Kultūrdobe

«Kultūrdobe». Ģibuļu pagasta līdumu līdējs Intars Busulis

Kultūrdobe

Kultūrdobe. Sonitas Pāvuliņas dārzs jūras krastā

Kultūrdobe. Dobrovenska un Kaltiņas brīvais dārzs Ikšķilē

Dārzs dara jaunāku. Ciemos pie dzejniekiem Roalda Dobrovenska un Veltas Kaltiņas Ikšķilē

Dārzs dara par vismaz 20 gadiem jaunākus, atzīst rakstnieks un tulkotājs Roalds Dobrovenskis, kuram septembrī apritēs 85 gadi.  Dārzu Ikšķilē Roalds iekopj kopā ar dzīvesbiedri, dzejnieci Veltu Kaltiņu, kurai ir 90 gadu. Zeme sniedz enerģiju un spriganais dzejnieku pāris tam ir pierādījums. Viņi bieži dodas peldēt uz Daugavu, kas ir vien 800 metru attālumā, un joprojām raksta, dalot vienu rakstāmgaldu, - Velta naktīs, bet Roalds rīta stundās.

Tuvāk saulei

Šis nav dārzs, kurā iekoptas kārtīgas, paralēlas dobes, kurās sagūluši dārzeņi, kas remdē izsalkumu un apmierina garšas kārpiņas. Savu dārzu Velta raksturo kā džungļus, par kādiem tas pārvērties pēdējo desmit gadu laikā, un tāds tas patiesi izskatās – tam cauri vijas vien šaura taciņa, bet pārējais laukums atvēlēts augiem, kam tiek dota brīva vaļa augt, kā pašiem tīk. “Kaut ko ņemt ārā nav iespējams. Viss mīļš. Jādzīvo tālāk, kā ir,” teic Velta.

 

Dārzā dominē dažādu toņu zaļā krāsa un augi burtiski ieskauj netradicionālas formas – astoņstūra - mājiņu. Lai gan māja ir neliela, tā saplūst kopā ar dārzu un veido plašuma sajūtu. “Mums mājiņa ir miniatūra, bet viss izplūst dārzā un dārzs ienāk iekšā,” saka Velta, minot, ka gan netipiskā mājas forma, gan reljefs bija iemesls, kāpēc pirms 13 gadiem rakstnieku pāris izvēlējās tieši šo vietu.

Toreiz ap māju bija klajš pakalns, uz kura auga vien pāris koku.  “Velta meklēja, lai kaut mazdrusciņ būtu pakalns. Kaut 20 centimetru,” pastāsta Roalds. Īstās vietas meklējumi ilga labu laiku, bet Velta spītīgi nebija gatava atteikties no ieceres par pakalnu: “Tuvāk saulei, tuvāk debesīm.”

“Es domāju, ka tas ir gēnos kaut kur ierakstīts, ka vajag,” par reljefa nepieciešamību saka dzejniece, pastāstot, ka bērnības māja neatradās uz pakalna, taču arī ne līdzenumā. Šajā dārzā gan nav iespējams audzēt kartupeļus, bet pāris par to nebēdā. Lai gan varētu padomāt, ka slīpumā ravēt ir apgrūtinoši, šeit pārsvarā iestādīti augi, kas neprasa lielu kopšanu – jāravē ļoti maz, jālaista arī.

Pārvācoties, dārzu ņem līdzi

“Mums bija dārzs arī Rīgā 33 gadus.  Tad vajadzēja meklēt jaunu vietu un es Veltu vadāju pa dzīvokļiem. Tas būtu noziegums, dzīvot dzīvoklī mēs nevarētu,” noteic Roalds. “Būrītī nesanāk, būrītī nevarētu,” apstiprina Velta. “Dārzs ir viss,” piebilst Roalds.

Rīgas dārzā auga daudz rožu stādu, arī citas puķes. “Dārzs pats par sevi dzīvoja. Tas bija tik milzīgs, ka mēs nespējām to apdzīvot, jo mums bija ļoti daudz citu darbu,” saka Velta. Roalds piebilst, ka tas nebija sliktāks kā Ikšķilē, tikai tur bija līdzenums. Tagad viņi vairs nevar iedomāties, ka varētu citādi.

Velta ar Roaldu augus no dārza Rīgā pārveda uz Ikšķili – kokus, krūmus-, ar vienu braukšanas reizi, izmantojot “rafiku”.Jaunajā vietā viss labi ieaugās. “Teicu, ka es taču nevaru atstāt viņus tur, viņi raudās, vieni paši palikuši svešā vietā,” atminas Velta, sakot, ka toreiz augi vēl bija pavisam nelieli, tik pēdējo gadu laikā pieņēmušies apjomos.

Lauku darbi nav sveši

Velta uzaugusi zemnieku ģimenē: “Govis slaucu, visus darbus darīju, bet man kaut kā galīgi pie zemes palikt nebija tieksme. Bet tomēr atrauties no zemes arī nebija iespējams.” Tur arī viņa guvusi zināšanas par dārza darbiem, jo visa bērnība pavadīta laukos – Gricgalē Neretas pusē.  “Visi lauku darbi bija man jau iekšā, man dikti patika, bet, ka es pati varētu kļūt par īstu laucinieku, tas tā neizskatījās. To es arī laikam nebūtu varējusi,” saka Velta, atzīstot, ka tas nav viņai.

Lauku darbus Velta veica ar patiku – slauca govis, grāba sienu, sēja rudzu kūlīšus: “Brauca ar pļaujmašīnu viens vīrs, pļāva rudzus, tie krita vālā un sievietes skrēja pakaļ un sasēja tos kūlīšos.” Grūtākais tomēr bija darbs ar dzīvniekiem, īpaši, kad tos piemeklēja kāda kaite – tad Veltu pārņēma skumjas.

Dārzs ar brīvības sajūtu

Tā kā dārzu no visām pusēm ieskauj pakalni, ziedēšana sākas nedēļu vēlāk nekā citviet. Lielākoties dārzā aug krāšņumaugi, kas priecē acis, taču nelielajā siltumnīcā iestādīti pētersīļi, selerija, kinza, tomāti, skābenes, gurķi, dilles, lociņi. “Mums daudz nevajag,” noteic Roalds. Velta piebilst, ka pusdienām pietiek. 

Dzejnieku dārzā atrodas vieta visam, kam vien gribas te augt. Roalds atzīst, ka rudens nav iedomājams bez kļavas, kas iekrāsojas zeltainos toņos, pavasarī gribas sasmaržot ziedošu ievas krūmu, bet ziemu nevarētu izturēt bez skuju kokiem. “Katrs savā vietā un savā laikā,” atzīst dzejniece.

Dārznieces padoms cīņā ar gliemežiem

Ainavu arhitekte Dace Lukševica atzīst, ka gliemežu šogad ir īpaši daudz, jo ziemas kļuvušas siltākas un nav bijis izteikta kailsala. Ja dārza tuvumā ir mežs vai kaimiņiem aizaudzis dārzs, arī gliemežu būs vairāk un cīņa ar tiem – grūtāka.

Ziemciešu dobēm izmanto vissmalkāko mulču, kas gatavota no priežu mizas. Tā ātri nožūst arī pēc rasas un lietus – sausā virsma gliemežiem netīk. Tomēr šī metode tikai daļēji viņus aizkavē, piemēram, pavasarī, kad gliemeži nāk pie auga. Mazie kailgliemeži mēdz dzīvot augu ceros, tad tiem netraucē tas, kas notiek augam apkārt.

Efektīvākā metode cīņā ar gliemežiem ir to lasīšana nakts laikā, sevišķi pavasarī. Tie visaktīvākie ir nevis pēc lietus vai no rīta, bet tad, kad veidojas rasa. Šobrīd tas ir ap pulksten 11.00 vakarā. Sālsūdens izmantošana gliemežu apkarošanai ir kaitīga videi.

Cīnīties ar dabu ir bezjēdzīgi, tāpēc jādomā, kā no problēmas gūt labumu. Gliemeži ir vērtīgs mēslojums, jo satur daudz proteīna - spainītī ieber minerālmēslus, jo tie satur slāpekli, pielej mazliet ūdens un lasa iekšā gliemežus. Pēc tam tos ierok zemē kā mēslojumu augiem, kas īpaši patiks, piemēram, hostām, hortenzijām, ābelēm.

Daiļdārzā iesaka izvēlēties augus, ko gliemeži nav iecienījuši. Tie neēd skujkokus, taču tajos dzīvo, jo tur ir mitrums un tumsa. Labāk izvēlēties augus ar biezām lapām, sausumizturīgus, un tos stādīt saulainā vietā. Arī eži palīdz cīņā ar gliemežiem, taču viņi vairāk iecienījuši gliemežus ar mājiņām. Rudenī svarīgi novākt vecās lapas, tad pavasarī gliemežu būs ievērojami mazāk.

Galvenais dārznieks šajā dārzā ir Velta, bet Roalds labprāt palīdz un uzņemas “pirmā asistenta lomu”, nesot smagumus. Viņš mēdz arī pielikt roku ravēšanai, bet tad Velta rājas, ka izrauts tas, kam vajadzējis palikt zemē. “Tā kā viņš ļoti pārdzīvo par visu to, tad es pēdējā laikā tikai klusēju. Laipni klusēju par visādi izrautām nezālēm,” ar smaidu teic Velta.

Gliemeži naktīs svin dzīres

“Saliku dālijas un skatos – nenāk un nenāk augšā, tik tādi mazi ķeburiņi. Izrādās, ka milzīgie gliemeži visu nokož nost,” ar bēdu stāstu dalās Velta. Glābjot situāciju, dobi noklāja ar mulču, cerībā, ka tas aizkavēs kaitniekus. Dālijas nav vienīgais augs, ko iecienījuši negantnieki - dažādi gliemeži. Ik nakti tiek nograuzta arī kāda salātlapa. “Viņi rij visu, ko redz, kas ir mīksts un garšīgs,” teic Velta. Roalds vien sirsnīgi nosaka: “Vajag dalīties ar viņiem, Velta.”

“Viņi tikai pa nakti staigā, nevar redzēt dienā, kaut kur slēpjas - vecās lapās, zem kāda ķieģeļa, un tad pa nakti izlien maziņi monstri,” pastāsta Roalds. “Viņiem naktī dzīres. Tad Roalds paņem milzīgu plastmasas maisu un ar lukturi iet viņus “zvejot”,” stāsta Velta. Sākumā dzejnieki gliemežus pamanīja kaimiņu dārzā, bet nebija ilgi jāgaida, kad kaitnieki bija klāt.

Dārzs kā nepieciešamība un vieta, kur sajust brīvību

Dārzā, kā paši saka, ir no visa pa mazumiņam. “Mēs mīlam brīvību un to pašu brīvību dodam arī augiem. Kā nu viņi māk, tā aug, un es viņiem saku: “Esiet draudzīgi”,” atklāj Velta. Ja kāds augs nejauši iesējies dārzā, saimnieki nesteidz to raut ārā no zemes, bet gan vēro un priecājas par to. “Tāpat lielais riekstu koks - pilnīgi nejauši ieauga, maziņš bija pašā sākumā, ieraudzījām, domājām ņemt laukā, bet atstājām. Redziet, kas tur iznāk – tāds milzenis,” par valriekstu, kurš vairāk nekā 10 gadu laikā pārvērties par milzīgu koku, saka dzejniece.

Dārzs izveidots tā, ka tā kopšana neprasa daudz laika – lielākā daļa augu ir daudzgadīgi, labi ieauguši. “Kā sākas zemes darbi dārzā, pilnīgi pirksti jūt, ka vajag zemi. Roalds saka man: “Paskaties, kā citi mums pazīstami cilvēki baltām rociņām, jo visu laiku cimdiņi rokās,” bet es nevaru tā,” atzīst Velta. Dārzu viņi izjūt kā dabīgu un pašsaprotamu nepieciešamību, kas sniedz baudu dažādām maņām, piemēram, ožai.

 

Dārza lomu dažādu kultūras personību dzīvē raidījumā “Kultūrdobe” izzina žurnāliste Henrieta Verhoustinska sestdienās pulksten 20.45.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti