Zemes stāsti

«Zemes stāsti». Zigmārs un Baiba Rankevici

Zemes stāsti

Zemes stāsti. Zigmārs un Baiba Rankevici

Zemes stāsti. Gatis Salmiņš un Dace Kārkliņa

Ilzenē mantojumu pārvērtuši veiksmīgā saimniecībā. Gata un Daces zemes stāsts

Ilzenes pagastā Gati Salmiņu un Daci Kārkliņu zina daudzi – savas vienkāršības un sirsnības dēļ. Ilzene ir vieta, kur katrs zina katru, un tieši te viņi jūtas visbrīvāk. Viņi ir saimnieki, lopkopji un graudkopji. Apvienot abas nozares vienā saimniecībā nav viegli, bet citādāk viņi neprot, viņiem viena nozare krīzes brīžos stutē otru, saimnieki stāstīja Latvijas Televīzijas raidījumā "Zemes stāsti". 

Alūksnes novada Ilzenes pagastā atrodas saimniecība "Siveci", kur Gatis ar Daci nodarbojas gan ar piena un gaļas lopkopību, gan graudu audzēšanu, kopā apsaimniekojot nepilnus 600 hektārus zemes. Saimnieki savu īpašumu uztur ar mērķi zemi sakopt vismaz tik tālu, cik acis redz. 

"Es sevi nekur neredzu, te ir mana vieta, mūsu vieta. Un sirds priecājas, ka tā ir Latvija, nevis kāda cita sveša vieta, kur tu redzi, ka viss it kā ir labāk, viss ir smukāk. Aizbrauc kaut kādos kalnos, un liekas, ka ir skaisti, bet atbrauc te no rīta – te ir daudz skaistāk. Rasa, zirnekļu tīkli, zivis plunčājas, pīle peld, gārnis kliedz, – ko vairāk vajag?" sacīja Gatis. 

Zeme mantojumā no vecākiem

Esošā saimniecība bija mantojums no Gata vecākiem, sākumā tie bija vien 30 hektāri. 

"1992. gadā dibināja zemnieku saimniecību. Tad, kad juka kolhozi, kolhoza priekšnieks tēvam teica, ka ir tā ferma jāņem pie sevis, lai sveši cilvēki nebūtu tavā pagalmā. Mamma jau bija kā lopu kopēja visu laiku, tad tās gotiņas tur apmēram 20 bija. Tā līdz šim brīdim viņas ir 60. Ferma ir tā pati, tikai pārbūvēta, modernizēta ar tehniku," stāstīja Gatis. 

Saimniekošana 90. gados viennozīmīgi bija grūtāka nekā tagad, atzina saimnieks. Tolaik bija ārkārtīgi neprecīza tehnika, kas bieži lūza un neklausīja, turklāt remontēta tā tika ar metināmo aparātu, āmuru un vecām rezerves daļām, kas paņēma ārkārtīgi daudz laika. 

"Tagad tā nevar atļauties, jo laiks, cik tev ir dots darbam, ar to tu arī sacenties – pats ar sevi," uzsvēra Gatis. 

"2005. gadā tikai pirmo "Belarus" traktoru nopirku, arī kombainu. Varētu teikt, ka tad viss sākās, jo tie 2000. gadi bija ļoti mulsinoši – ne nu kādam vajadzēja tos graudus, ne pienu. Stagnēja, visur krūmi auga, un tāds mulsums te bija," viņš atminējās. 

Šobrīd saimniecībā veiksmīgi tiek apvienota gan lopkopība piena un gaļas iegūšanai, gan graudu audzēšana. Līdz tam Dace strādājusi algotu darbu Gulbenē. 

"Pēc pirmā dēla es vēl atgriezos darbā. Pēc otrā sapratu, ka – nē, es negribu vairs darbā, es negribu jau ap Ziemassvētkiem izvēlēties, kad nākošgad iešu atvaļinājumā, es negribu, ka bērni visu vasaru būs mājās, bet manis nebūs. Teicu Gatim, ka es negribu vairs iet strādāt, es gribu ieguldīt sevi šeit. Izdomājām, ka es varētu darboties piena nozarē, jo tas mani interesēja, un Gatim vairāk patīk graudi," stāstīja Dace. 

Vairākus gadus vēlāk viņa ieguva arī veterinārārstes izglītību, lai varētu strādāt patstāvīgāk un pilnvērtīgāk, nepaļaujoties uz apkārtējo vetārstu iespējām atbraukt. 

"Lauksaimniecība mūsdienās ir ļoti attīstīta," vērtēja Dace. 

"Man ir nācies dzirdēt, ka bērniem saka, ja tu nemācīsies, tu varēsi tikai fermā strādāt vai par traktoristu, bet mūsdienās tā tehnika ir tik attīstīta, ka nevar kurš katrs strādāt,

ir jābūt saprašanai, zināšanai vai, kā minimums, vismaz vēlmei mācīties. Nav tik vienkārši lauksaimniecībā," viņa skaidroja. 

Ilzenē paši veido pagasta dzīvi

Dace uzsvēra, ka negribētu mainīt dzīvi laukos ne pret ko citu. "Piemēram, tas, kas man ļoti patīk laukos, tie ir vasaras vakari, kas mums ir vēli. Tas miers, kas mums ir apkārt, kad beidzam darbus un apsēžamies mēs, apsēžas darbinieki pēc vēlā darba, tie ir mazie svētki. Man patīk, ka laukos ir dārzs, ka mēs varam savu pusdienu galdu nodrošināt. Es varu neaiziet uz veikalu, jo es aizeju uz dārzu, salasu kartupeļus, mums ir gaļa, piens, mums ir augļi, tā ka varam visu izdarīt," viņa stāstīja. 

Viņu arī neaizskar citu brīžiem nievājošā attieksme pret laukiem – viņa kopā ar domubiedriem savu ikdienas un kultūras dzīvi veido pati. 

"Mēs dzīvojam Ilzenes pagastā, kas, manuprāt, ir ļoti skaists un sakopts pagasts ar spēcīgiem zemniekiem, kuri izdara vairāk, nekā no viņiem prasa – ne tikai savu darbu, bet arī sakopj apkārtni. Un pie mums ir, ko redzēt," lepojas Dace. 

"Mani īsti neaizskar tas, ja kāds nievājoši izsakās par laukiem, ka laukos nav, ko darīt, jo katrā pagastā mēs esam tie, kas esam, un jūtamies labi, jo mēs paši pagasta dzīvi veidojam.

Mēs atrodam domubiedrus, pavadām kopā laiku, apmeklējam kopā pasākumus, palīdzam organizēt pasākumus, un laukos cilvēki veido to pagasta dzīvi paši," viņa skaidroja. 

Dace un Gatis, piemēram, kopā dzied korī un gatavojas braukt uz Dziesmu un deju svētkiem. 

"Man ļoti patīk dziedāt, un koris ir vieta, kur varu atslēgties no ikdienas un visu izdziedāt. Tas nomierina un iepriecina. Koris ir tāda kopiena, domubiedru grupa. Man jau liekas, ka tādam īstenam latvietim vismaz vienu reizi mūžā uz Dziesmu svētkiem ir jāaizbrauc, jo tā arī ir tāda fantastiska kopības sajūta un dziesmas spēks. Tās ir ļoti labas sajūtas, to nevar aprakstīt," stāstīja Dace. 

Risks patiesībā ir katru gadu

"Nopelnīt laukos var, tikai jautājums ir par prioritātēm un to, cik daudz vajag," uzsvēra Dace. 

"Mūsu gadījumā mēs esam diezgan daudz ieguldījuši attīstībā, un tad varbūt nākas kaut ko mazliet [pietaupīt], braukt ar vecāku auto, bet mēs gribam attīstīt saimniecību, lai paliek arvien vieglāk, lai bērniem interesantāk šeit strādāt, lai viņi neredz tikai to, ka vienmēr ir tikai darbs, darbs un darbs," viņa skaidroja. 

Vienlaikus Dace atzina, ka darbs lauksaimniecībā ir neprognozējams gan darba stundu, gan iegūto rezultātu un peļņas ziņā. 

"Risks patiesībā mums ir katru gadu, jo mēs esam tik ļoti atkarīgi no laikapstākļiem un no laika, kad viss ir pareizi jāizdara. Ja laikapstākļi tev kādu no posmiem neļauj izdarīt laikā, tad uzreiz var būt arī neizdošanās, un tā ir mūsu lielākā sāpe, ka mēs nekad nezinām, vai mums izaugs tā, kā esam gribējuši," atzina saimniece. 

Vienlaikus viņa atklāja, ka bankrotu saimniecība vēl nav piedzīvojusi, arī grūtākajos brīžos vienmēr sanācis iziet "sausām kājām".  

"Pastāv jau uzskats, ka nav pareizi, ja ir divas pilnīgi atšķirīgas nozares – lopi un graudi, ka tas nav labais tonis, bet es nezinu, mēs nemākam savādāk.

Mums viena nozare stutē otru, un, ja mums nebūtu lopu, es nezinu, kā mēs, piemēram, varētu darbiniekus visu ziemu algot," stāstīja Dace. 

Vēlas, lai bērni redz gandarījumu

Gata un Daces ģimenē aug divi dēli. Gatis atklāja, ka pats ir uzaudzis kombainā, bez noapaļotiem stūriem vai bērnu drošības elementiem, taču tagad ir citādāk. Mūsdienās nevajag lūkoties uz Rīgas bērniem, arī daudzi lauku skolas un ciematiņa bērni ir atrauti no lauku dzīves un lauksaimniecības, taču tā nav Gata ģimenē. 

"Mūsu bērni ir daudz vairāk redzējuši nekā pilsētas bērni. Viņi redz reālo dzīvi vairāk, viņi saprot, kā rodas lietas, jo lietas veikalā nerodas, tās nāk no zemes. Mums blakus ejot, viņi redz un iemācās, kas tas ir, un var jau būt, ka kādam tas pēc tam arī interesēs. Pagaidām mazajam stipri interesē, lielais saka, ka būs ārsts. Laiks rādīs," stāstīja Gatis.  

"Viss jau būs atkarīgs no tā, kā es strādāšu. Ja viņi redzēs, ka tas man rada gandarījumu, nevis es tikai pārguris skrienu, tad jau droši vien nāks tā pēctecība.

Ja es tikai skrienu un skrienu, un nevaru aizbraukt ar viņiem uz sacensībām kādu reizi, kas diezgan bieži notiek, nu tad viņi droši vien teiks – kam mums tādu dzīvi vajag," viņš atzina. 

Abi dēli ne tikai palīdz lauku darbos, bet aktīvi iesaistās sporta skolā un Jaunsardzē. 

"Puišiem tā ir tāda laba lieta, jo viņi iemācās disciplīnu, pienākumu, ka, lai arī kā negribas, ir jāiet uz treniņu. Vasara varbūt ir mazliet brīvāka, bet ziemas sezonā mums ir sacensības bieži vien gandrīz katru nedēļas nogali," stāstīja Dace. 

Viņa atzina, ka ir mazliet bailīga, taču cenšas strādāt ar sevi, lai palaistu dēlus dzīvē, un šajā vecumā viņi paši spēj sakravāt koferi un doties uz nometnēm, paši spēs arī doties mācīties un strādāt, spēs pastāvēt par sevi. 

"Tā kā man ir divi dēli, protams, es reizēm ieklausos senajās latviešu dziesmās, kur mātes palaiž savus dēlus karot.

Protams, ka es ļoti, ļoti negribētu, ka tā būtu, bet, ja reiz pienāks tā sliktā stunda un kaut kas tāds notiks, man liekas, ka labāk būt apmācītiem un sagatavotiem nekā ar pilnīgu nezināšanu šajā jomā," skaidroja Dace. 

Cik pasaule ir trausla

Saimniece atzina, ka viņai ir bail pazaudēt zemi un mājas, uzbūvēto saimniecību, jo labākas vietas par šo viņiem nav. 

"Es savu zemes stāstu sapratu vienā dienā, kad notika armijas mācības, un virs mūsu mājām lidoja iznīcinātāji. Tā bija tāda ļoti nereāla sajūta. Man bira asaras tajā brīdī. Es stāvēju un domāju, cik tā pasaule ir trausla," atzina Dace. 

"Jau reiz tāda situācija šajā ģimenē ir piedzīvota ar Gata mammas ģimeni. Viņiem arī tāpat bija lauku saimniecība, tētis strādāja, saimniekoja, un vienā dienā visu ģimeni izsūtīja. Viss sastrādātais pazuda. Cilvēks jau ir mainīgs, un viņš, protams, var iemācīties izdzīvot visādos apstākļos. Manta ir manta, bet, lai arī kādi laiki nāktu, mums jau tomēr par tiem lopiņiem būs jāparūpējas, kamēr vien varēsim," viņa skaidroja.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti