Atmodas laiks un Baltijas ceļš nebūtu iespējams bez cilvēku drosmes un solidaritātes, kas iedrošināja nepakļauties Padomju Savienības totalitārā režīma spiedienam un draudiem. Drosmīgiem bija jābūt gan Tautas frontes līderiem, uzmundrinot cilvēkus, risinot sarunas ar padomju režīmu un rīkojot akcijas, gan ikvienam, kurš sadevās rokās Baltijas ceļā. Drosmīgi bija arī mākslinieki, publicisti un mūziķi, kuri brīvības ideju pauda savos darbos.
Grupas "Pērkons" dalībniece Ieva Akuratere intervijā "Rīta Panorāmai" Atmodas laiku atminas gan kā bīstamu, gan pacilājošu brīdi Latvijas tautas apziņā.
Tajos laikos tas bija bīstami. Mani draugi visu laiku tika novākti kaut kur, ievilkti kādās, kā mēs saucām, „kreizenēs”, trako mājās, kaut kur sūtīti. Mana dēla tēvu, kurš ir mans patriotisma skolotājs un kurš bija īsts disidents, viņu gribēja likvidēt, sūtot uz Černobiļas centru. Visādi notika, bet Dievs mani pasargāja," saka Akuratere.
1986.gadā Anglikāņu baznīcā Ieva Akuratere pirmo reizi izpildīja dziesmu "Manai tautai". Tieši tobrīd Akurateres dēla tēvs Sergejs bija uzzinājis par varas nodomiem viņu nosūtīt uz Černobiļas atomelektrostacijas katastrofas karstāko punktu. Koncertā Anglikāņu baznīcā, kur bija pulcējušies daudzi padomju varai lojāli cilvēki, dziedātāja tika lūgta "nedziedāt par Staburagu", un Ieva Akuratere arī nedziedāja par Staburagu.
Sergejs sēdēja priekšā, un mēs sapratām, ja viņš tur [Černobiļā] nokļūs, tad ir cauri, tā ir nāve. Viņš teica - Ieva, nodziedi kaut ko. Manā arsenālā bija daudz pretvalstisku dziesmu. Es ātri, ātri smadzenēs pāršķirstu, un es sāku dziedāt "Manai tautai". Pati attapos tikai otrajā pantiņā, ka es esmu izvēlējusies vistrakāko," teic dziedātāja.
Viņa turpina: "Tanī laikā par Dievu nedrīkstēja runāt, nekādu Dievu nedrīkstēja būt, ateisms valdīja absolūti, par brīvību nedrīkstēja runāt, nedrīkstēja runāt par latviešiem, kuri, izrādās, ir visā pasaulē un kuri varētu atkal sanākt mājās. Tas bija trīskārtīgi unikāls vēstījums."
Kad dziesma izskanējusi, vairākas sekundes bijis pilnīgs klusums, bet pēc apstulbuma brīža publika piesardzīgi sākusi aplaudēt.
Ieva Akuratere norāda - Atmodas laika aktīvisti, piemēram, Ansis Epners, Dainis Īvāns, Juris Podnieks, Andris Slapiņš "bija kalnu gali, pīlāri, aiz kuriem iet un kuriem sekot".
"Bija labā nozīmē trakie cīnītāji, gājēji ar lāpām pa priekšu pilnīgā tumsā. Cilvēki bija ārkārtīgi iebiedēti, visiem bija jāiet uz gaišo laimīgo komunisma nākotni tādā afektētā, fanātiskā līksmē. Tajā laikā arī skumjā dziesma "Manai tautai" - tāda veida skumšana bija liela drosme pateikt skaļi sabiedrībai, ka es skumstu par Latviju. Tur ir tā nianse, jo tā nav vienkārši skumja dziesma, tās skumjas bija cīņā saucošas," uzsver Akuratere.
Par 1989.gada 23.augustā plkst. 19 notikušo Baltijas ceļa akciju, kad apmēram divi miljoni cilvēku sadevās rokās un izveidoja apmēram 600 kilometru garu dzīvo ķēdi, kas savienoja Baltijas valstu galvaspilsētas, Ieva Akuratere saka: "Tāda milzīga laimīga, mātišķa, visaptveroša sajūta. Tieši mātišķums manī uzziedēja."
Tas notika kā brīnums, unikāls vēsturisks notikums visā pasaulē, ka cilvēki savirknējas un caur rokām plūst mīlestība, brīvības apziņa, drosme, līdzi dalīšanās, ka tas notiek pēkšņi visiem, ka tas nav vairs pa vienam pret kaut ko kaut kur klusām. Tas brīdis bija, kad ledus tika lauzts. Visi atsevišķie strautiņi saplūda vienā milzīgā upē," par Baltijas ceļu saka dziedātāja.
Jautāta, vai arī mūsdienās šī upe plūst, Ieva Akuratere saka: "Jā, un ļoti daudzkārt. Tagad mēs esam savādākā veidā saskaldīti - rūpēs katrs pats par savu mazo ģimenes šūniņu, tādēļ kopība nav tik viegla materiālajā pasaulē. Bet domu forma, ko mēs jūtam lielajos Dziesmu svētkos, ko mēs jūtam tautas dziesmu sakrālajā gudrībā, viņa visu laiku mūs apvij, viņa ir gatava visu laiku mūs saviļņot, aizkustināt un palīdzēt strādāt Latvijas labā. Patriotisms tik daudzos cilvēkos ir tik organisks un patiess, un pašsaprotams, ka prieks noskatīties."
Dziedātāja norāda - unikālo latvietību saskata un novērtē arī cittautieši: "Ja man gadās kaut kur francūzim vai japānim dziedāt, viņi saka - tik unikāla mūzika, tāds savienojums, tik milzīgs spēks un tīrība, kaut kas pilnīgi netverami ēteriski garīgs. To visi jūt. Mēs paši, protams, mīlam savu Latviju un mēs domājam, ka citiem varbūt tā nešķiet, bet visi to jūt, ka tas ir kas īpašs."
"Mums Latvija ir austiņas formā. Mēs dzirdam, uztveram, inspirējamies un varam nodot likteņa, dzīves, Dieva dotās apziņas inspirāciju visai pasaulei," teic Ieva Akuratere.
