Globālais latvietis. 21. gadsimts

Latviešu valoda latviešu bērniem ārvalstīs - dzimtā vai svešvaloda?

Globālais latvietis. 21. gadsimts

Vērtīgā krātuve - Latviešu Kopības Vācijā arhīvs. Kā to saglabāt un uzturēt turpmāk

Atgriezties vai iegriezties Latvijā uz laiku. Madaras Merles ģimenes stāsts

Iekāpt vecā Francijas pasta mašīnā un braukt uz Latviju. Madaras Merles atbraukšanas stāsts

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Latviete Madara Merli no Francijas atbrauksi uz Latviju, lai studētu bioloģiju Latvijas Universitātē. Varam filozofēt par to - pārbraukusi, atgriezusies vai tikai iegriezusies, bet katrā ziņā šobrīd viņa ir te. Kopā ar Madaru atbraucis viņas vīrs, francūzis Florians un abu dēliņš Emīls.

Pirms viņa viesojās Latvijas Radio studijā, Madara atsūta vēstuli, kurā iepazīstina ar sevi: 

“Mani sauc Madara, nu jau Merle, kas tulkojumā nozīmē "melnais strazds". Ar Florianu mēs iepazināmies Islandē, brīvprātīgā darba ietvaros. Pēdējos divus gadus esam seškājīgi, Emīls piedzima Francijas rietumos 2017. gadā. Ārstu kabinetos un iesniedzot papīrus, mums pārprasa vārda izrunu, jo, lai arī pagaidām Francijas pilsonis, Emīla vārds ir rakstīts latviski – ar "S" galā, nevis "E", kā būtu parasts redzēt tur. Man vispār nesanāk noformulēt, kas mēs esam par zvēriem, jo, tikai uzskaitot mūsu pabeigtās skolas vai izmēģinātās darba vietas (kas vienmēr ir pirmais jautājums), skats liekas neprecīzs un nepilnīgs. Pati esmu beigusi "lietišķos", bet tagad tēmēju iebāzt degunu Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē. Savu mākslas izglītības pamatu gan es nekad nemainītu, pat ja sūdzos, ka bioloģija un ķīmija šobrīd bija jāpiemācās klāt.

Florians, pēc izglītības ar tūrismu un valodām saistīts, ir lielisks sarunu biedrs – varam pārrunāt filosofiju, politiku, mūziku, basketbolu un ekoloģiju pie vienām vakariņām. Abi izbaudām "šķirbas", kontrastus un sakarības starp dažādām tēmām, gan runās, gan darbos. Abi sūdzamies un mētājam rokas pa gaisu, bet biežāk par tām pašām, nevis pretējām lietām.

Šobrīd esam atbraukuši uz Latviju. Es nesaku "atpakaļ", jo četriem no mums pieciem (trušus ieskaitot), tas ir drīzāk uz priekšu, un arī mana māju sajūta viļņojas starp dažādām mājām, kam ir maz sakara ar valstu robežām. Mēs nekad ilgi neprātojam gana labus argumentus, ja uzreiz jau sajūtam, ka kaut kas ir jādara. Tad nolemjam pamēģināt, jo paši savus plānus drīkstam taču arī pārdomāt. Jā, paradoksāli, bet ilgāk ir gājis nolemt, kurā istabas stūrī jāiekārto dīvāns, nevis ka brauksim uz Latviju.”

Atbrauc ar iedzīvi pasta busiņā

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Madara studijā atnāk pa taisno no centralizētā ķīmijas eksāmena, to nepieciešams nolikt, lai varētu studēt Latvijas Universitātē. Abi atbraukuši uz Latviju pāris dienu pirms eksāmeniem. Veids, kā atbraukuši neparasts, jo sakrāmējuši savu iedzīvi bijušā Francijas pasta busiņā, un braukuši cauri visai Eiropai līdz Latvijai.

Aptuveni mēnesis pagājis, lai bijušo pasta busiņu pielāgotu savām vajadzībām - ielikuši tur dīvānu, plauktus, āķīšus un lietiņas, kas padara braukšanu ērtāku.

Jautāti, kāpēc braukuši ar busiņu, atbilde abiem Madarai un Florianam ir īsa: tā ir brīvība - braukt, kad grib un kā grib. Tas ceļš ir garāks, bet tas ir arī ceļojums. Turklāt ar lidmašīnu lidot trijotnei ar visu iedzīvi būtu krietni dārgāk, turklāt Madarai un Florianam aktuāls ir izmešu daudzums, kas, ceļojot ar pasta busiņu, lai arī pāri visai Eiropai, ir zemāks nekā lidmašīnai.

Tagad arī Latvijā visi dzīvo vai nu pie draugiem, vai arī joprojām dzīvos busiņā. Par pastāvīgu dzīves vietu trijotne domās vairāk uz rudens pusi. Praktiskos jautājumus risinot, aktuāls bijis Emīla bērnudārza jautājums, ko šobrīd nolēmuši risināt, pieņemot lēmumu puisēnu bērnudārzā nelaist. Florians ir brīvdienās, kad Madara sāks studēt, tad viņš kļūs par mājas tēti.

Bērnam negrib latviskot uzvārdu

Ģimenē savā starpā runā angliski, mamma ar divgadīgo Emīlu runā latviski, tētis franciski. Jau šobrīd latviski divgadnieks runā ar latviešiem, franciski ar tiem, kuri viņu saprot franciski.

Tiesa, lai arī Emīls runā latviski, viņam nav Latvijas pilsonības, viņam ir Francijas pilsonība, un iemesls tam daļēji ir birokrātija.

“Problēma ir tā, ka ietiepīgi nereģistrēju viņu kā Latvijas pilsoni, lai arī man ļoti to gribētos. To darot, man ir jāizvēlas starp savu nacionalitāti un viņa uzvārdu un manu, nu jau dzimtas uzvārdu Merle. Emīlam grib iedot uzvārdu Merls, kas, mūsuprāt, atšķiras no īstās izrunas, kā skan uzvārds franciski - Merle," stāsta mamma.

Florians papildina Madaru ar skaidrojumu, kā mainās uzvārda nozīme izrunājot to latviskotu:

“Franciski izmainot vienu burtu, mans uzvārds vairs nenozīmē melnais strazds, bet sanāk mēsli.”

Ģimene saprot valodas komisijas nostāju un nepieciešamību uzvārdu latviskot, bet ņemot vērā, ka viņš ir francūzis, tad tur dzīvot ar uzvārdu, kas nenozīmē „melnais strazds”, bet gan ko rupju nav patīkami, kaut gan Madara uzsver, ka, ja tas būs nepieciešams, tad Emīlam noteikti būs Latvijas pilsonība.

Šobrīd gan par vienu brīnišķīgu pilsoni Latvijai mazāk.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti