Aculiecinieks

Aculiecinieks. Lidojošie koki

Aculiecinieks

Aculiecinieks. Restaurators

Aculiecinieks. Elpo, tēti!

Elpo, tēti! Ikviens var izglābt cita dzīvību pa tālruni 113, galvenais – nenobīties

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Pirms nedēļas Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests (NMPD) sociālajos tīklos publiskoja bezgala emocionālu ierakstu. Tas bija sarunas atšifrējums. Zvanīja dēls, kura tētis bija zaudējis samaņu. Un tālāk bija lasāma dēla saruna ar tālruņa 113 ārstu, kurš pa telefonu vadīja sirds masāžu. Dēls pildīja visu, ko teica ārsts, un tikmēr ar ieslēgtām bākugunīm ceļā bija brigāde, kas pēc ierašanās pārņēma pacienta dzīvības glābšanu, vēl stundu cīnoties par tēta elpu uz vietas, dzīvoklī. Tētis izdzīvoja.

Šī ģimene lūdz saglabāt anonimitāti un intervijām nepiekrīt. Taču gan komentāros zem šī ieraksta, gan paši NMPD mediķi uzsver – tas ir ļoti emocionāli, bet nav nekas ārkārtējs. Šādi, pa telefonu, tiek doti padomi katru dienu. Tikai nedrīkst nobīties. Nedrīkst nolikt klausuli. Un tad ikviens var kļūt par kāda cita dzīvības glābēju.

Vītoliņu stāsts

Vītoliņu ģimene ir bezgala cieša. Katru sestdienu pieaugušās meitas ar saviem bērniem satiekas lauku mājā pie tēta un mammas. Un, var teikt, ka tieši šī kopā būšana pirms vairākiem gadiem izglāba viņu tēta dzīvību.

Pensionētais būvinženieris Arnolds Juris Vītoliņš tagad smejas: "Man jau dakteris prasīja, vai es ieraudzīju to tuneli un gaismu otrā galā. Es saku – nē, nepaspēju. Par ātru atdzīvinājāt! "

Bet patiesībā tajā rītā joki nevienam nebija prātā. Visi rosījās pa māju. Meitas pa virtuvi. Tētis ienācis un apgūlies. Prasījis nitroglicerīnu, stāsta meita Sarmīte: "Un viņš runā, bet man kļūst skaidrs, ka viņš nerunā ar mani. Tā kā pats ar sevi. Saka, ka slikti. Ka vajag zāles. Es tikai nobrēcos: saucam ātros!" Turpina otra meita Olga Vītoliņa: "Mēs piezvanījām pirmo reizi un izsaucām palīdzību. Bet sapratām, ka droši vien jau laukos ceļš ir tāls. Tētim palika sliktāk. Zvanījām vēlreiz. Un prasījām  – ko mums darīt? Dispečers savienoja mūs ar dakteri, kura otrā galā teica, kas ir jādara."

Sarmīte saka, ka atmiņa šī notikuma detaļas kaut kā dīvaini izdzēsusi no prāta. Laikam, lai saudzētu viņu. Bet viņa joprojām atceras ārstes noteikto balsi.

Sarmīte Vītoliņa: "Bija saprotams, ka tas ir infarkts. Ko darīt, jo jūtam, ka zaudējam viņu? Detaļas es vairs neatceros. Un tā ārstes balss, tas ir vienīgais, ko atceros. Tā balss bija stingra, konkrēta. Pārliecinoša, nevienā brīdī nelika šaubīties."

Pirmā masēt sirdi sāka Olga. Ārste likusi tēti izcelt no gultas un novietot uz cietas virsmas. Rāvuši laukā un guldījuši uz grīdas. Olga Vītoliņa: "Ārste mums pa telefonu teica, ka jūs varat masējot nejauši salauzt ribu, bet pret iespēju dzīvot tas  ir nieks! "

Tad Sarmīte stingrām kustībām sākusi sirds masāžu. Ārste vēl prasījusi, vai ir redzējuši filmu "Pludmales patruļa", jo būs jāelpina kā filmā. Sarmīte teikusi – nē, bet darīsim visu, tikai sakiet, kas jādara. Ārste skaitījusi ritmu. Bijis ļoti smagi un reizē – saprotami. Sarmīte: "Spēks radās nez no kurienes. Nekas nelika bažīties vai domāt, ka nevarēsim. Kad esat saskarē ar otru cilvēku, jūti katru viņa ķermeņa daļu. Pati jau zemapziņas līmenī sajūti, vai dari to par vāju, vai par stipru." Kad pietrūka spēka, sauca māsu: "Olgiņa, nāc palīgā!"

Tikmēr mazbērni skrējuši laukā uz ceļa, jo bija bailes, vai neatliekamā palīdzība neaizbrauc garām. Un tā arī bijis. Vēlāk brigādes ārste teikusi, ka licies – skat, lauku bērni tik sirsnīgi māj bākugunīm. Un sekundes simtdaļā sapratuši – dodam atpakaļ, bērni vicina rokas un lakatiņus, jo rāda īsto ceļa galu.

Tagad abas māsas saka, ka licies – laiks velkas kā mūžība. Elpinot tēti, vēl prasījušas viena otrai – cik jau ir pagājis? Ar tēti runājušas visu laiku. Mamma bijusi blakus, runājusi un nav ne uz mirkli atgājusi no tēta. Vaicāta, ko teica tētim, Olga atceras sakām: "Neaizej."

Arnolds tādā mierā nosaka – labi, ka tā tablete zem mēles neizšķīda. Savādāk pārējie būtu padomājuši, ka tētis atlaidies un nebūtu varbūt pievērsuši uzmanību. Bet viņam tablete nekusa. Un tad kliedzis, lai nes otru. Un viss. Tumsa.

Arnolds Juris Vītoliņš: "Cik zinu, mani aizrāva uz Cēsīm, bet tur tika nolemts, ka jāved uz Rīgu. Es pamodos laikam divreiz... Vienreiz, kad gaudojot braucām caur Siguldu. Un otrreiz jau Berģos, tad kratīja kā pa bruģainu ceļu." Un tad pie samaņas nācis jau slimnīcā.

Olga Vītoliņa atceras: "Kad pagalmā iebrauca mediķi, tad radās tāda viegluma sajūta. Pārliecības un drošības sajūta. Jo tas mūsu uzdevums saglabāt tēta dzīvību, lai viņi var glābt tālāk".

Abas māsas savulaik apguvušas palīdzības sniegšanu kursos un skolā. Bet tas bijis sen. Un vienmēr jau liekas, ka nekad nepienāks brīdis, kad to tiešām vajadzēs.

Sarmīte Vītoliņa: "To būtu jāmāca jau skolā. Mūsdienu jaunatne, bērni ir kā sūklis. Visas zināšanas uzsūc. Noteikti tas ir jāmāca."

Arnolds Juris Vītoliņš: "Un tagad es bieži par to domāju. Šonakt arī. Pamodos un nevarēju aizmigt. Kas būtu, ja es būtu bijis kaut kur prom? Ja es nebūtu bijis kopā ar ģimeni?"

Arnolds Juris Vītoliņš ar meitu Olgu
Arnolds Juris Vītoliņš ar meitu Olgu

Tālruņa 113 ārsta pieredze

Ārkārtas tālruņa 113 galvenais dežūrārsts Aleksandrs Zaļeskis ir mediķis ar ļoti lielu pieredzi. 10 gadus braucis ar brigādi pie pacienta. Tagad ir galvenais dežūrārsts. "Ja tev brigādei viens pacients izsaukuma laikā, tad man tagad dežūrā ir 160 brigādes. 160 pacienti uzreiz."

Ne jau vienmēr izsaucēju savieno ar ārstu. Tas notiek gadījumos, kad notikusi liela nelaime un nepieciešama tūlītēja palīdzība. "Tur ir viss. Tā nav tikai atdzīvināšana. Tur ir traumas, asiņošanas, visas kritiskās situācijas. Dažreiz ir ļoti grūti un sanāk tā, ka mums vajag pārliecināt palīdzības sniedzēju, ka viņam jāuzsāk šis process. Sanāk domstarpības, un cilvēks domā, ka mēs nebraucam. Ka viņam jāsniedz palīdzība un mēs neatbrauksim. Bet tā nav, paralēli jau nosūtīta brigāde, brigāde jau ceļā, bet viņam pēc iespējas ātrāk jāuzsāk netiešā sirds masāža, jo pēc piecām sešām minūtēm būs neatgriezeniskas izmaiņas smadzenēs bez cirkulācijas; jo ātrāk uzsākt jo labāks rezultāts pacientam".

Tāpēc nereti nākas mierināt pašu palīdzības izsaucēju. "Tas ir galvenais. Lai palīdzības sniedzējs tomēr saglabā mieru, jo no viņa ir atkarīga pareiza darbība.

Ja viņš nervozēs, viņš nevarēs adekvāti sniegt palīdzību. Tāpēc svarīgi klausīties, ko saka padomdevējs. Un tas, ko viņš saka, tas arī jādara, nav jāuztraucas, ka vairākas reizes kaut ko pārjautā. It sevišķi par adresēm. Kodi, kāpņu telpas, pat durvju krāsa, visi tie jautājumi ir svarīgi. Lai brigāde ātrāk nokļūtu pie pacienta." 

Ārsts nešaubās, ka pa telefonu var izglābt dzīvību. "Protams! Banāls piemērs, bet, ja pareizi uzliks spiedošu pārsēju, var apturēt asiņošanu. Cilvēks būs izglābts. Varbūt viņš neatjaunos to sirdsdarbību pats, bet uzturēs cirkulāciju. Un saglabās tēvam smadzenes. Savādāk notiks tas, ko sauc par pelēkās vielas bojāeju. Tas var notikt sešu, piecu minūšu laikā."

NMPD pieredze liecina, ka lieliski glābēji ir kolēģi no Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD). "Ļoti labi glābj glābēji no Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta. Ja sauc viņi, zinām, ka būs labi rezultāti. Bija gadījums, kad nonācis nelaimē pusaudzis un tēvs bija ugunsdzēsējs. Tētis uzturēja sirds masāžu. Izglābām dēlu". Bet sabiedrība un līdzcilvēki palīdzēt baidās. "Ir slikti, un es teiktu – zem kritiskā līmeņa, jo ļoti grūti pat pārliecināt līdzcilvēkus palīdzēt. Ja garāmgājējs izsauc mediķus, viņš pat nepieiet pie bezsamaņā gulošā. Vai izsauc un brauc garām. Bet varbūt pa to laiku varēja kaut ko izdarīt?"

Ārsts ir pilnīgi pārliecināts, ka tieši jaunieši ir jāizglīto vispirms. "Pusaudži! Viņiem ir vecāki. Kā šajā epizodē, kad dēls izglāba savu tēvu. Jauns vīrietis. Tas būtu obligāti jāmāca skolās. Un, ja tas ir laukos, nu neatbrauks tā palīdzība tik ātri."

NMPD noteikti jāsauc, ja ir spiedošas sāpes krūtīs. Smagas alerģiskas reakcijas. Smagas traumas, īpaši augšdelmos un apakšdelmā, asiņošana, ko nevar pats apturēt.

Un nedrīkst klausīt tuvinieka iebildumus. Jo nereti tas, kuram palicis slikti, lūdz nezvanīt 113. Bet, ja tas ir infarkts vai insults, nākamās minūtes būs izšķirošas.

Un kad nevajag zvanīt? Ja jaunam, spēcīgam cilvēkam pirmo dienu ir temperatūra. Nu nevajag. Es vispār saku, ka jāatrod labs ģimenes ārsts. Un, ja nav saskaņa ar savu ārstu, ir jāmeklē cits. Nevis novest sevi tik tālu, ka jāzvana 113."

11. februārī, ko var izlasīt arī kā ciparu virknējumu 112, visā Eiropas Savienībā atzīmē vienotā ārkārtas palīdzības izsaukuma numura 112 dienu. Tie ir svētki visiem, kas ikdienā strādā, lai glābtu citus. Arī  tālruņa 113 mediķiem.

Sarmīte Vītoliņa: "Es novēlu saglabāt profesionālismu, bet mūs visvairāk aizkustināja tā cilvēcība, sirsnība un vienkāršība, kas staroja no mediķiem".

Olga Vītoliņa: "Esot satiksmē un redzot NMPD automašīnas, pat bez skaņas signāla, ļaujiet tām pabraukt garām. Jums tās būs divas minūtes, ko nokavēsiet. Bet kādam tās būs kritiskās minūtes, kas izšķirs viņa dzīvību".

Arnolds Juris Vītoliņš: "Cepuri nost tam šoferim, kas tik ātri atveda ārstus. Un dakterei, kas par mani cīnījās... piecas bučiņas!"

Un par to cepuri Arnolds nejoko. Viņam ir kārtīga kovboja cepure, kuru viņš arī noņem savu dzīvības glābēju priekšā. Kopš viņa izglābšanas pagājuši vairāki gadi. Tagad ģimene vēl vairāk turas kopā. Nekašķējas par niekiem. Priecājas par dzīvi. Saudzē viens otru un īpaši uzpasē tēti. Viņi zina dzīvības trauslumu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti