīja mācītājs. 

Šie vārdi rosīja iekšēju dialogu, jo pirms tam Kalniņš tika domājis kļūt par režisoru. 

"Mana mamma bija aktrise, un es faktiski izaugu teātrī. Man bija tāda sajūta, ka es gribētu būt par režisoru, bet toreiz, kad mēs stājāmies ar Rēziju Teātra fakultātē, Rēziju pieņēma, bet mani nepieņēma," viņš stāstīja. 

"Tad notika tas iekšējais dialogs, kura rezultātā es teicu: Dievs, es esmu gatavs atdot savu dzīvi un kalpot tev kā mācītājs. Es tajā brīdī vispār nezināju, ko tas nozīmē, bet es ticu, ka tajā brīdī Dievs mani apzīmogoja ar savu zīmogu," mācītājs uzsvēra. 

Tā jau ilgus gadus viņa prioritāte ir bijusi attiecības ar Dievu, taču šo pēdējo gadu mācītājs cenšas rūpīgāk izkopt attiecības arī ar apkārtējiem cilvēkiem. 

"Man šis gads iesākās ar ļoti interesantu vārdu – attiecības. Es to saņēmu no Dieva kā tādu pamudinājumu vairāk būt atvērtam attiecībām.

No vienas puses, tad, kad es cilvēkiem to sacīju, daudzi teica: bet, Krist, tu nepārtraukti esi attiecībās, katru dienu pie tevis nāk cilvēki. Bet attiecības tādā dziļākā nozīmē, jo es pats pamanīju, ka viens ir mans darbs, ko es ļoti mīlu, attiecības ar cilvēkiem, ar kuriem satiekos, darot to, ko es daru kā mācītājs. Bet otrs ir tāds sirds līmenis, tāda sirds satikšanās," stāstīja Kalniņš. 

"Visa šī gada laikā es jutu, ka tajā brīdī, kad man atkal gribas norobežoties un iegūt telpu priekš sevis, tā man Dievs saka – nē, Krist, tev ir jādodas ciemos vai jāpiedalās kādos pasākumos, jābūt atvērtam cilvēkiem tur, kur viņi ir, jāsastop viņi telpā ārpus kalpošanas," viņš piebilda. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti