Mācītāja Rozentāla piezīmes par nākotnes baznīcu, sarežģītajām kordziesmām un pilsētvidi

Lai atklātu sevi tūkstošiem klausītāju, ir nepieciešama drosme. Arī lai skaļi paustu un argumentētu savu neapmierinātību ar vadības lēmumiem un aicinātu uz atklātu diskusiju, ir vajadzīga drosme. Un Rīgas Lutera draudzes mācītājam Linardam Rozentālam tādas netrūkst. Viņam ir uzticēta Latvijas Radio simtgades dienasgrāmatas rakstīšana. Dienasgrāmatā pavīd pārdomas par baznīcu un noskaņu tajā. Starp pārdomām arī daudzi vēsturiski fakti gan par baznīcu, gan Torņakalna apkārtni.

Dienasgrāmata Linardam Rozentālam nav nekas jauns, tā jau ir reiz rakstīta pamatskolas laikā.

"Jā, es atceros, ka es rakstīju kaut kādā bloknotā. Un es neatceros, kāpēc es to sāku darīt, bet, man šķiet, ka tā nebija dienasgrāmata, kas atainotu manu iekšējo pasauli, bet, domāju, ka tas, ka es to darīju, - un man šķiet, ka es to darīju diezgan ilgi, palīdzēja veidot kaut kādu rakstīšanas prasmi, domu izsacīšanas prasmi, jo tieši rakstīt man ļoti patīk. Tas ir vislabākais veids, kā es varu izteikt to, kas ir manī. Man ir daudz vieglāk rakstīt, nevis kaut ko īpaši spontāni runāt un stāstīt. Un es domāju, ka man tas nāca ļoti par labu," par dienasgrāmatu rakstīšanu stāsta Linards Rozentāls.

Šoreiz gan dienasgrāmata top nevis kaut kādā bloknotā, bet tiek rakstīta datorā un pārsūtīta glītā ''Word'' failā. Un mācītāja nedēļa, šķiet pat pašsaprotami, nesākas pirmdienā.

Svētdiena, 20.maijs

Ieraksts dienasgrāmatā. Šodien ir Vasarsvētki. Un Torņakalnā Citādais dievkalpojums. Daudz mūziķu, un pāri visam – baznīcas jaunā altāra projekts. Mēs gribam būvēt altāri no stikla. Īsto, sākotnējo “ļaundari” nodedzināja 60. gadu vidū. Pēc tam izdevās sarunāt, ka tā vietā novieto slēgtās Anglikāņu baznīcas altāri, kas Torņakalnā atrodas līdz pat šodienai. Bet nu tam ir laiks doties mājās. Anglikāņu draudze ir lūgusi ļaut altārim atgriezties tā īstajā vietā. Veco atjaunot negribam, jo tas tāpat nebūs vecais. Jaunais būs no stikla. Caurredzams. Caurspīdīgs. Esmu priecīgs, ka šo darbu uzņēmās Andris Kronbergs.

Es jau vairākas dienas domāju par stiklu. Par to runāju arī dievkalpojumā. Dažkārt pietiek ar vienu domu, kas pie tevis atnāk, lai rastos patiesi labs stāsts. Stāsts, kas rada pats sevi – vismaz tāda man dažkārt ir sajūta, rakstot uzrunas vai sprediķus.

Stāsts sāk nest sevi, un rodas kas jauns, nebijis, kāds pilnīgi jauns skats. It kā kaut kas tevī ir briedis un tad piepeši uzplaukst.

Man ir žēl, ka nedziedāšu draudzes kora priekšnesumā. Nevaru tikt uz mēģinājumu no rīta, tāpēc nezināšu droši savu balsi. Un vienkārši iziet priekšā, lai visi redz, ka mācītājs, lūk, korī dzied, šķiet kaut kā muļķīgi.

Bet par stiklu.

Ieva Valaine: Sprediķī jūs runājat par stiklu kā par metaforu dzīvei, kurā nav ne no kā jāslēpjas. Vai tā izvēle par labu stiklam nozīmē arī, ka cilvēki, kuri nāk uz Torņakalna baznīcu, ka viņiem nebūtu jāslēpjas, ka viņi var būt tas, kas viņi ir, pat tad, ja citiem tas liekas nepareizi?

