Globālais latvietis. 21. gadsimts

Pārdomas gadumijā. Uzklausām latviešu kopienas Austrālijā pārstāvjus

Globālais latvietis. 21. gadsimts

Uzņēmēju pieredze savstarpējā sadarbībā, tīklošanās iespējas un atbalsta punkti

Barikāžu laiks: aculiecinieku atmiņas par trimdas atbalstu baltiešiem

Īvāns: Lielu lomu barikāžu laikā spēlēja arī trimdas latvieši ārzemēs

Pirms trīsdesmit gadiem stāvot barikādēs, varēja šķist, ka visu paveica tikai Latvijā, taču liela nozīme bija arī tam, ka notikumi Rīgā ieguva plašu rezonansi pasaulē. Tas notika, pateicoties diasporai, kas iesaistījās neatkarīgas informācijas apritē, Latvijas Radio raidījumā “Globālais latvietis. 21. gadsimts” uzsvēra toreizējais Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Barikāžu laiks saliedēja ne tikai cilvēkus Latvijā, bet arī trimdas latviešus, kas ar savu atbalstu palīdzēja nostiprināt neatkarīgu Latviju. Notikumu emocionālais spēks piesaistīja arī tos trimdas latviešus, kas citādi dzīvoja mierīgu dzīvi un negribīgi iesaistījās politiskajos procesos.

Aktīvi notikumu atspoguļošanā iesaistījās dažādas trimdas organizācijas, īpaši  Pasaules Brīvo latviešu apvienība un Amerikas Latviešu apvienība, kā arī individuāli rosīgie trimdinieki, lai par Baltijā notiekošo uzzinātu visa pasaule. Tas bija milzīgs spēks, kas ļāva pārraut informācijas blokādi, jo tolaik bija ļoti būtiski, lai pasaules sabiedrība saņemtu patiesu informāciju par notikumiem.  

Ar zviedru atbalstu nokļuva Zviedrijā un ASV

Priekšdarbi jau bija veikti gan Amerikā, gan Zviedrijā, gan arī Austrālijā. Bet tieši janvārī, notikumiem uzņemot apgriezienus, bija iespēja Dainim Īvānam – Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietniekam un Augstākās Padomes pilnvarotajam, vērsties klatienē pie Rietumu sabiedrības, lai informētu par notikumiem Latvijā un skaidrotu mainīgo situāciju. Ar Zviedrijas valdības atbalstu (miljons zviedru kronu katrai no Baltijas valstīm) Dainis Ivāns vispirms nokļuva Zviedrijā un tad Amerikā, Baltajā namā.

“Somijā es biju pirms barikādēm, un Augstākā Padome šo lēmumu (pilnvarojumu meklēt palīdzību Rietumu sabiedrībā) pieņēma, tāpēc ka es atrados ārzemēs. Nevienam nebija garantiju, ka kāds cits vēl tur tiks. Šīs pilnvaras bija pieņemtas  ar nolūku, ja gadījumā Augstākās Padomes deputātus iznes ar kājām pa priekšu no toreizējās Augstākās Padomes mājas (Jēkaba ielā), kur mēs dienu un nakti dežurējām, man ir arī ārkārtējās pilnvaras vadīt pretošanos no Rietumiem un veidot trimdas valdību, ar parlamenta pilnvarām,” par tā laika norisēm emocionāli stāstīja Īvāns.

Īvāns atgriezās no Helsinkiem, jo bija uzzinājis svarīgu informāciju – PSRS taisās bloķēt visus informācijas kanālus, lai ziņas no Latvijas neizkļūtu ārā.

“Tas mudināja Augstākās Padomes Preses centru un tā vadītāju Aleksandru Mirļinu mobilizēt visus žurnālistu spēkus gan no Rietumiem, gan PSRS iekšienes. Kad sākās barikādes, kad bija lielā mītiņa diena, pēc šaušanas Viļņā, kad es jau biju no rīta runājis Latvijas Radio un TV, problēma bija, kā es tikšu atpakaļ Rietumos? Kopā ar toreizējo Lietuvas AP priekšsēdētāja vietnieku Broņislavu Kuzmicku, kurš neaizbrauca uz Viļņu, bet palika ar mani kopā Rīgā, [domājām] kā mēs nokļūsim pāri robežai? Vīzas jau vajadzēja toreiz. Tad bija unikāls gadījums, ka Zviedrijas konsuls pats skrēja uz Augstāko Padomi, lai neviens neuzzinātu, un līmēja manā pasē vīzu, iesita zīmogu,” notikumus atstāstīja Īvāns.

Ar Zviedrijas atbalstu Īvāns nokļuva Stokholmā. Kā stāstīja Imants Gross, tolaik Latvijas pilnvarotais pārstāvis Zviedrijā, kuram bija pieejama konfidenciāla informācija no Zviedrijas valdības – fakts, ka Zviedrijai bija iespējams sūtīt savus diplomātus uz Baltijas valstīm, nospēlēja milzu lomu tālākajā notikumu attīstībā. Redzot reālo Baltijas tautu kustību, Zviedrijas valdība palīdzēja katrai no tām Stokholmā izveidot informācijas biroju un sniedza arī finansiālu atbalstu Baltijas valstu neatkarībai.  

“Tur bija ārkārtīgi svarīgi, ka Zviedrijas Ārlietu ministrija un valdība finansēja šo mūsu uzturēšanos Rietumos, atklāja Latvijas informācijas biroju. Viena no Latvijas pārstāvju svarīgākajām sēdēm bija, kad sapulcējāmies gan Imants Gross (tolaik Latvijas pilnvarotais pārstāvis Zviedrijā) un trimdas pārstāvji, Tautas frontes atbalstītāji, gan Lennarts Meri (igauņu rakstnieks un vēlākais Igauijas prezidents) un Kuzmicks. Mēs sadalījām ietekmes sfēras kā Ribentropa- Molotova paktā,” stāstīja  Īvāns.

Tā kā vēlākais Igaunijas prezidents Lennarts bija studējis Vācijā, viņu nosūtīja uz Vāciju. Savukārt Īvāns un Kuzmicks, atkal ar zviedru atbalstu, lidoja uz Ziemeļameriku. “Tur es nonācu Ojāra Kalniņa (tobrīd Latvijas sūtniecībā Vašingtonā preses un informācijas koordinators) gādīgajās rokās un labi, ka bija šī pirmskara Latvijas vēstniecība, kas faktiski tajā brīdī atdzīvojās,” stāstīja Īvāns.

Baltais nams mums ir atvēries

Īvāns atcerējās Kalniņa zīmīgos vārdus, kad abi gāja iekšā Baltajā namā: “Es jau toreiz nebiju nekādas suverēnas valsts sūtnis, bet mūs pieņēma, lai noskaidrotu, kas tad īsti notiek, lai varētu lemt par sankcijām pret PSRS. Tajā brīdī Ojārs zīmīgi noteica: “Daini, redzi, mums šis Baltais nams ir atvēries. Kad mēs būsim neatkarīgi, mēs tik viegli iekšā netiksim!”

Amerikas mediji un sabiedrība bija ieinteresēta notikumos Baltijas valstīs. Kalniņš uzsvēra, ka Īvāna ierašanās Vašingtonā nospēlēja milzu lomu.

Tas, kas tobrīd notika Rīgā, izsauca emocijas gan Vācijas, gan Zviedrijas, gan Amerikas cilvēkos, un trimdas latvieši bija galvenie  ziņu nesēji Rietumu sabiedrībai.

Protams, būtiskāko lomu spēlēja tie ļaudis, kas Rīgā stāvēja uz barikādēm, norādīja Andrejs Urdze, kurš tolaik bija Latvijas pilnvarotais pārstāvis Vācijā un viens no demonstrāciju Latvijas atbalstam rīkotājiem.

Demonstrācijas, protesta mītiņi, aizlūgumi dievnamos bija vēl viens nozīmīgs veids, kā trimdas latvieši vēstīja par notikumiem Rīgā. Saziņa tolaik nebija vienkārša, piemēram, no Stokholmas uz Padomju Savienību bija tikai astoņas telefona līnijas, vajadzēja gaidīt pusstundu, lai sazvanītu Augstāko Padomi.

Īvāns, sarunu noslēdzot, uzsvēra: “Lai skaudrie janvāra notikumi ir atgādinājums ikvienam arī šodien par vienotību, kas iespējama starp latviešiem. Kaut nekad mums nebūtu par savām tiesībām dzīvot jāstāv uz barikādēm. Nesam līdzi to garu, ka ir lielākas vērtības, kuru dēļ ir vērts dzīvot, cīnīties un pārciest pelēko ikdienību.”

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt