Ielas garumā

Ielas garumā. Madona. Skolas un Raiņa ielas. Krišjāņa Valdemāra bulvāris

Ielas garumā

Ielas garumā. Artilērijas iela

Ielas garumā. Madona. Rīgas un Saules ielas

Joprojām staltā madonieša Māra Smurģa dzīve savieno starpkaru un mūsdienu Latviju

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Iedomājieties neliela auguma, staltu un sīkstu kungu, kurš dzīvokļa durvju ailā katru dienu vairākas reizes pievelkas pie improvizēta stieņa un mūsu acu priekšā izpilda vēl citus visai sarežģītus un grūtus vingrojumus. Madonietim Mārim Smurģim ir 86 gadi un viņš piedzima brīvās Latvijas ziedu laikos. Viņa romāna vērtais dzīvesstāsts savieno divas Latvijas – mazliet idealizēto starpkaru laika Latviju – un 1991. gadā atjaunoto, kurā dzīvojam nu jau 30 gadus.

Ģimenes galva Jūlijs Smurģis (1890–1981) bija veiksmīgs uzņēmējs. Viņš bija karojis 1. pasaules karā, pabijis vācu gūstā, bet 1919. gadā pēc mobilizācijas izbēdzis no Stučkas armijas ešelona. Divdesmito gadu sākumā Jūlijs Smurģis no Biržu muižas nopirka prāvu zemes gabalu pakalnā Biržu un Blaumaņa ielas stūrī, kur uzcēla divstāvu māju un ierīkoja nelielu alus un sulu fabriku. Smurģim piederēja arī divas kravas automašīnas, vieglais auto un lauku mājas. Ģimene – sieva Tatjana (1900–1985) un bērni Uldis, Vija un Māris dzīvoja pārticībā līdz 1940. gadam, kad padomju okupācijas vara ģimenei visu atņēma, bet Jūlijam Smurģim uzdeva vadīt nacionalizētā uzņēmuma veikalu.

Izsūtīja 6 gadu vecumā

“Nama pirmajā stāvā iemitināja krievu virsnieku ar ģimeni. Tēvam atņēma arī naudu, kas glabājās krājkasē, un pat 120 kilogramus dzērveņu, kas atradās pagrabā. Atstāja korķus un pudeles, lai strādā par veikalvedi,” stāsta Māris Smurģis.

Pēc gada, 1941. gada 14. jūnijā, mājā ienāca krievu zaldāts ar durkli pie šautenes un daži vietējie padomju aktīvisti.

Ģimeni apcietināja, jo Smurģi bija ne tikai nicināmi buržuji, bet darbojās arī aizsargu organizācijā. Tēvu dzelzceļa stacijā nošķīra no ģimenes un pēc tā saucamās “troikas” lēmuma nosūtīja uz soda nometni. Bērni kopā ar māti lopu vagonā pusotru mēnesi brauca uz nometinājuma vietu Krasnojarskas apgabalā. Jaunākajam dēlam Mārim toreiz bija 6 gadi.

Nelegālais mājupceļš

Smurģu ģimenes arhīvā ir bilde, kas uzņemta gadu pirms izsūtījuma. Mārim mugurā uzvalciņš, kuru viņš Sibīrijā valkāja līdz 2. klasei, jo tas bija vienīgais. Mammai vairākkārt nācās pagarināt bikšu staras, piešujot klāt drēbi – kādu nu gadījās dabūt.

Taču Smurģu ģimenei savā ziņā laimējās, jo Jūlijs Smurģis soda nometnē jeb lēģerī izdzīvoja un pēc tam tika pārsūtīts uz kādu kolhozu Omskas apgabalā. Sieva Tatjana ar bērniem nelegāli aizbrauca pie viņa, bet 1947. gadā visa ģimene, atkal nelegāli, devās bīstamā mājupceļā uz Latviju.

“Mamma man bija “bojevaja” (kareivīga – red.) ,”  stāsta Smurģa kungs.” Viņa uzskatīja, ka ir brīvs cilvēks, jo nebija taču notiesāta.”

Otrreiz uz Sibīriju

Jūlijs Smurģis pēc 5 gadiem nometinājumā bija saņēmis pasi, bet Tatjanai nebija nekādu dokumentu, tomēr viņiem izdevās nokļūt dzimtajā Raunā. Bērni sāka iet latviešu skolā, bet vecāki atrada darbu Cēsīs. 1949. gadā mammu apcietināja kā nelegālu pārbēdzēju, bet tēvs, jau paredzot turpmākos notikumus, pārdeva govi. Naudu ielika krājkasē un tā lieti noderēja, kad visa ģimene pa etapu caur cietumiem kopā ar kriminālnoziedzniekiem otrreiz tika izsūtīta uz Sibīriju. Bija jāgaida vēl desmit gadi, lai varētu atgriezties Latvijā. Taču Raunā, nevis Madonas mājās, ko Jūlijs un Tatjana Smurģi tā arī vairs neredzēja.

Jūlijs Smurģis ar sievu un bērniem
Jūlijs Smurģis ar sievu un bērniem

Jaunākajam dēlam Mārim mājupceļš izrādījās vēl garāks. Mācoties 10. klasē, viņš bija spiests parakstīt dokumentu, ka nebēgs no izsūtījuma vietas Bogotovā, citādi tiks notiesāts uz 25 gadiem katorgā. Bet, pabeidzis skolu, Māris Smurģis patvaļīgi aizbrauca uz Šušensku un iestājās lauksaimniecības tehnikumā. Pēc tam viņu iesauca karadienestā, bet vēlāk nosūtīja uz tanku skolu Omskā. Tālāk sekoja dienests plašās padomju zemes garnizonos, kurā netrūka dažādu avantūru un pārgalvīgas balansēšanas uz naža asmens.

“Krievu armijā es nodienēju 26 gadus, “ stāsta Māris Smurģis. “ Pēdējos dienesta gadus pavadīju Armēnijā. Dēlus arī ieliku karaskolā, bet 1984. gadā, kad demobilizējos, atbraucu uz Latviju. Valmierā strādāju par militāro audzinātāju Stikla šķiedras rūpnīcā un DOSAAF sporta kluba priekšnieku. Pamazām arī dēlus dabūju uz Latviju. Kad sākās Atmoda, aizgāju uz Zemessardzi, bet pēc 1991. gada dienēju Valmieras 1. robežsardzes bataljonā, biju priekšnieka vietnieks.”

Atgriešanās Madonā

Deviņdesmitajos gados, kad varēja atgūt īpašumus, Māris Smurģis nolēma atgriezties Madonā. Tēva fabriku un māju padomju laikā bija pārņēmusi patērētāju biedrība, daudz kas tur bija pārbūvēts. Vairāki gadi pagāja tiesājoties, līdz ģimene atguva savu īpašumu, kurā tagad mīt trīs paaudzes.

Brīnumainā kārtā bija saglabājušies “miera laiku” ābolu smalcinātāji un sulu prese, ko Jūlijs Smurģis pirms kara tika iegādājies Anglijā. Māris Smurģis kopā ar sievu ierīkoja nelielu darbnīcu sulu spiešanai, bet pirmie klienti bija tuvākie kaimiņi.

Pašlaik visas mašīnas ieziemotas, bet saimnieks labprāt izrāda, kā tās darbināmas un atklāj dažus sulu spiešanas knifiņus. Tagad darbnīcā sezonas laikā rosās dēli un vedeklas, bet tāpat nākas viņiem piepalīdzēt.

Māris Smurģis sulu spiešanas darbnīcā
Māris Smurģis sulu spiešanas darbnīcā

Smurģa kungs, tāpat kā daudzi madonieši, ir aktīvs riteņbraucējs un līdz pandēmijas sākumam regulāri apmeklējis arī sporta zāli. Tagad pēc rīta vingrošanas un brokastīm viņš dodas garākās pastaigās pa pilsētu, vispirms pa stāvo Biržu ielu uzkāpjot muižas kalnā līdz Skolas ielai.

Māris Smurģis
Māris Smurģis

Skolas ielā arī mēs sāksim “Ielas garumā” otro raidījumu Madonā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti