"Kokneses grāmatā es izlasīju, ka te kādreiz dzīvoja trīs brāļi Bļodiņi, un tā vieta bija ar krietni vairāk zemes, gandrīz līdz pus Koknesei. Tie mantinieki nepieteicās, un mani vecāki nopirka daļu. No trīs māsām es esmu tā, kas jau ir dzimusi šajā mājā," stāstīja Inese.
Viņa atzina, ka pašas bērnība, ja neskaita tautu deju pulciņus, īpaši tālāk par saimniecību nesniedzās.
"Govis ganīju. Kad bija graudi, šad tad kurināju krāsni, kaltēju graudus. Tolaik mums vēl nebija transportieris, tad bija arī mēsli ar tačku jāaizstumj. Mēs ilgi dzīvojām arī bez traktora, tad ziemā ceļu nebija ar ko iztīrīt, tāpat arī visa graudu vešana uz kūti ar tačku notika," atminējās Inese.
Likumsakarīgi, ka jaunībā Inese nolēma doties uz Rīgu, tālu prom no lauksaimniecības, un izvēlējās studēt interjera dizainu. Vēlāk ar vīru Māri no Rīgas viņa tomēr pārcēlās uz dzīvi tuvāk laukiem, – uz dzīvokli Aizkrauklē, bet krīzes gadu smagums atveda atpakaļ uz mājām pavisam.
"Brīvdienās reizēm braucām uz laukiem. Vienas brīvdienas, otras brīvdienas, beigās jau katras brīvdienas. Tad jau palēnām arī vasaru te pavadījām. Tas bija laiks, kad dēls bija mazs un daudz slimoja, bija tā krīze. Tad tēvs aicināja uz saimniecību sierus taisīt, un tas kaut kā viss mani aizvilka atpakaļ," viņa stāstīja.
"Vairāk jau tēvs mani iesaistīja saimniecībā atpakaļ ar to, ka bija pienākusi krīze, kad par pienu maksāja trīs, četrus santīmus par litru.
Kad atnāca nauda no pienotavas, tie bija desmiti eiro. Nevarēji ne samaksāt par elektrību, ne nopirkt kaut ko gotiņām. Tāpēc sākām pārstrādāt pienu, sākām gatavot sieru, taisīt krējumu, biezpienu un sviestu," Inese skaidroja.
Šobrīd Inese kopā ar vīru Māri ne tikai audzina piecus bērnus, bet abi jau pilnībā pārņēmuši rūpes par saimniecību. Kopā viņi ir realizējuši jau piecus Eiropas Savienības projektus. Par Eiropas finansējumu saimnieki iegādājās traktoru, siena presi un ietinēju, kā arī rotējošo pļaujmašīnu. Tāpat uzbūvēja arī jaunu kūti ar telpām piena pārstrādei.
"Tēvam bija sava vīzija, man ir sava. Mums tas skats uz turpinājumu nedaudz atšķīrās. Mēs visu gribam vairāk modernizēt," atzina Inese.
Lai gan modernizācija atvieglo ikdienas soli, Inese tāpat katru rītu ceļas jau pulksten 4.30, lai izslauktu 25 govis, kas aizņem no divām līdz pat trim stundām, tāpēc saimnieki ganāmpulku plāno palielināt tikai tad, kad saimniecība tiks vairāk modernizēta, piemēram, ar slaukšanas robotiem.
Taujāta par brīvo laiku un hobijiem, Inese smejoties atzina, ka, audzinot piecus bērnus un uzturot saimniecību, brīvā laika patiesībā īsti nav.
"Ir tāds teiciens, ka galvenais jau nav galamērķis, galvenais jau ir ceļš, tāpēc es domāju, ka tas laiks, kas man šobrīd ir ar bērniem, tas ir tas galvenais. Nezinu, ko cilvēki dara, kad viņiem ir tik daudz laika, jo man dzīvoklī bija garlaicīgi. Man patīk, kad darāmā ir daudz," viņa uzsvēra.
