Globālais latvietis. 21. gadsimts

Vēstniece Elita Gavele: Jādomā par diasporas ekonomiskā potenciāla izmantojuma iespējām

Globālais latvietis. 21. gadsimts

Ciemos pie grāmatizdevējas un trimdas arhīvu apzinātājas Baibas Vītoliņas

Būt atvērtiem jeb kā iedzīvoties Latvijā ģimenēm, kur viens dzīvesbiedrs ir ārvalstnieks

Kristovski par pārcelšanos no Austrālijas uz Latviju: Pieredze laba, bet birokrātija liela

Latvietis Andrejs Kristovskis un austrāliete Alise kopā ar saviem četriem bērniem februārī pārcēlās no Austrālijas uz Latviju. Lai arī bērniem, ņemot vērā Covid-19 dēļ noteiktos ierobežojumus, iejusties Latvijā nav viegli, ģimene atzīst, ka lielākoties šeit jūtas labi. Izņēmumi gadījušies sadarbībā ar valsts un pašvaldības iestādēm.

Andrejs dzimis Austrālijā, sevi sauc par latvieti, tikmēr viņa sieva Alise ir austrāliete, kura vēl tikai gribētu sevi saukt par latvieti. Andrejs kā trimdinieks, kurš audzis trimdas sabiedrībā un no bērnības gājis uz latviešu pasākumiem Austrālijā, allaž jutis emocionālo vilkmi uz Latviju. Viņš stāsta, ka, atbraucot šurp ciemos, acumirklī sajutis to, par ko stāsta tautasdziesmas – te ir tās bērzu birzis, Daugava bango un jūra šalc. Andrejs sapratis, ka te ir viņa īstā vieta.

Vecākie bērni joprojām mācās Austrālijas skolā

Grūtāk Latvijā klājas četriem bērniem (16, 12, 9 un 3 gadus veci), kuri, lai arī bijuši iesaistīti latviešu sabiedrības norisēs Austrālijā, tomēr kopumā ar diasporu bija mazāk saistīti, turklāt šobrīd viņu iesaiste latviešu sabiedrībā Latvijā ir apgrūtināta Covid-19 dēļ. Mācības vecākie bērni turpina attālināti apgūt Austrālijas skolā, kamēr jaunākā atvase apmeklē bērnudārzu Latvijā un nāk mājās no dārziņa ar visādiem, Andreja vārdiem runājot, jauniem izteicieniem.

Alises motīvi pārcelties uz Latviju bijuši gaužām vienkārši: “Es vienkārši negribēju palikt Austrālijā viena pati. Esam Austrālijā ilgu laiku bijuši kopā ar latviešiem, bērni prot latviešu valodu, mēs esam bijuši iesaistīti latviskās kultūras norisēs, un mūsu pārcelšanās uz Latviju ir latviskās dzīves jauna pieredze, kas pilnībā atšķiras no pieredzes Austrālijā. Tā ir jauna pieredze, kas atver acis un prātu citai dzīvei, kas ļauj saprast citu vēsturisko pieredzi.”

To var saukt par lēmumu, kas pieņemts vīra un bērnu dēļ, bet Alise norāda – tas ir arī viņas lēmums iegūt jaunu pieredzi, dzīvojot citā valstī, iepazīstot kultūru un arī apgūstot valodu. Viņa šobrīd mācās latviešu valodu, ko uzskata par grūtu.

Alise atzīst, ka par latvieti sevi varēs saukt brīdī, kad spēs brīvi runāt latviski.

Birokrātija un valodas barjera

Līdz šim, dzīvojot Latvijā, pieredze Kristovsku ģimenei bijusi gana laba ar atsevišķiem izņēmumiem. Lielākoties klupšanas akmeņi, neizpratne un pārpratumi radušies, sadarbojoties ar valsts un pašvaldības iestādēm, ierēdņiem un iepazīstot birokrātiskos līkločus. Tie sagādājuši pārpratumus un, kā norāda Alise, ir vietas, kur viņa bez vīra nemaz neiet tā iemesla dēļ, ka viņa neprot vēl latviešu valodu tik labi, lai spētu sarunāties kā līdzīgs ar līdzīgu.

Uz to norāda arī Latvijas Universitātes socioloģijas maģistrante Zane Meļķe, kura rakstīja bakalaura darbu par tēmu “Reemigrantu ģimeņu ar ārvalstnieku dzīvesbiedriem reemigrācijas pieredze”. Socioloģes aptaujātās jauktās ģimenes atzina, ka ārzemniekam kārtot dažādas administratīvus jautājumus, nezinot latviešu valodu nereti ir neiespējami.

Alise arī atzīst – ja kāds neiepazīstina ar latviešiem, tad viņa biežāk un labprātāk uzturas angliski runājošā sabiedrībā. Šis ir spilgts apliecinājums tam, ka nereti, ārzemnieks, atbraucot uz Latviju, uzturas angliski vai sev saprotamā valodā runājošā kopienā un pat nemēģina iekļauties latviešu sabiedrībā.

Socioloģe Meļķe stāsta piemēru par ģimeni no Turcijas, kas Latvijā dzīvo jau desmit gadu un kurai visas aktivitātes notiek savā kopienā – vidē, kas ar latvisko sabiedrību nesadarbojas. Viņu nostāja esot tāda – ja mēs neinteresējam latviešus, tad mūs neinteresē latvieši. Rezultātā integrācija starp latviešu un cittautiešu kopienām nenotiek vispār.

No socioloģes Meļķes bakalaura darba izriet vairākas atziņas par latviešu aizspriedumiem pret cittautiešiem un reemigrantiem:

Ja, piemēram, bērni neprot latviešu valodu, tad pret šiem bērniem un latviski runājošo vecāku ir nosodījums no sabiedrības puses.

Reizēm nosodoša, atgrūdoša attieksme ir pret krievu tautības un krieviski runājošiem cilvēkiem, kā arī pret ārzemniekiem. Ja ārzemnieks ir izteikts eiropietis, baltu ādas krāsu, viss ir kārtībā. Ja viņš ir komunikabls, draudzīgs, vēl labāk – bagāts un viss iet no rokas –, ar to nav problēmu. Ja viņam ir tumšāka ādas krāsa, var rasties problēmas. Cilvēki atgriežoties saka, ka ir šokā par šo kopējo attieksmi, ka tā ir diskriminējoša un arī aizspriedumainība ir augsta.”

Tomēr laimīgi kopā

Uz to, ka Latvijas sabiedrība ne vienmēr ir atvērta, norāda arī Andrejs. Arī Alise sajūt to, ka reizēm citi negrib ar viņu satikties – ir grūti sastapt cilvēkus, ja nav kāds vidutājs, kurš var iepazīstināt. Tomēr, neraugoties uz dažādiem izaicinājumiem iedzīvojoties Latvijā, austrāliete Alise sarunā uzsver, ka Latvijā jūtas labi un ir te laimīga. Laimīga, jo ir kopā ar ģimeni.

Kā norāda Latvijas Universitātes profesore klīniskajā psiholoģijā Baiba Martinsone, ģimenei, tostarp jauktai, kam kopā būšana balstīta pamatvērtībās, ir iespējams iziet cauri šīm grūtībām “sausām kājām.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt