Artūrs saprata, ka viņš atšķiras no vairuma puišu jau ļoti agrā vecumā, kad viņam bija aptuveni 8 gadi. Labvēlīgā attieksme pret puišiem pat ar bērna intuīciju šķita vairāk nekā draudzība vien. Tomēr viņš zināja, ka jābūt taču tā, ka puiši, kad izaug, draudzējas ar meitenēm un otrādi, un jau agrā bērnībā viņu nomāca vainas apziņa, ka tas, kā viņš jūtas, nav nekas labs un, visticamāk, par to nevienam nevar teikt.
Skolā Artūru pazemoja klasesbiedri un skolas biedri, intuitīvi juzdami, ka viņš atšķiras. Artūrs bija maigākas dabas, labi mācījās.
Kad Artūrs, jau pusaudzis būdams, vakaros mājās nāca vēlāk, mamma viņu draudzīgi tincinājusi, vai viņš satiekas ar kādu meiteni? Kā sauc meiteni? Artūram nebija drosmes pateikt mammai, ka tā gluži nav meitene, bet gan puisis. Līdz beidzot viņš saņēmās.
Saņemšanās metodes un situācijas ir visdažādākās. Artūrs izvēlējās vienu no grūtākajām un drosmīgākajām — viņš drošības pēc paņēmis līdzi salvetes, ja nu mammai vai pašam jāraud, un nosēdināja mammu sev pretim virtuvē pie galda un tā vienkārši pateica: "Mammu, es esmu gejs".
Mammas reakcija bija negatīva. Artūrs raudāja. Vēlāk viņam bija grūti izprast, kas sāpēja visvairāk. Iespējams, tas, ka mamma bija vistuvākais cilvēks, kas viņam bija, un viņš jutās zaudējis viņu. Mammas šoks ieilga uz veselu gadu. Klasiskā reakcija – varbūt tev pāries? Kas nogāja greizi? Vai audzināšana? Vai kāda nelaimīga mīlestība ar kādu meiteni? Mamma meklēja vainu. Sevī, kādā citā, bet tomēr meklēja vainu.
Tas no vienas puses ir saprotams kā pirmā reakcija uz svešo, nezināmo, no otras puses, vainas meklēšana norāda uz to, ka kaut kur ir vainīgā darbības rezultāts un šajā gadījumā vainīguma rezultāts ir dēls gejs.
Tas, kā tolaik jutās Artūrs, protams, nav apskaužami.
"Vecāki ir vieni no mūsu tuvākajiem cilvēkiem visos dzīves posmos, un tieši viņu atbalsts ir tik būtisks. Un sajusties kā kaut kādas vainas rezultātam ir ļoti skumji, pat pazemojoši,” atzīst Artūrs.
Šobrīd Artūra mamma ir vairāk samierinājusies ar dēla seksuālo orientāciju. Artūram tas nozīmē to, ka mamma joprojām viņu redz kā nepilnīgu un nedabīgu, tādu, ar ko ir jāsamierinās, nevis kā pilnvērtīgu sabiedrības locekli: "Vai tiešām tas, ka mans partneris ir vīrietis, ir apdraudējums mūsu sabiedrībai?”
Vēloties uzlabot attiecības ar mammu, Artūrs nolēma mammu mērķtiecīgi izglītot par seksuālo minoritāšu jautājumiem. Viņš meklēja zinātniskus pētījumus, dažādus rakstus un citu informāciju, lai palīdzētu mammai viņu izprast. Pēc ilgāka laika posma tas vainagojās nelieliem panākumiem. Mammas redzesloks paplašinājās un attieksme kļuva pozitīvāka.
Artūrs domā, ka arī sabiedrībā kopsummā trūkst informācijas par šiem jautājumiem: "Mūsu sabiedrībā es joprojām jūtos tā, it kā katru dienu "iznāktu no skapja", jo esmu piedzīvojis agresiju savas orientācijas dēļ."
“Mana dzīve nozīmīgi mainījās, kad es iesāku stabilas attiecības ar Iļju, ar kuru kopā esmu laimīgs,” atzīst Artūrs.
Iļja vecākiem par savu seksuālo orientāciju pateica agrā vecumā, un vecāki izvēlējās noliegšanas ceļu. Viņi ik pa laikam nosodīja Iļju, taču centās par to atklāti nerunāt. Artūram satiekot Iļju, kā jebkurās attiecībās, sekoja iepazīšanās posms. Abi puiši iemīlējās un šobrīd ir attiecībās jau vairāk par 3 gadiem, dzīvo kopā jau vairāk nekā gadu.
Latvijā nav precīzas statistikas par homoseksuāliem cilvēkiem vai pāriem. Taču Latvija ir pirmspēdējā valsts Eiropas Savienībā pēc varavīksnes indeksa, kas norāda uz minoritāšu līdztiesību sabiedrībā.
Lai kāda arī būtu sabiedrības attieksme šobrīd, Artūrs cer, ka tā tomēr uzlabosies, jo seksuālo orientāciju nevar ne iemācīt, ne izvēlēties.
