Latvijas dienasgrāmata

Dienasgrāmatu Hamburgā, Rīgā un Rēzeknē raksta ērģelniece Iveta Apkalna

Latvijas dienasgrāmata

Cilvēku jūtu impērijas iekarošana jeb psihoterapeita tapšana

Dokumentālista Ivara Zviedra dienasgrāmata nevis pa dienām, bet par cilvēkiem

Ivars Zviedris: Es gribu nofilmēt tēlainu sarunu

Kinorežisors, operators un producents Ivars Zviedris visu vasaru ir nodzīvojis pa mežu un filmējis "Valkātājus". Dokumetālists šo filmu nevar pabeigt, jo viens no viņa varoņiem tagad sēž cietumā. Režisors Pepiņam uz cietumu raksta vēstules un reizēm iet ciemos. Gaidīt – un nesteigties – ir nopietna dokumentālā kinorežisora prasme, un dienasgrāmatā režisors stāsta, ar ko tēlaina saruna, kuru viņš vēlas nofilmēt, atšķiras no intervijas. 

“Tas mežs ir tāda metafora, drīzāk jau es biju pierobežas joslā. Es biju gan mājās, gan mežos, gan pie mierīgākiem cilvēkiem, gan ne tik mierīgiem, gan arī mežā pie vjetnamiešiem arī. Virsuzdevums man ir nofilmēt dokumentālo filmu "Valkātājs", ar kuru es jau kādus divus gadus ņemos, bet vēl kāds laiks ir vajadzīgs, lai būtu tā pavisam labi,” atklāj Ivars Zviedris Latvijas Radio raidījumā "Latvijas dienasgrāmata".

Dokumentālais cikls "Klausītājs"

Latvijas Televīzijā (LTV) sešu sēriju raidījums "Klausītājs" skatāms ceturtdienās plkst. 21.30 vai replay.lv

“Tagad es esmu nokļuvis līdz tādai stadijai, ka pierobežas joslā daudz kur esmu savējais. Tur nav tik vienkārši tā aizbraukt kā "Tautas panorāmai": mēs būsim pie autoostas tikos un tikos, nāciet runāt. Kāds jau atnāk ar, un tad viņš pasaka to reklāmu, ko viņš grib stāstīt.

Ja grib nofilmēt to, ko viņš īsti negrib stāstīt, tad tur ir jādzīvo kādu laiciņu. Dokumentālu kino jau vispār lielos vilcienos ir jēga filmēt tikai tad, ja kāds, pārnestā nozīmē, ir gatavs izģērbties kameras priekšā.

Un arī atšķiras intervija no sarunas, es gribu nofilmēt sarunu, tēlainu sarunu drīzāk, un tā varoņa tēlu radīt, nevis to, ko viņš grib pateikt un izstāstīt.

Katrs jau grib, protams, noreklamēt sevi un izstāstīt, cik viņš ir labs un kā viņš te dara, vai nolamāt valdību, vai vēl kaut ko. Bet tad, kad tu nodzīvo divus gadus, tad tur nāk ārā pavisam kaut kas cits,” turpina Ivars Zviedris.

Runājot par dienasgrāmatu, Ivars Zviedrs atzīst, ka sava veida dienasgrāmata vai pieraksti ir nepieciešami. Dienasgrāmatu saviem studentiem, arī Ivaram Zviedrim, savulaik Kultūras akadēmijā licis rakstīt Ansis Epners un arī pārbaudījis.

“Man kaut kā tas īsti nav aizgājis, jo mans uzskats ir tāds, ja tu to cilvēku nevari atcerēties tāpat, ko viņš ir teicis, tad varbūt arī nevajag pierakstīt un kaut ko vilkt aiz ausīm. Man nav dienasgrāmata pa datumiem, bet par cilvēkiem.

Piemēram, ar to pašu Pepiņu, kas sēž cietumā, dienasgrāmata man izpaužas vēstuļu formā. Es viņam rakstu vēstules, man ir vesela čupa ar vēstulēm, tagad viena somā, kas jāizsūta, un viņš man raksta vēstules.

Tādā veidā mums veidojas tā dienasgrāmata,” bilst Ivars Zviedris.

Vjetnamieši

"Valkātājs" nozīmē valkāt pāri robežai vjetnamiešus. Ivars Zviedris atzīst, ka tā ir savā ziņā jauna profesija Latgalē pierobežā, kas nodrošina to, ka cilvēkiem ir iespēja palikt tur dzīvot.

“Pierobežā tas jau nav nekas tāds baigi jauns, nu kontrabanda bija, ir un būs. Tur katrs izdomās, kā kaut ko lētāk tur dabūt un tā. Nu, šī ir tāda jauna profesija,” uzskata Zviedris.

“Es pat nenosodu tos cilvēkus, kas to dara, tā viņiem ir kaut kāda iespēja tur palikt. Nu, protams, viņa izpratnē. Viņi tur visi vietējās takas zina, viņi var parādīt vjetnamiešiem, pa kuru taku var tikt caur Latviju uz Berlīni.”

Garais un mazie vjetnamieši

Viņš arī stāsta, kā filmējis gadījumu par desmit vjetnamiešiem, kas vesti pāri robežai.

“Deviņus noķer, viens pazudis. Tie uztraukušies par to vienu, ja viņš tur purvā, meklē viņu. Viņš iznāk pāris kilometru uz citu pusi ārā vienā mājā un prasa, kur ir Berlīne. Viņi nemaz īsti nezina, nedēļu pa mežu gājuši, pa Krievijas purviem un, tikuši Latvijā, bieži vien nezina, kurā valstī viņi ir,” stāsta Ivars Zviedris.

Ivara Zviedra topošais dokumentālais stāsts, no vienas puses, ir par Eiropas Savienības austrumu galējo robežu, bet, no otras puses – par globalizāciju. Vieni ir tie, kas grib palikt mājās un grib Latgalē dzīvot, otri – grib meklēt pasaulē laimi.

“Polijas kinematogrāfisti man izstāstīja, ka pie Berlīnes ir tāds, nu, neteiksim, geto, bet rajons, kur viņus [vjetnamiešus] neaiztiek, viņi tur ir legāli, puslegāli. Viņi tur strādā, kaut ko šuj, kaut ko ņemas, ja viņš ārā no turienes nenāk, viņu neaiztiek. Tāda tā situācija, tāda globalizācija – 50 eiro un tur vismaz 1000 eiro. Bet, vai viņi ir laimīgi, to jūs redzēsiet filmā,” saka Ivars Zviedris.

“Vjetnamieši man būtībā ir kā tāda globalizācijas metafora: pēc septiņu dienu ceļojuma pa purvu, pēc salšanas, pēc badošanās, kāds tur ir nobijies, viņi nāk, ierauga kaut kādas čūskas, viņiem jau tādu nav, vai alni. Domā, ka alnis viņu tūliņ apēdīs.”

Pepiņš

Vienu no tiem "valkātājiem" iesēdināja cietumā, es tagad gaidu, kamēr viņš iznāks no cietuma, kā viņš tur būs izlabojies no tās valkāšanas. Pa to laiku, protams, sadarbībā ar robežsardzi visu laiku vjetnamiešus mēģinām ķert un ķert, un ķert, un cik mēs viņus varam vien filmēt tanī pierobežā.

Pepiņš ir interesants džeks. Tie valkātāju līmeņi arī ir dažādi, vieni ir milzīgi slepeni, tā teikt, "lielās zivis", un ir citi valkātāji, kuri par mazāku naudiņu vai par polšu parāda, kur jāiet.

Mēs arī tiesas filmējām, mēs filmējām daudz tiesas procesu, kamēr ar Pepiņu tika galā.

Viņš saka: braucu ogās, iebraucu veikalā, paņēmu vienu mazo kortelīti.

Aizbraucu līdz mežam, domāju, jāierauj. Ierāvu, aizmigu, pamostos, skatos riņķī – vjetnamieši. Bēgu no viņiem prom, šie skrien pakaļ. Un tad pēkšņi robežsargs mani noķer. Kur es, es nekā nezinu.

Šitā Pepiņš stāstīja tiesā, dažādās instancēs, kamēr tā viena instance viņu tomēr kaut kā tur atmaskoja, un tagad Pepiņš ir cietumā.

Pēc būtības, kāds viņš tur bandīts, nekāds viņš tur nav bandīts, viņš vienkārši grib dzīvot tanī pierobežā. Tur ir vēl viena lieta, daudzi cilvēki ir tādi, kurus esmu novērojis, ja tu viņu izved ārā no tās pierobežas joslas, kā suni izved no mājas, viņš kļūst tramīgs. Lauku suni aizved uz pilsētu, viņiem acis skraida. Kaut kas līdzīgs ir ar tiem cilvēkiem.

Viņš tur piedzimis, audzis, skolā gājis, visu viņš tur zina, un tur ir sava veida arī kaifs. Pepiņš negrib no turienes iet prom, tad viņš meklē veidus, kā dabūt bišķiņ naudiņu, kaut ko ieraut.

Gājiens uz mežu ar aizmigšanu un vjetnamiešiem viņam arī viens no tādiem veidiem, kā viņš varēja palikt.

Guculka Vasilina Kļešņiku ciemā

Uz pašas robežas dzīvo viena kundze, kā robežsargi viņu sauc – Guculka, jo viņa ir ukrainiete. Ir Kļešņiku ciems, un viņai ir akā iekritis kaut kas, sapuvis kaķis, vai, un ūdens slikts, smird. Robežsargi viņai ved ūdeni. Kad viņi brauc savā norīkojumā, viņi iebrauc un laipni viņai ieved plastmasas pudelēs ūdeni. Saku, jā, šitā kundze mani interesē. Vārds viņai Vasilina.

Nu labi, piebraucam ar automašīnu. Es zinu, pirmais ātri jānofilmē, uzstutēju kameru, kā Inta teica, viņa nāk ārā, ierauga to kameru, sāk bļaut: tūliņ prom, kas te būs, dabūs ar zābaku, metīšu vēl viskautko.

Ierauga to robežsardzi, kas nes ūdeni. Viņi saka, ka mēs kopā. Viņa netic. Beigās tomēr, jā, mēs kopā. Viņa uzreiz maina tembru no pilnīgi dusmīga uz labsirdīgu. Tur mežā cilvēks cilvēkam ir draugs tad, kad tu pārvari tās bailes vai apjukumu. Nu tad mani, protams, viņa ieinteresēja. Tad aizbraucu viens pats kādu dienu pie viņas.

Nu ar viņu arī tas pats [Ivars Zviedris salīdzina ar filmas "Dokumentālists" varoni Intu] pēc pirmās dienas: "Kad tad tu atkal atbrauksi?" Aizbraucu vienu dienu pie viņas atkal. Viņai vajag malku saskaldīt, labi, es paskaldīšu. Skaldām, runājamies. 

(..) Man ir ļoti bail no tās pašas situācijas, kas bija ar Intu. Man bija diezgan grūti, no vienas puses, no otras – varbūt ne, bet tā pēckomunikatīvā stadija, es nekad nebiju iedomājies, ka pēc tās filmas tā tas notiksies. Kā filmā Inta teica: "Es tev piezvanīšu, ja tu nebrauksi."

Te ir tas pats stāsts, nu bišķiņ bail pašam no tā stāsta, es nezinu, es vēl tā īsti neesmu līdz galam varbūt nobriedis vēl vienam tādam stāstam.

Tur Kļešņiku ciems, kur palikuši divi – Vasilina un Toļiks.

Toļiks ir pilnīgais sliņķis, un viņš saka, ka viņam dzīve iet pašplūsmā. Vasilina visu laiku viņu lamā, jo viņa saka, nu, būtu paskaldījis man malku, ko viens vecis visu dienu sēž, tikai pīpē un tādā garā.

Nu tāda tā pierobeža ir, kas tur būs pēc 10 gadiem vai vēl tuvākā nākotnē, kad nomirs Vasilina un Toļiks?

Ludvigs Putra, pēdējais Maču sādžā

Ludvigs Putra

Viņa lielākais sapnis, ticiet vai ne, ir nomirt. Viņš saka: "Nu kaut vai tagad, jūs te pie mums ciemos, bet nu gan es varētu nomirt, kaut kāds lai mani nosit. Es ātrāk gribu..." Jo pagājušogad vai aizpagājušajā gadā nomira viņa kaimiņš, viņš ir viens, pilnīgi vientuļš. Viņš audzē tabaku. Autoveikals pie viņa kādreiz tikai iebrauc, un viss. Tāda ir pierobeža; es neteiktu, ka visur.

Jurka Mihailovs

Jurka Mihailovs

Baigais mednieks. Arī visu mūžu nodzīvojis tur, viņam arī ir meita Rīgā. Meita viņu vienreiz izvilkusi ārā uz Itāliju, uz kaut kādu kūrortu. Tas bija viņa galvenais stāsts ilgi un dikti, kā var būt, ka par dušu jāmaksā viens eiro. Kas tas tāds vispār ir?

Mēs pie Jurkas šad tad uz pirti tur aizbraucām, un viņš tāds baigais mednieks.Viņam pilna māja visādiem ieročiem – nažiem, šautenēm. Viņš saka, šite ir mana teritorija, un, ja te kāds nāk, tad cauri viņam ir. Tur tie meža likumi, kā arī Inta teica, jūs varat iet pa tiesām un ņemties, un darīties, mēs te dzīvojam pēc meža likumiem, un tie meža likumi ir taisnīgāki. Un pēc būtības tā, ka kaimiņš neizpalīdzēs. Vienā ziņā tas noteikti saistīts arī ar izdzīvošanu, ja tu neizpalīdzēsi, nākamreiz tev neizpalīdzēs. Tu būsi beigts, ja tur pie ārsta netiek. (..) Tur ir kā kalnos, jo cilvēku vienkārši nav.

Aizpurve

Filmēju Aizpurvē tādu vienu māju, kas ir bijušais kolhoza mantojums, daudzdzīvokļu māja, kur dzīvo vairākas ģimenes, viens pagalms, viss ir kopējs, pa pagalmu staigā zosis, vistas, pīles un kas tur viss. Turpat pāri ceļam krucifikss, un visu laiku notiek tāds iekšējais mikrokosmoss – ja neiet govs pāri ceļam, suns aizskries, tad tur vista. Viens kaimiņš kaut ko bļauj  otram. Liekas apmēram kā Indijā krustojumā, kur brauc ar rikšām, apmēram tāda pati tā darbība tur notiek. 

(..) Brīžam man tas bardaks traucē, bet, kad man pāriet tās dusmas, es sāku ļoti uzjautrināties par to.

Visi mani filmu varoņi ir mani draugi, un no viņiem visiem es arī kaut ko mācos. Man tas nodoms ir tāds, pamatmateriāls "Valkātājam" ir savākts, trūkst dažu lietu. Filmu sākām, neviens jau nezinājām, kā būs ar Pepiņu pēc tam un daudzām tiesām. Tur ir tā, ja tu labi uzvedies, tur ir kaut kādi līmeņi, un, kad tu tiec kaut kādā vienā līmenī, tu vari prasīt tiesai, lai tev laiž ātrāk ārā. Eventuāli viņš var tikt ātrāk ārā uz kādu pavasari, bet viņš var arī sēdēt vēl diezgan. 

Bet es negribu to filmu beigt, es nezinu, kādā veidā, varbūt arī nāksies rakstīt visādus iesniegumus visiem fondiem un televīzijas kanāliem, ar ko esmu kādās saistībās. Viena no manām varonēm Gundega Rancāne, kas ir Makašānu skolas direktore, izstāstīja, tas laikam dzenbudisma sakāmvārds: "Pacietīgi gaidot, to var sagaidīt, ka tavs ienaidnieka līķis tev aizpeld garām pa upi."

Man ir svarīgs filmas dramaturģijai process, kad tas Pepiņš iznāks ārā un kā tā viņa dzīve turpināsies. Un vispār viss cilvēku globalizācijas un robežu izdomātais absurds, ka cilvēki kaut kādā ziņā spiesti tā rīkoties.

Māra

Ir viena kundze, kurai 27 gadus vēderā bija ķirurga aizmirstas šķēres. Tad viņai izvilka tās šķēres ārā. Izklausās pēc anekdotes, bet ticat vai neticat – var aiziet Medicīnas muzejā un tās šķēres apskatīt.

Māra

Bet viņa friša kundze, uzpīpē un tā. Pīpji dārgi, viņa brauc uz Krieviju 70 gados ar tādu vecu "Audi" pēc cigaretēm un degvielas. Viņa arī zināmā mērā biznesmenis, tas tāds arī legālais bizness, nav tikai Pepiņš, kas tur aizmieg un ierauga vjetnamiešus. Ir arī tādi, kuri brauc katru nedēļu uz Krievijas veikalu, nopērk cigaretes, pielej pilnu bāku, atbrauc  atpakaļ. Nākamnedēļ atkal brauc.

Tā kundze Māra, viņa saka: "Es pie pensijas kādu kapeiciņu piepelnu." Mēs mēģināsim, piemēram, Māru padarīt par biznesmeni, kas zināmā mērā tāds biznesa veids arī ir viņai, tas ļauj viņai izdzīvot.

Aleksandrs Gorkijs

Aleksandrs Gorkijs arī dzīvo pierobežā. Aleksandrs Gorkijs nav nekāds Maksima Gorkija radinieks, bet vienkāršs džeks, kurš strādā "Lattelecom", un viņa aizraušanās ir radio amatierisms. Un arī tieši pašā pierobežā tur, Liepnas pusē, viņam ir tādas antenas, lielas antenas ar visādiem mastiem un atsaitēm. Var redzēt, viņš tur ieguldījis krietnus līdzekļus.

Aleksandrs Gorkijs

Aleksandrs nav sarunājies tikai ar Ziemeļkoreju un kaut kādām pāris salām, ar citu visu pasauli viņš ik pa brīdim sarunājas. Viņš atnāk mājās, uzreiz ieiet savā kabinetā, ieslēdz un sāk iet visi tie radio sakari. Sarunas ir par visu kaut ko. Bet ir divi izņēmumi: viņu ētikas kodekss ir tāds, ka nedrīkst runāt par reliģiju un politiku. Ja kāds sāk runāt, tad tā cunfte viņu vienkārši vairs nepieslēdz. Nevar pat iedomāties, ka viņš tur pierobežā ir tāds ar savām antenām.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti