Jā, reorganizācijai paredzēto skolu bērni nav balti un pūkaini. Jā, viņi daļā ģimeņu runā krieviski. Jā, viņi jau tagad līdz skolai mēro vairākus kilometrus no savām mājām viensētās. Bet viņi tur ir. Turklāt daži pat no paaudzes paaudzē. Dejo latviešu tautas dejas, satiek draugus un skolotājus, kas zina vairāk nekā tikai savu audzēkņu vārdu un uzvārdu. Jo mazās skolās to var atļauties.
Gaidot skolas autobusu, vaigos kož dzestrs rīta spelgonis. Te – Latvijas pašos austrumos – ziema ar pavasari cīnās krietni ilgāk nekā uz lielpilsētas asfalta. Un garās ziemas dēļ Alūksnes novada bērniem ceļš pāri kupenām, dubļiem un bedrēm jābrien vēl tad, kad pilsētā viss nokusis. Bet, jo tuvāk mājām skola, jo vieglāk saņemties piecelties, aizbraukt un mācīties. Vecāki domā, ka, ja mazo skolu te nebūs, lielajā pilsētas skolā dažs labs no viņiem varbūt pazustu vai nemaz netiktu līdz tai…
Bērni, kas šogad mācās Pededzes, Jaunannas, Strautiņu, Malienas un Bejas pamatskolās, ir pēdējās jautro čalu, deju soļu un centības saliņas pierobežā, kas nu valstij kļuvušas par dārgu.
Vai drošāk nebūtu, ja viņi tur būtu? Smietos, dejotu un kļūtu par gudriem savas valsts pilsoņiem? Varbūt par to varam samaksāt dārgāk?
Tukšas skolas, tukši pagasti
Mazo skolu slēgšanas jautājums Latvijā nav nekas jauns, turklāt Alūksnes novads to jau ir piedzīvojis – pirmās 2009. gadā slēdza Veclaicenes, Annas un Zeltiņu pamatskolas. Septiņus gadus vēlāk slēdza Mārkalnes pamatskolu, pērn Mālupes, bet pirms pieciem gadiem aizvēra Mālupes, Ilzenes, Jaunlaicenes un Liepnas pamatskolu durvis. Tieši tāpēc vietējie zina, ko tas nozīmē. Zina, ka tukšas skolas nozīmē tukšas ēkas, tukšus pagastus un tukšu… pierobežu.
“Mēs esam no Mālupes un redzam, ka jaunās ģimenes pēc skolas slēgšanas pagastu ir atstājušas,”
piketā pie Alūksnes domes dienā, kad jautājumu par mazo skolu slēgšanu atlika, lai skaidrotu sabiedrībai neskaidro, teica atnākusī pensionāre Janīna no Mālupes. Jo arī vecajiem nav vienalga, kas notiek ar viņu pagasta bērniem.
“Kā tas mazais piecos no rīta celsies, lai tikai astoņos vakarā būtu mājās? Ko viņš ēdīs,” satraukušies sanākušie, kas saprot, ka mazos bērnus sakrāmēs autobusos un uz visu dienu aizvedīs uz 25 kilometru attālo pilsētas skolu, kur pēc stundām sporta pulciņi, mūzikas un mākslas nodarbības. Tas nozīmē, ka dienas ievilksies pat garākas nekā darba diena pieaugušajiem. Lielākiem un apzinīgākiem bērniem tas varbūt būtu sīkums, bet sākumskolēniem un tiem, kam grūtāk saņemties mācībām, – nozīmīgas grūtības.
Bērni, kas nav balti un pūkaini
Mēdz teikt, esam tik stipri, cik mūsu vājākais posms. Arī audžumamma Zinta Zihmane saprot to, ka mērķis ir labāka izglītība, taču par kādu cenu? Vai taupības dēļ skolēnus saliekot vienā klasē, nebūs jātērē kur citur? Audžumammai Zintai satraukumu rada to bērnu liktenis, kuri aug bez vecākiem, kuriem ir mazāk iespēju un mazāk motivācijas doties uz tālo lielo skolu.
“Tā sāpe mums ir ne jau par to, ka tā izglītības kvalitāte nebūtu vajadzīga, bet sāpe ir par to, vai līdz tai kvalitātei visi tiks.
Tā ir tā sāpe – par to ceļu, par to braukšanu, par to, ka daudzas ir maznodrošinātas ģimenes, daudzbērnu ģimenes un ģimenes, kas dzīvo tālu no ceļiem. Viņiem būs grūtības, viņiem būs konflikti, viņiem būs atpalicība mācībās… Vecākās klases sāks neiet uz skolu. No sistēmas nākušie bērni nav balti un pūkaini,” stāsta Zinta Zihmane. “Ir bērni, kuri līdz šim tik laimīgi nebija, vai viņiem tā laime kļūs lielāka? Vai nepieaugs problēmas?” Mamma uzskata, ka jābūt gatavam plānam, kā risināt to bērnu situāciju, kuri lielajā skolā nebūs automātiski laimīgāki.
Arī Pededzes skolā, kas atrodas vien sešus kilometrus no Krievijas robežas, sarunā ar direktori Selgu Bīberi saprotams, ka ne visi bērni aizbrauks līdz skolai – dažs noklīdīs pa ceļam vai vienkārši nepiecelsies tik agri no rīta. “Lielākais satraukums mums ir par to, ka mēs tomēr esam pierobeža ar savu specifiku, ar savu nacionālo sastāvu – 78% no mūsu skolēniem ir krievvalodīgie. Ģimenēs pamatā runā krieviski, un līdz ar to bērniem būs vēl vienas grūtības, kas būs jāpārvar citās skolās,” skaidro Pededzes pamatskolas direktore. Bet tie ir bērni, kam, iespējams, skola šobrīd ir vienīgā vieta, kur dzīvot latviskā vidē. Jo ģimenēs tādas nav. Vai to – savas valsts pilsoņu patriotisma atstāšanu novārtā – valsts var atļauties?
Ceļi, ceļi, ceļi
Ceļš var būt garš vai tāls, līkumots vai taisns un ātrs, bet var arī būt bedrains, apledojis, dubļains, aizputināts. Un neizbraucams. Doties uz Alūksnes novadu tad, kad ziema vēl nav noskaidrojusi attiecības ar pavasari, ir izaicinājums, un visas sarunas ar vietējiem agri vai vēlu nonāk pie ceļiem. Vai redzējāt mūsu ceļus? Un kādi no rītiem ir ceļi pēc snigšanas! Kas uz ceļiem darās pavasarī?
Tieši garais ceļš uz skolu, kas nu vairs nebūtu vietējā pagastā, bet tālāk pilsētā, ir iemesls, kas satrauca daudzus vecākus.
Viņuprāt, tautas priekšstāvji par maz skaidrojuši vecākiem, kā turpmāk tiks organizēts transports novadā. Tētis Kalvis no Jaunannas stāsta, ka abi ar sievu strādā maiņu darbu un, ja nebūs transporta, viņiem būs jāiet prom no darba: “Ja skolu aizvērs ciet, man jāmaina darba vieta. Mēs nevarēsim izvadāt uz Alūksni, jo es pats braukāju, pa visu Latviju strādāju, sieva arī.”
Viens no aktīvajiem novada tētiem, arī uzņēmējs, kurš saimnieko ēdināšanas uzņēmumā, ir Kaspars Gusts, visi trīs bērni viņa mācās Jaunannā. Viņš bija viens no piketa ierosinātājiem, uzskatot, ka veids, kā pieņemts lēmums vieglu roku aizvērt visu skolu durvis, bijis necaurspīdīgs un neizdiskutēts. “Ir daudz neskaidrību – gan kā tiks nodrošināts transports, gan tas, vai bērniem būs iespēja līdz pēdējam transportam, kas brauks no Alūksnes uz Jaunannu, paspēt apmeklēt mūzikas, mākslas un citas profesionālās ievirzes,” uzsver tētis, atgādinot, ka, piemēram, Jaunannas pievienotā vērtība ir tas, ka tā ir arī mūzikas un mākslas pamatskola. Mācības gandrīz 90 audzēkņiem profesionālās ievirzes programmās mūzikā un mākslā notiek gan Jaunannā, gan citos ciematos – Liepnā, Malienā un Strautiņos. “Darba grupas aprēķinos sākotnēji tika noignorēts, ka mums te ir arī mūzika un māksla.”
Dzimtas skola
Savukārt Iveta Krevica, kura pati ir Bejas pamatskolas absolvente, šurp no Mālupes, kas atrodas nepilnu 20 minūšu brauciena attālumā, vadājusi gan pašas bērnus, gan audžubērnus. Viņa ir pilna laika mamma un velta bērniem visu savu laiku, tomēr pats svarīgākais viņai šķiet nevis nobrauktie kilometri, bet cilvēcība, personiska attieksme, patriotisms, ko bērniem no pirmajiem skolas gadiem iemāca viņu pirmā skola.
Iveta šurp ved bērnus nevis tāpēc, ka skola ir tuvāk, bet tā ir labāka viņas bērniem.
Viņa ir audžumamma trim bērniem un zina, kā tas ir, kad palaid bērnu ar uzvedības traucējumiem uz skolu, bet pēc diviem gadiem atvieglotajā programmā bērns var mācīties kopā ar pārējiem bez atvieglojumiem. “Vai tad tas arī nav rādītājs? Man kā vecākam tas ir svarīgāk par skaitļiem, diagrammām un to, ko var izrēķināt, vai tas ir efektīvi vai neefektīvi.” Daudz svarīgāk ir, ka bērns pabeidzis skolu kopā ar citiem, bez atvieglotas programmas, jo grūtības bērniem no audžuģimenēm var sagādāt trauksme, nevis grūta galva.
“Šī skola ir mūsu ģimenes, dzimtas skola,” stāsta Iveta.
“Vecvectēvs, kurš strādāja muižā, visticamāk, ka bija viens no pirmajiem skolēniem, kas šeit mācījās.
Un tad vecaistēvs un mana mamma. Tāpat arī mēs visi pieci brāļi un māsas un mūsu bērni ir mācījušies Bejas skolā. ”Šobrīd Bejā mācās trīs no Krevicu ģimenes bērniem, bet kopumā mājās aug seši skolēni un septītais ir mazulis.
Mamma Iveta uzskata, ka vispatīkamākais šeit ir tā ģimeniskā vide – ienākt apsveicināties ar skolotājiem, zināt, ka ik rītu un ik vakaru var apvaicāties, kā iet bērniem, kas ar viņiem skolā notiek.
“Mamma visu laiku ir tepat tuvumā, klāt, sadarbība starp skolu un ģimeni ir ļoti, ļoti cieša, un man liekas, ka bērniem tas ir svarīgi.”
Arī Ivetas māsa Arnita Ozoliņa piekrīt, ka Bejas skola ir labākās otrās mājas viņas trim bērniem. “Esmu dzirdējusi no citām mammām, citu pieredzi, kad slēdza skolu, – diemžēl nepiepildījās visi tie solījumi, ka atvedīs un aizvedīs bērnus,” stāsta nobažījusies mamma. Realitātē transports ne vienmēr tiekot nodrošināts tik veiksmīgi, kā sola. “Vecākiem var nākties mainīt dzīvesvietu.”
Viedoklis, ka kvalitatīva izglītība iespējama tikai jaunās, lielās skolās ar jaunām metodēm, pēc Ivetas Krevicas domām nenozīmē aizmirst seno un sentimentālo. “Gan man, gan bērniem ir ļoti liela emocionālā pievienotā vērtība skolai – te mamma mācījās, te vecmāmiņa un vecvectēvs mācījās. Tā ir drusku svētuma sajūta ikdienai klāt. Kā var bērniem mācīt patriotismu un mīlēt savu tēvzemi un iestāties par to ar visām četrām tā pamatīgi, ja otrā teikumā tiek teikts: nekādas sentimentālas lietas, dzimtas skolas nav svarīgas?” Ivita domā, vai tiešām, ja šodien valstij nebūs svarīgs dzimtais ciems, jo labāk lielā pilsēta, vai tad tā nebūs ziņa, ka arī sava valsts nav svarīga – ka labāk braukt uz citu?
Par spīti Alūksnes novada domes deputātu solījumiem, ka jautājums tik rūpīgi izdiskutēts, 6. aprīlī skolu reorganizācija tomēr jau apstiprināta.
Uz Alūksnes novada skolām brauca: režisore Dace Kokle, žurnāliste Tīna Sidoroviča, operators Armands Rudzītis un Dzintars Spriņģis, gaismotājs Juris Lasinskis un autovadītājs Dzintars Poldseps.
