Spītējot veselības problēmām ar muguru un ceļiem, pašā pandēmijas sākumā pavāre Aija Donika uzsāka savu mazo biznesu, mājas nelielajā virtuvītē gatavojot pasūtīto ēdienu un sapņojot par savas latviešu kafejnīcas atvēršanu. Nu pagājuši divi gadi, jaunajā dzīvesvietā iegūts augstākais – piecu zvaigžņu – higiēnas reitings, taču kā ar kafejnīcu?
"Kafejnīcu es neatvēru sakarā ar to pandēmiju, jo pandēmija te drusku, kā sakot, nogrieza mums mazliet to skābekli, bet visumā jau tāpat ir labi," atzīst Aija Donika.
Lielajā katlā top Jāņu siers, jo tādu sieru kā Latvijā Anglijā parastā veikalā nopirkt nevar, pie tam latviešu saimnieces mājās gatavots siers ir zelta vērtē.
"Ir pat klienti, kas nepārtraukti pasūta tieši Jāņu sieru. Vienalga, kurā gadalaikā, vienmēr tiek pasūtīts," atklāj Donika.
Vienatnē pirms Jāņiem visu izdarīt nav iespējams, tādēļ nāk palīgā Līga Lešinska, kura šo divu gadu laikā no palīdzes kļuvusi par tuvu draudzeni.
Tā kā ēdiena gatavošana abām ir hobijs, tad tiek daudz eksperimentēts un tradicionālās receptes uzlabotas.
"To eksperimentu apēd ģimenes, protams. Tad Līga man iedod, tad es viņai iedodu to, kas paliek, jo visu jau nevar apēst," stāsta Donika.
"Tad mēs vērtējam viena otru, ko vajag, kā vajag," turpina Līga Lešinska. "Vai tur vajag sāli vairāk vai kā. Recepti uzreiz jāpieraksta, savādāk aizmirstas tie daudzumi. Kādas proporcijas, tas viss jāpieraksta. Un tad, kad nav, kā vajag, tad jādomā, kas tur ir par daudz, kas tur ir par maz, miltus nedrīkst vairāk bērt, lai nav par cietu. Vīri arī mums palīgā nāk ar eksperimentēšanu, degustāciju. Tie ir tie, kas jūt labāk, jo viņi jau ir ārpus visa tā. Viņi jau pasaka, vai tev tur salātos sāls pietrūkst vai piparus vajag."