Arī šobrīd nekas netraucē tieši tā nākt, kā jūs to aprakstījāt, un ceru, ka cilvēki var piedzīvot kaut ko no tā, ka tā ir viena vieta, kur cilvēks var būt tas, kas viņš ir. Kur viņam nav kaut kam jāpiemērojas – kādam musturam, kādam piegriezumam. Kur var rasties, mosties arvien vairāk tā sajūta, ka tu piederi, ka tas, kas tevi saista, tas, kas tev dod šo izjūtu, nav tikai no tevis, tikai no tavas iekšējas vai ārējas atbilstības. Un stikls ir tāds ļoti pateicīgs tēls, metafora, kas runā par to, ka tas nevis kaut kā izgaismo, ka visi kaut ko redz, ka jūties vainīgs, bet tieši pretēji. Ka man var būt par kaut ko kauns, kaut kāda vaina sajūta, bet tad es redzu, ka visiem tā ir, ka mēs esam ļoti līdzīgi, un tad es redzu, ka tas nebūt nav galvenais, par ko man ir jāsāp sirdij.

Pirmdiena, 21.maijs

Ieraksts dienasgrāmatā. Pēcpusdienā atklāju no jauna Rīgas nomali pilsētas centrā – dodamies ar Teoloģijas fakultātes studentiem apmeklēt Integrālās izglītības institūtu. Reti cilvēki, pilns ceriņiem, kaut kur pamalē lielpilsētas duna un tāds miers apkārt.

Šim mieram šķērsām – pārdomas par mobingu. Kāpēc cilvēki nevar pieņemt savas perspektīvas ierobežojumus un ar cieņu izturēties pret to, ko viņi nesaprot, nesadzird, nepieņem? Vai tāpēc, ka jūtas apdraudēti, intuitīvi juzdami, ka, ja sāks iedziļināties, dzirdēt, saprast, daudzi līdzšinējie pamati un uzskati var sākt šūpoties? Mēs reti strīdamies vairs par lietas būtību, bet par to, kā vienu un to pašu lietu redzam. Un kā izlīdzsvarot savu enerģiju, radošumu, spēku, laiku, lai tas viss neaiziet tikai pretestībai, vilkmei, kura tevi grib apklusināt, apstādināt, piejaucēt, bet arī, lai radītu ko jaunu, pozitīvu, lai tiektos uz nākamo pakāpienu.

Jauna atskārsme – lai arī no vienas puses saņemam nosodījumu, pārmetumus, piedzīvojam mobingu, no citas puses – šīs negācijas neskar kādu apvidu tevī, kādu gaišu un siltu radošas enerģijas un motivācijas avotu, kas liek atcerēties senos apustuļa Pāvila vārdus – mēs visādi tiekam spaidīti, bet neesam salauzti; mēs esam neziņā, bet neesam izmisuši; mēs tiekam vajāti, bet neesam pamesti; mūs notriec pie zemes, bet mūs nevar pazudināt. Varbūt tāpēc, ka daudzpusīga cilvēka attīstība nozīmē attīstīties visām inteliģencēm – intelektuālajai, emocionālajai, ķermeniskajai un garīgajai. Tikai tad cilvēks veidojas par vienotu, veselu būtni. Un, ja kaut kas iedragā vienu no šiem aspektiem, citi aspekti mobilizējas un neļauj lielajam kuģim sākt grimt.

Vakarā gatavoju rakstu kādam universitātes izdevumam par baznīcas pašizpratni.

Esmu nonācis pie interesantas domas, ka mūsdienās tajā – visas Austrumeiropas kontekstā – bieži valdošais fundamentāliski tonētais konservatīvisms varētu būt izskaidrojams ar to, ka šāda pieeja dzīvei ir raksturīga kara laika mazbērnu paaudzei,

cilvēkiem, kuri ir dzimuši vecākiem, kuri kā bērni ir piedzīvojuši kara un pēckara traumatizējošo vidi un nav piedzīvojuši pietiekami daudz mīlestības un rūpes no vecākiem un apkārtnes, kas spētu šo traumatizāciju transformēt. Piemēram, mūsu kontekstā luteriskās baznīcas liberālā tradīcija būtiski mainījās, kad mūžībā devās tā baznīcas mācītāju paaudze, kura karu un pēckara gadus bija piedzīvojuši kā pieauguši cilvēki, un to vietā 80. un 90.gados nāca jauni mācītāji – kara laika bērni vai mazbērni. Tad arī daudz vairāk nekā iepriekš parādījās tādi fenomeni kā identitātes jautājumi, pieķeršanas “pareizajiem” uzskatiem, nespēja mainīt savus uzskatus, reliģiozitāte kā atkarība, pamatuzticēšanās trūkums, apdraudētības sajūta, permanenta sajūta, ka esi ļaunu spēku varā, ieskats, ka kreativitāte ir “nenormāla”.

Kas var to mainīt? Tas ir grūti. Sava piederība traumatizētai paaudzei jāapzinās, pat ja realitātē ar tevi tam nav it kā nekāda sakara. Bet mēs sevī nesam daudz, ar ko mums nav nekāda sakara – no iepriekšējām paaudzēm, gan labo, gan slikto. Par to visu ir jāuzņemas atbildība, jāapzinās un jāuztic Dievam. Tad var kaut kas sākt mainīties, bet tad arī ļoti, ļoti maz.

Mūsu lielā dziedināšanas cerība slēpjas tajos, kuros šī traumu starppaaudžu pārnese jau ir izčākstējusi – "milleniuma" paaudze. Viņi ir daudz vairāk brīvi no tā, no kā mēs nekad nespēsim atbrīvoties.

Un tāpēc mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem ar šīs – mums nepazīstamās - paaudzes un pieejas, un dzīves skata steidzīgu vērtēšanu un viņos esošā potenciāla apslāpēšanu, jo tieši viņos slēpjas mūsu dziedināšanas avoti. Viņiem ir nevis jāmācās no mums, bet mums no viņiem. Vismaz dažās, tik būtiskajās lietās.

Ieva Valaine: Kā, jūsuprāt, "millenium" paaudze var dziedināt savus priekšgājējus?

Ar savu pilnīgi citādāko, atvērto domāšanu. Tādu pavisam citu pasaules ieskatu, pasaules izjūtu, jo tas patiešām ir gan Bībelē, gan psiholoģijas atziņās akcentēts, ka patiešām tāda traumatizācija, kas nav apstrādāta, kas nav dziedināta, viņa pāriet no paaudzes paaudzē. Un kaut kādā brīdī viņa tiešām beidzas. Dažkārt var būt tā, ka cilvēki, kas ir tās traumatizācijas skarti, un tā nākamā un aiznākamā paaudze, kas ir no tās brīvi, - tie ir kā no divām dažādām pasaulēm. Un tajā ziņā viņu piemērs, klātbūtne... Viņos ir kaut kas vesels, kas mūsos ir nevesels. Un, ja tu ilgi uzturies tajā vidē, tad arī tu vari kļūt mazliet veselāks. Vienkārši ir jāļauj tai paaudzei būt tādai, kāda tā ir, nemēģināt to ielikt mums pazīstamās gultnēs vai maršrutos.

Otrdiena, 22.maijs

Ieraksts dienasgrāmatā. Šodien uz Vecrīgu eju kājām. Ceļš no Torņakalna līdz Vecrīgai ar kājām ir mazliet vairāk kā pusstundu garš. Bet es sāku iet no vēl tālāka punkta – Bērnu slimnīcas Vecāku mājas. Man ir 40 minūtes, lai nokļūtu Marijas Magdalēnas baznīcā. Ir jāiet ātri. Izvēlos pašu taisnāko un īsāko ceļu – pa Indriķa ielu līdz Torņakalna tiltiņam. Kad šo tiltu 1910. gadā cēla, tas bija pirmais dzelzsbetona tilts Rīgā. Runā, ka sākumā daudzi baidījušies iet tam pāri, jo neesot bijuši droši par šī jaunā materiāla izturību. Tomēr tiltiņš vēl stāv.

Pie Arkādijas parka Indriķa ielu pāršķeļ 10. tramvaja līnija, un apaļajiem akmeņiem bruģētā iela pārtop kāpnēs, kas ved lejā uz Torņakalna staciju. Taču drīz vien iela turpinās, vijas garām stacijai, un tad no ielas paliek pāri tikai taka, kas ved gar gandrīz pašām dzelzceļa sliedēm. Tomēr ielas iespaids paliek. Labajā pusē krūmi un slīkšņas, kas atgādina, ka reiz līdz šai vietai palu laikos skalojās Daugavas ūdeņi. Drīz vien taka aizved līdz vietai, kur kādreiz dzelzceļu šķērsoja Jelgavas šoseja, ko vēlāk pārsauca par Vienības gatvi. Pēc tam šoseju un ielu pagrieza pa labi un novirzīja līdz Jelgavas ielai, kur ielai pāri uzbūvēja dzelzceļa viaduktu. Bet kādreiz Jelgavas šosejas satiksme ņudzēja te, kur tagad par ielu un dzelzceļa pārbrauktuvi liecina vien dabā ar grūtībām saskatāms uzbērums un kāda vientulīga sarga būda, apzīmēta ar grafiti. Nezinātājs to nemaz vairs nespēj pamanīt. Lai to visu saskatītu, kā te kādreiz bija, nepieciešama iztēle.

Tālāk eju gar dabā vairs neatrodamo Kobrona skansti, zviedru nocietinājumiem, un tad jau nonāku Akmens ielas rajonā. Aiz dzelzceļa viadukta abās pusēs liels bruģēts laukums. Te kādreiz beidzās tramvaja līnija, kuru pirmo sāka laist pāri tiltam uz Pārdaugavu. Bet pats Akmens ielas rajons reiz ņudzēt ņudzēja no cilvēkiem, jo tieši šeit pāri Daugavai gāja Plosta tilts, kuru rudeņos nojauca un pavasaros atkal uzstādīja. Lai tiktu pāri upei, te pulcējās tirgotāji un uzņēmēji – tas bija krietni vairāk nekā pirms gadsimta.

Diena turpinās, esmu galā – Vecrīgā, bet šis ceļš man vienmēr patīk – vienlaikus tagadnē un pagātnē.

Trešdiena, 23.maijs

Ieraksts dienasgrāmatā. Atkal ir atsācies darbs pie Bībeles teksta ierunāšanas. Projekta sākumam izvēlētas pāris grāmatas no Vecās Derības, un man ir piedāvāts nolasīt visu Jonas grāmatu. Tā kā tā ir ļoti maza, atteicāmies no teksta sadalījuma lomās, un līdz ar to

es esmu viss – gan viedais un apdomīgais Kungs, gan čalītis Jona, īsts dzīves pirmās puses cilvēks, kurš negrib iekulties apšaubāmā projektā un bīstamās situācijās, gan godīgie jūrnieki kuģī, ar kuru Jona bēg uz otru pasaules malu,

lai tikai nebūtu jādara tas, kas viņam ir jādara, gan lielā pilsēta Ninive, kura piedzīvo transformāciju un kurā notiek ārējas un iekšējas pārmaiņas.

Ar Bībeles teksta lasīšanu galvenais ir nelasīt to kā Bībeles tekstu, monotonā balsī, saskaldot teikumus pa pantiem, bet gan kā īstu stāstu, kā kaut ko, ko tu stāsti par sevi, ieliekot iekšā visas emocijas, enerģiju, kāda vien šajā tekstā ir. No sākuma man mazliet nepadodas, jo šie lasīšanas principi, kurus apguvu pirms trim gadiem, kad tika ierunāta Jaunā Derība, mazliet aizmirsušies. Tomēr drīz vien iejūtos tekstā. Joprojām atceros daudzos padomus un ieteikumus, kurus pirms trim gadiem saņēmu no Kārļa Auškāpa, kurš klausījās, vērtēja, laboja.

Pēc tam – ātri jādodas uz Latvijas Universitāti, kur Teoloģijas fakultātes bakalaura 2. kursa studentiem pasniedzu kursu “Ievads praktiskā teoloģijā”. Tā ir man pirmā pieredze mūžā, kur katru nedēļu tiekos ar vieniem un tiem pašiem studentiem vienas tēmas ietvaros. Mans darbs draudzē biežāk saistās ar lekcijām un semināriem atkal un atkal citām cilvēku kombinācijām – te nāk vieni, te citi. Izjūta, ka ilgākā laika posmā veidotos kāda kontinuitāte, rodas reti.

Garīgās aprūpes darbā slimnīcā un pat draudzē cilvēki mainās, bet šeit uz abu roku pirkstiem saskaitāmie studenti paliek vieni un tie paši vairāku mēnešu garumā, un atzīstu, ka esmu pie viņiem pieradis.

Šodien runājam par nākotnes baznīcu. Tās galvenais raksturs būs saistīts ar vispārējo priesterību – tajā ienākot, nebūs uzreiz tik skaidrs kā tagad, kurš te ir mācītājs un kurš nav, jo uzdevumi, kompetences būs izlīdzinātas starp daudz, daudz vairāk cilvēkiem nekā tagad.

Netiks turētas garas runas, daudz vairāk vietas atvēlēs dialogam, diskusijām, sarunām, cilvēki būs kompetenti garīgā aprūpē, starp viņiem veidosies tāds kā dvēseles draudzības tīklojums, un pašas par sevi saprotamas būs dažādas garīgas prakses. Tā būs mācīšanās kopiena, kuru raksturos uzticēšanās organiskai izaugsmei un evolūcijai, kopiena, kurā jaunais tiek drosmīgi izmēģināts – it īpaši tur, kur līdzšinējais ir kļuvis pārāk sterils vai neauglīgs, vai vairs nav saprotams.

Vakarā pēc apmeklētāju pieņemšanas draudzē daudzu koru kopīgs mēģinājums “Ave Sol” koncertzālē, gatavojoties Dziesmu svētkiem. Pirmo reizi piedzīvoju mēģinājumu, kurā ir ne tikai viens, bet daudzi kori. Tas ir emocionāli ļoti pacilājoši. Rodas neparasta kopības izjūta. Un esmu pamanījis – pat pēc garas un grūtas dienas pāris stundu kora mēģinājums nevis spēkus atņem, bet taisni otrādi – dod otro elpu. Jo arī dziedāšana – skaņas plūdums, elpošana, ķermeniska sevis izventilēšana – ir apzinātības un vērīguma prakse. Kad dziedi, visas citas domas nāk un aiziet.

Ieva Valaine: Ko no šīs nākotnes baznīcas idejas esat gatavi pamēģināt Torņakalnā? Varbūt kaut kas jau ir mēģināts?

Jā, kaut kas jau ir mēģināts. Piemēram, kāds varētu būt dievkalpojums. Kad mums ir draudzes nometne brīvdabā, kur ir daudz cilvēku -  250 – 300, mēs esam mēģinājuši dievkalpojumu veidot kā pasākumu, kur cilvēki stāv milzīgā aplī, kur neviens nav mācītājs, kur mēs visi esam līdzvērtīgi. Varbūt, izņemot uzrunu, visi saka visu. Arī svēto vakarēdienu cilvēki dod viens otram, un ir egalitārisms, līdzvērtīgums un tajā pašā laikā ļoti personiski.

Tad vēl ir seminārs reizi divos mēnešos, genogrammas, kur cilvēki stāsta savus stāstus un meklē samezglojumus, svētības. Tad ir tāds īpašs dievkalpojums, kur cilvēki runā par šīm svētībām, samezglojumiem, mēģina tos nosaukt vārdos, meklē viņus dabā, liek uz altāriem, kuri ir vairāki tādi izveidoti. Es domāju, ka ļoti liela nākotnes dievkalpojuma iezīme varētu būt, ka telpa ir tāda transformējama, ka tur visādi var salikt lietas, ne obligāti visiem ir jāsēž tādās rindās.

Man ir tāda sajūta bijusi, ka šādā, citādākā dievkalpojumā rodas citādāka iekšēja sajūta. Jo tas dievkalpojums ir nevis pēc kaut kādas iekšējas kārtības, bet viņš tā kā veidojas un top tajā brīdī.

Protams, ka tas ir iespējams tikai tad, kad tu ļoti labi zini to klasisko. Jo, kā zināms, jebkuras izmaiņas ir pieļaujamas tikai tad, ja tu kaut ko ļoti ilgi neesi mainījis. Un tad, kad tas nemainīgais ir ļoti dziļi, tu vari saprast, kā tas viss var būt arī mazliet savādāk.

Ceturtdiena 24.maijs

Ieraksts dienasgrāmatā. Šodien brīvdiena. Pirmā pēc 11 dienām darba. Nav labi, ka es atkal esmu atkritis no apņemšanās katru nedēļu ieplānot divas brīvdienas.

Kad pirms pusotra gada piedzīvoju izdegšanas simptomus, apņēmos īstenot savas tiesības uz divām brīvdienām nedēļā. Diemžēl es pats esmu pie tā vainīgs, ka tas neizdodas.

Kad ir brīva diena, kurā esmu viens pats – lasu, nūjoju, nedaru neko. Tas ir grūti. Tas prasa piepūli – nedarīt neko. Jo darīt – tas mums ir asinīs. Piedzimušiem un uzaugušiem Rietumu sabiedrībā, protestantisma darba ētikas iekrāsotā kultūrā, vidē, kur būt "čaklam" ir tikums, darbatkarībai ir daudz lielākas iespējas kļūt par mūsējo. Bet arī tāpēc, ka mums liekas, ka ir daudz jādara.

Mēs bieži sirgstam ar darbaholismu, bailēm kļūdīties, mazvērtību un šaubām, varbūt arī tāpēc, ka daudzi esam šie kara laika mazbērni. Mēs mēģinam nodrošināties pret iespējamu sabrukumu, iekrājam rezerves, jo dziļi gēnos ir palikusi vecāku un vecvecāku pieredze, ka vienā jaukā dienā visa dzīve var sašķīst lupatu lēveros.

Ir vienkārši jāuzticas, ka vienu dienu nedēļā pasaule iztiks bez mums. Vienu dienu nedarīt neko, neuzlabot dzīvi, bet gan baudīt to.

Regulārs laiks, kurā esi “skaidrā” no darba. Nevis vispirms darbs un atpūta pēc tam. Jo, ja tas kļūst par mūsu dzīves musturu, tad beigās tik un tā vienmēr paliek tikai darbs, bet atpūtas un dvēseles nemaz. Bet man patīk arī teoloģes Dorotejas Zelles doma, ka katra darbs ir daļa no visas esības tālākradīšanas procesa, veids, kā mēs kļūstam līdzdalīgi pie pasaules pabeigšanas un piepildīšanas. Laikam vienkārši jāatrod pareizais līdzsvars.

Ieva Valaine: Kā jums izpaudās izdegšanas sindroms?

Parastām lietām arvien vairāk bija vajadzīgs laiks, lai to varētu paveikt. Un radās sajūta, ka katliņš tiešām ir pilns. Es sāku atcelt lietas, kuras varēja atcelt. Bet tādu punktu pielika viens brīdis tieši dievkalpojumā, kur es piepeši vairs nevarēju padziedāt vienu liturģijas teikumu. Es viņu iesāku. Sāku dziedāt, un piepeši pazuda balss, pazuda enerģija. Es apklusu. Un es reizē sapratu, cik muļķīgi, tāpēc, ka iestājās tāda pauze un es situ kolēģim ar elkoni, lai viņš pārņem to lietu, bet viņš kaut kā bija aizdomājies, viņš tā īsti nevarēja saprast, kas tieši ir jādzied tajā brīdī.

Joki, bet tā priekš manis bija tāda zīme, ka ir jāpaņem pauze vismaz viens mēnesis, ko es arī izdarīju. Tad es tā tiešām atradu priekš sevis nūjošanu kā tādu ķermenisku praksi, kur nav jādomā, nav jālauza galva, un tā kustēšanās mani izveda laukā no, es domāju, daudz lielākas bedres, kas tur priekšā vīdēja.

Piektdiena, 25.maijs

Ieraksts dienasgrāmatā. Rakstu sprediķi. Uzdūros uz viena raksta kādā Vācijas medijā par vientulību, kas esot ļoti izplatīta tieši tā saucamajā Y paaudzē – vecumā no 18 līdz 35 gadiem. Lielbritānijā pat ir izveidots īpašs vientulības ministra amats. Vientulība ir subjektīvi piedzīvojams stāvoklis, kad cilvēkiem savstarpējās attiecībās rodas nesaskaņa starp to, ko tie vēlas, un to, kas tiem ir. Tātad, vientuļš cilvēks ir tas, kurš no sirds vēlas vairāk vai mazāk dziļus kontaktus, taču to viņam nav. Daudzi to sauc arī par Bridžitas Džounsas fenomenu – pēc saspringtas darbadienas, sanāksmēm, semināriem tu pārrodies mājās un piepeši atskārt, ka esi vientulības pārņemts.

Pirmais solis laikam ir šīs situācijas apzināšanās un neuztvert to par normālu. Un arī nekrist panikā, ka nav iespējams ātri to mainīt. Ir lietas, kuras veidojas pamazām un arī risinās pamazām. Un šīs problēmas apzināšanas un ir vēlme kaut kā to mainīt, kaut arī nav saprotams, kā, - tā ir droša zīme, ka atrodamies kādu risinājumu priekšā, kurus vēl nepazīstam. Mēs esam kādas rītdienas pasaules priekšā, kura daudz vairāk kā šodienas pasaule būs vērsta uz attiecībām, kopību, atvērtību un klātbūtni. Kur cilvēki nebūs viens otram vairs objekti, funkcijas, pozīcijas. Kur vienīgā akceptējamā un tolerējamā saite cilvēku starpā būs kopība. Kur cilvēki daudz savādāk kā tagad pazīs viens otru.

Par to rakstu sprediķi svētdienas dievkalpojumam Torņakalnā. Svētdien būs arī Trīsvienības svētki, šie dīvainie svētki, kuros svin, ka Dievs ir nevis cipars “viens”, bet gan “trīs”.

Šodien iznāk jaunākās Ričarda Rora grāmatas “Dievišķā deja. Trīsvienība un mūsu pārveide” tulkojums latviešu valodā. Tās priekšvārdā teikts: “VIENS pēc savas būtības nav nedz Mīlestība, nedz Smiekli, nedz Dziesma. VIENS var būt Pirmkustinātājs, Neizdibināms, Viss, un, ja Viss ir viss un Viss ir Viens, Viens ir izolēts, iegrimis sevī, nedz mīl, nedz smejas, nedz dzied. DIVI – Iņ un Jan, tumsa un gaisma, vīrišķais un sievišķais, duālisma pretmeti, ļaunā un labā nodalījums un tieksme pēc Līdzsvara, labākajā gadījumā – sastapšanās viens pret vienu, bet ne Kopība. TRĪS – sastapšanās trijatnē, kopība, daudznozīmība, noslēpums, Mīlestība pret Citu un pret Cita Mīlestību. Tā gremdējoties Citos, atdodot Sevi, mīlot, dziedot, smejoties, tiek radīts Ceturtais, allaž mīlēts un mīlošs.”

Kristiešu Dievs – tāds, kādu to redzēja Jēzus, tāds, par kuru sapņoja Jēzus pirmo gadsimtu mācekļi, ir nevis vientuļš Dievs, kas valda kādā augstā tronī vēl augstākos augstumos pāri visam, bet gan Dievs attiecībās, kopībā, pats – triju personu kopība, kas palīdz katram cilvēkam nonākt kopībā.

Jēzus Dievs nav privāts Dievs. Pie viena var likt punktu. Pie diviem var arī likt punktu, ja izdodas. Bet pie trijiem vairs nevar pielikt punktu, jo skaitīšana ir sākusies, viens, divi, trīs un aiziet.

Dievs, par kuru saka, ka viņš ir trīs, ir aicinājums ceturtajam, piektajam un miljardajam, jo tas nav uz sevi vērsts un savu nabu pētošs Dievs, bet gan atvērts un aicinošs. Un ikreiz, kad mēs iedomājamies Dievu kā tādu monarhu, tādu kā faraonu, kas sēž milzu piramīdas pašā virsotnē, mēs noliedzam Jēzus Dievu. Tieši Trīs izsaka Dieva dabu, mīlestību, kas plūst no viena pie otrā, no otra pie trešā, meklē ceturto, piekto un miljardo. Dievs kā vieglums, kas plūst no viena pie otra kā dejojot.

Dievs kā tāds mirdzošs, kustīgs, dzīvs pavediens, virpulis, vilnis, kas šad un tad nošalc tev garām, aizvirpuļo kā tāds vēja radīts ziedlapiņu mākonis, kā tāda plūsma. Un grūtākais nav ar Viņu satikties, bet šim vilnim, šim virpulim pieķerties un ļauties tā vieglumam, trajektorijai.

Protams, nevajag krist panikā, kad tas neizdodas, jo jāatceras, kas esam mēs un kas ir Viņš. Viņš ir taurenis, bet mēs esam kāpuri. Un kāpuriem, skatoties uz taureņiem, bieži apreibst galva. Viņi cenšas taureni īsajā brīdī, kad lēnās kāpuru acis to saķer kustībā, to aprakstīt, definēt, bet nākamais īsais brīdis atklāj to, kas iepriekš nav bijis pamanīts, un visi kāpuru rēķini bieži izjūk. Bet, kad viņi tomēr pieskaras taureņa spārniem un varbūt pat pieķeras taureņa virpuļojumam, kāpuros rodas neizskaidrojama sajūta, ka arī viņi ir tā paša materiāla. 

Kad to apzināmies, tad visa esība kļūst ļoti droša. Tad vairs nav nekā, no kā patiešām būtu jābaidās.

 Sestdiena, 26.maijs

Gara diena. Netieku uz mēģinājumu garīgās mūzikas koncertam, kas būs pirms Dziesmu svētku gājiena 1. jūlijā. Nezinu, kā varēšu labi iemācīt šīs dziesmas, tās nav vienkāršas. Par to man arī jādomā – kāpēc tas, kas nes vārdu “garīgs” nereti ir tik komplicēts, tik pieejams tikai ekspertiem un profesionāļiem? Tam tā nevajadzētu būt. Tam būtu jārodas viegli – it kā no nekā. Tam būtu mūs jānes, tam būtu mūsos jāskan kā melodijai, kas pielīp un no kuras vairs netiec vaļā.

Uz mēģinājumu netieku, jo visu dienu seminārs iesvētes mācības grupai. Man ir prieks, ka esam pēdējā gada laikā mainījuši iesvētes mācību formātu un vairs nelasām trīs mēnešus reizi nedēļā garas lekcijas. Tagad cilvēks var iesvētīties mēneša laikā. Četras lekcijas darbdienu vakaros reizi nedēļā un seminārs piektdienas vakarā un sestdienā. Un svētdien iesvētības. Viss nevis izstiepts, bet gan koncentrēts, fokusēts un daudzveidīgs, interaktīvs.

Man patīk doma, ka galvenās lietas mūsu dzīvē ir tās, kuras nevar iemācīties, bet tikai apgūt. Mēs attīstāmies nevis caur deklaratīvām zināšanām, bet pieredzēto. Un

baznīca, un draudze ir mūsu pašu radīta svēta vide, lai tā mums radītu pieredzes mirkļus, kas mums palīdzētu attīstīties un augt, pakāpi pēc pakāpes, ieaugt dzīvē, šķersot dzīves posmus.

Tāpēc baznīcas un draudzes dzīve sastāv no notikumiem, kuri rada iespēju mūsos kaut kam notikt. Nākotnes baznīcā nebūs garas runas, bet daudz iespēju iegūt pieredzi. Un caur šo pieredzi pārtapt, pārveidoties, transformēties – augt un attīstīties. “Radīties” tālāk.

KONTEKSTS

Rīgas Lutera jeb Torņakalna baznīcas mācītāju vārds pēdējā laikā daudz izskanējis saistībā ar nesaskaņām ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas vadību. Šķiet, tieši pateicoties viņiem, ziņās un pat analītiskajos raidījumos, kur parasti reliģiskus jautājumus neskaram, mēs, žurnālisti, baznīcai esam pievērsuši vairāk uzmanības.

Torņakalna mācītāji skaļi un drosmīgi diskutējuši par to, kur baznīca virzās, kā pieņem viedokli, kas nesakrīt ar vadības domām. Par sieviešu ordināciju, par Stambulas konvenciju, par Jura Rubeņa aiziešana no mācītāja amata.

1 komentārs
Kristaps Kaščejs
Paldies!
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti