Cēsu peidžermeiteņu īsā, bet spožā karjera

Kad griežamo ripu telefonu ēra jau bija galā, bet internets un mobilie telefoni vēl nebija ieradušies, īsu brīdi daļa cilvēku lietoju peidžerus un pastāvēja profesija, kuras pārstāves dēvēja par peidžermeitenēm.  Latvijas raidījuma “TE!” vadītāja Dace Salnāja devās uz Cēsīm, lai satiktu vienas no pirmajām peidžermeitenēm – Elīnu Biti, Ilzi Gravu un Ingrīdu Skrastiņu-Ragaušu – un atklātu šīs īslaicīgās profesijas noslēpumus. Profesijas, kas bija nepieciešama aptuveni sešus gadus.

Peidžeris bija dārgs, un daudzi nemaz to nevarēja atļauties iegādāties. Tā cena bija aptuveni 60 latu. Ja pazini kādu, kuram bija peidžeris vai pašu peidžermeiteni, tas likās “wow”, atceras “TE!” Dace. Peidžermeitenēm arī bija savi peidžeri, ko viņas pirka pašas. Vienīgā privilēģija bija tā, ka viņas varēja izvēlēties sev vieglāk iegaumējamus numurus.

Joprojām rīko balto blūzīšu vakarus

Elīna, Ilze un Ingrīda par peidžermeitenēm strādāja uzreiz pēc vidusskolas, pašos pirmajos studiju gados. Bieži strādāja nakts maiņās, jo pa dienu studēja. Par darbu uzņēmumā “Info”, kas bija peidžeru centrāle, viņām ir gaišas atmiņas. Toreiz šajā profesijā strādāja tikai meitenes, tāda bija uzņēmuma iekšējā politika. Kolektīvs bijis ļoti draudzīgs, viņas daudz viena no otras mācījās, iedvesmoja būt laipnām un draudzīgām. Darbs bijis interesants, un rutīna nedraudēja.

Meitenes gan kopā strādāja, gan studēja, gan izklaidējās ārpus darba laika. Par peidžermeitenēm arī nemaz tik vienkārši nevarēja kļūt – uzņēmumā varēja tikt iekšā “caur pazīšanos”. Visas darbinieces bija paziņas, draudzenes, radinieces, klases vai studiju biedrenes. Peidžermeitenes joprojām uztur draudzīgas attiecības un ar citām tā laika kolēģēm ir ieviesušas ikgadēju tradīciju – balto blūzīšu vakaru, kurā viņas tiekas, sarunājas un atceras agrākos laikus.

Peidžeris ir mobilā telefona mazais brālis. Ar tā starpniecību bija iespēja saņemt ziņu un to izlasīt. Bet iespēja uz to atbildēt, kā to tagad var izdarīt ar SMS, nevarēja. Nevarēja arī ziņai pievienot smaidiņu vai jebkādu citu emociju, ne arī fotogrāfiju. Tā bija ziņas sūtīšana ar starpnieka palīdzību, kas nozīmēja, ka ziņu, ko vēlējies nosūtīt savai mammai, draudzenei, sievai, vīram, bērnam vai jebkuram citam, sākumā bija jānodod citām ausīm – peidžermeitenēm, kuru uzdevums pēc tam tad bija šo ziņu nosūtīt tālāk.

Peidžermeitenes strādāja peidžeru centrālē, un viņas saņēma zvanus no ikviena cilvēka, kurš gribēja nosūtīt ziņu uz sev zināmu peidžera numuru. Maksimālais zīmju skaits, ko varēja iekļaut vienā ziņā bija 400. Tā kā peidžera ekrāns nebija liels, vienu ziņu saņēma, vairākās sadalītās.

Drīkstēja nesūtīt rupjības

Peidžermeitenes nevienam nedrīkstēja pārmest ziņas saturu vai to, ka kāds izplūst garos teikumos. Vienīgais, ko bija atļauts nedarīt, – nesūtīt rupjības. Par to ziņu sūtītāji bieži bija neapmierināti. Peidžermeitenēm dažkārt izdevās būt arī par zibens novedējām.

Ja zvanīja kāds iekarsis cilvēks un gribēja nosūtīt dusmu pilnu ziņu, pasakot to skaļi un vairākkārt atkārtojot sacīto, zvanītājs pārdomājis un izvēlējies nesūtīt tik skarbu ziņu.

Peidžermeitenēm bija jāmāk ļoti ātri rakstīt uz klaviatūras, jo, saņemot zvanu, uzreiz bija jāpieraksta diktētais un jādara tas bez kļūdām. Visas ziņas pierakstīja uz klaviatūras un pierakstīto tekstu redzēja datora ekrānā. Tas bija ļoti vienkārši saprotams, melns ekrāns, un uzrakstīto tekstu varēja nosūtīt, nospiežot taustiņu ENTER. 

Sākums bijis pagrūts, jo daļa peidžermeiteņu nemaz nav mācējušas rakstīt un klaviatūru redzējušas pirmo reizi. Ar laiku, strādājot un mācoties vēlos vakaros, to apguvušas. Esot bijusi arī interesanta spēle, kuru spēlējot varēja apgūt, kā pareizi drukāt – datora ekrānā no gaisa krituši burti un esot bijis jāsaprot, ar kuru pirkstu burts ir jānoķer. Tā ļoti labi un ātri varēja apgūt drukāšanas prasmes. Datoriem nebija interneta pieslēguma, un vēl vienīgais, ko varēja darīt laikā, kamēr nepienāca zvani, – spēlēt kārtis vai tetri.

Sākumā ziņas sūtīja bez garumzīmēm, jo tehniski vēl nebija iespēju tādas pievienot. Tad esot radušies kuriozi, piemēram, sūtot ziņu “Nopērc kaku (kaķu) maju”. Viena no peidžermeitenēm atceras, ka saņēmusi ziņu: “Lūdzu novāciet mani un trepes!”

“Nāc ēst zupu”

Piemēram, ja sieva gribēja nosūtīt savam vīram ziņu “Nāc ēst zupu”, tad sākumā viņa no parastā telefona zvanīja uz centrāli peidžermeitenēm. Sazvanot peidžermeiteni, viņa nosauca sava vīra abonēšanas numuru, piemēram, 4055, un teica, ka vēlas nosūtīt uz šo numuru šādu ziņu: “Nāc ēst zupu”. Peidžermeitene ziņu pierakstīja datorā un nosūtīja abonentam. Kā vīrs šo ziņu saņēma? Viņam iepīkstējās pie jostas piekabinātais peidžeris, viņš to paņēma rokās, nospieda pogu, izlasīja ziņu un devās mājās ēst zupu.

Katra no peidžermeitenēm, saņemot zvanu, stādījās priekšā nevis ar vārdu, bet ar sev piešķirtu numuru, piemēram: “Info desmitā, lūdzu!”. Ja sākumā bija tikai astoņas peidžermeitenes, tad divu trīs gadu laikā kopējais skaits bija nepilns simts.

Zvanītāji bija dažādi. Vislielākais zvanu pieplūdums bijis tieši no rītiem – tika saukti takši, bērni bija jāved uz skolu, uz dārziņu u.tml. Ilze atceras, ka ik pa laikam bijuši zvanītāji, kuri vienkārši gribējuši parunāties ar peidžermeitenēm, bet citi izteikuši komplimentus. ”Kāda jums skaista balss” vai "cik jūs skaisti izskatāties”, kaut gan tevi jau sejā neredzēja. Tas, protams, dienu padarīja jaukāku,” atzīst Ilze.

Iemīlējās balsī

Ingrīda savukārt atceras kādu kungu, kurš zvanījis tikai viņai – vienmēr lūdzis savienot ar Info divdesmit piekto: “Biju viņa uzticības persona, viņš bija iemīlējies manā balsī un pat pierunāja mani vēlāk pie viņa iet strādāt par sekretāri. Bet tas jau ir cits stāsts.”

Peidžermeitenes atceras, ka nedaudz atšķīrās arī dienas ziņas un nakts ziņas. Naktīs, piemēram, daudz vairāk “sauca” taksometrus un ļoti bieži vēlos vakaros zvanīja meitenes, kuras sūtīja ziņu, kas regulāri atkārtojās: “Ļubimij, ti gde, ja tebja zhdu, skuchaju, obnimaju!” (Tulk. no krievu valodas: Mīļais, kur tu esi, es tevi gaidu, skumstu, skauju!). Tā kā šo tekstu bijis diezgan sarežģīti uzrakstīt, peidžermeitenes gribējušas pat to ieprogrammēt, lai vienkārši varētu iekopēt, kad zvanītājas atkal sūtītu šo ziņu.

Latviešu meitenes esot bijušas kūtrākas, tik atklātas vēstules nav sūtījušas.

Peidžerus uz Latviju esot deviņdesmito gadu sākumā esot atvedis Latvijas goda konsuls Čikāgā Norberts Klaucēns. Ilze atminas stāstu, ka viņš kādam no Latvijas valstsvīriem kabatā esot ielicis peidžeri, kas sācis vibrēt un ļoti pārsteidzis valstsvīru. Tā arī aizsācies to ceļš Latvijā, kas ilga aptuveni sešus gadus.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti