Juris vecāku saimniecībā "Kļavenieki", kā pats saka, – "būvē savu dārzu". Dažādu eksperimentu un pētniecības ceļā viņš piekopj un attīsta permakultūras principus, audzējot dārzeņus un rūpējoties ne tikai par to kvalitāti, bet arī par augsni, kurā tie aug.
"Šobrīd ir tāda paaudžu nomaiņas fāze saimniecībai, kad vecā paaudze nodod to jaunajai un jaunā to pārņem. Process ir tāds interesants, dažāds. Vecāki ir daudzus gadus ieguldījuši šeit, lai šis būtu, un tam ir nepieciešams interesants turpinājums. Tas dārzs būtu mans turpinājums, mans redzējums," atklāja Juris.
No Rīgas atpakaļ uz Dundagu
Vecāki saimniecībā izmēģinājuši dažādas nodarbes, turējuši govis, audzējuši zemenes, ilgu laiku pelnījuši ar kartupeļu audzēšanu un tirgošanu, bet tagad tur kazas un no to piena gatavo sieru un citus produktus.
"Es atgriezos un mēģinu palīdzēt un saprast, kāda varētu izskatīties nākotne šajā saimniecībā, jo te ir daudz zemītes apkārt, un kaut kā tā ir pareizi jāapsaimnieko. Ja tā ir, tā ir jālieto, lai neaizaug ar mežu, lai pļavas būtu iekoptas. Tas ir tas, ar ko es palīdzu," stāstīja Juris.
Pirms tam viņš dzīvoja Rīgā un strādāja informācijas tehnoloģiju (IT) sfērā, taču ar laiku Jurim kļuva skaidrs, ka darbs ofisā nav domāts viņam.
"Agrāk [kalendāru] tā baigi nelietoju, agrāk bija vienkārši datorā uzdevumu saraksts. Tāds bija iepriekšējais darbs IT sfērā, kur bija biļetīšu sistēma, – paņem biļetīti, izdari, ej tālāk. Tad es sapratu, ka pietiek, vajag kaut ko citu, jo nevar jau vasarā ofisā sēdēt, gribas ārā tomēr. Kā tad to D vitamīnu dabūsi citādāk?" viņš jokoja.
Vienlaikus Juris atzina, ka dzīve Rīgā viņam bijusi mentāli grūta, pilsētas gaiss un burzma atņēma spēkus, ko atgūt varēja vien laukos.
"Dundaga ir manas mājas, cilvēki tajā, varētu teikt, ka ir mana ģimene. Man tā ir vieta, kur es uzaugu. Es uzskatu, tā kā šeit es esmu dzimis, tātad šeit man vajadzētu piederēties.
Cilvēki paši tā arī saka, ka te ir bedre, bet, no otras puses, mēs jau paši veidojam to vidi, kurā gribam dzīvot," skaidroja Juris.
"Savukārt rokas zemē man ir atgādinājums par to, no kurienes mēs nākam un kur arī atpakaļ mēs nokļūsim. Tas, cik ļoti mēs rūpējamies par savu zemi, lielā mērā nosaka arī mūsu veselību, tāpēc ir svarīgi būt kontaktā ar zemi. Mēdz teikt – sazemēties," viņš stāstīja.
Jau no bērnības dara citādāk
Juris atzina, ka, uzaugot laukos, viņš izbaudīja visus ar lauku dzīvi saistītos plusus un mīnusus, gan darbu, gan atpūtu. Īpašas atmiņas viņam ir no gulēšanas siena šķūnī, kurš joprojām atrodas turpat un kurā joprojām mājo bērnības atmiņas.
"Te bija pilns ar sienu līdz pašai augšai, līdz pašai korei. Es atceros, ka mēs te gulējām arī lietus laikā, un tur, kur sienu ņēma nost, tur varēja uzrāpties augstāk un nolēkt [sienā]. Tad mums ar māsu ir kopīga atmiņa, kad uzrakstījām ar ogli uz tās brusas – zarnmetis, ar to domājot to kūleni, ko mēs lecot metām. Man liekas, ka tas uzraksts joprojām vēl ir tur," stāstīja Juris.
Daudz laika kavēties atmiņās jaunajam saimniekam gan nav, jo ikdienu aizņem daudz un dažādi lauku darbi, tostarp eksperimenti un pētniecība.
"Es jau no bērnības esmu ievērojis, ka mani ne visai vilina darīt to, ko dara visi.
Tas nav mans. Ja es kaut ko nesaprotu, es labāk pats to izzinu kaut kādā veidā, pats izpētot, atrodot informāciju, eksperimentējot, nekā es eju uz skolu un daru to tādā sistēmā," stāstīja Juris.
"Jā, skolā ieliek pamatus, šo un to, bet, ja tava interese nav tajā brīdī skolā, tad tās mācības nav tik efektīvas. Tagad es veltu maksimālu uzmanību tam, ko es daru, jo tas ir tas, kas mani interesē, ko es gribu darīt," viņš skaidroja.
Dabiskās saimniekošanas preparāti
"Tad, kad tev rodas jautājums, uz kuru gribi dabūt atbildi, tad lēnām tu atrodi to informāciju, tā kaut kā atnāk līdz tevim," uzsvēra Juris.
Tā līdz viņam nonāca ideja par dabiskās saimniekošanas preparātiem, kas palīdzētu dabiskā ceļā uzlabot augsni.
"Tie ir viegli mājās pagatavojami, visiem pieejami un laikam arī efektīvi, ko es tagad mēģinu saprast. Ir pirmā sezona, kad es tos testēju, lai saprastu, kā tad tas īsti strādā un atsaucas uz augiem," stāstīja Juris.
"Tās mācības, kas ir pieejamas, es tā kā palieku malā un eju savu ceļu, es caur savu prizmu eju un skatos, kas tas ir, kā tas strādā, lai man ir skaidrs, kā tas notiek.
Es pētu, kā augsnei kļūt labākai, kā tai atjaunoties pašai no sevis, jo šeit, piemēram, tika audzēti kartupeļi, šur tur ir noplicināta zeme. Gribas to zemi uzlabot, apsaimniekot to pareizi," viņš skaidroja.
To visu paveikt Juris cenšas ar dabīgiem līdzekļiem. Kalcija fosfāta mēslojumu viņš iegūst, piemēram, ogļu mucā apdedzinātus kaulus noturot 5% stiprā etiķī. Dārzā tiek izmantotas arī pašas ogles.
"Ogle palīdz mikrobiem izveidot augstceltnes, kurās tiem dzīvot, jo ogleklis ir kā filtrs – gan gaisu var filtrēt, gan ūdeni filtrēt. Tad, kad tas ir šādi izkarsējies, tur nav nekā iekšā, tur ir ogleklis, varbūt daži mikroelementi un ļoti daudz poru, kas var ūdeni uzsūkt, uzturēt zemes virskārtā. Tāpat arī barības vielas uzsūkt iekšā, lai arī mikrobi tur iedzīvojas un var labi dzīvot," stāstīja Juris.
Permakultūra kā dzīvesveids
"Pasaulē to sauc par permakultūru. Es cenšos darīt lietas saskaņā ar permakultūras principiem, bet es negribu nevienu sertifikātu iegūt, jo es daru pa savam," uzsvēra Juris.
"Es gribētu uztaisīt dārzu tādu, lai cilvēki, kas atbrauc, viņi to ierauga, aiziet līdz tam dārzam, apskatās un saprot, no kurienes un kā rodas produkcija. Un klients ir tas, kas sertificē to – jā, no šī dārziņa es gribētu ēst. Tā ir tā mana sertifikācija jeb atzinība, ko es meklēju. Tas ir mērķis, uz ko eju," viņš skaidroja.
Saimnieks atzina, ka daudziem cilvēkiem permakultūra asociējas ar nelielu dārziņu, taču viņam tas ir dzīvesveids, kad netiek lietots vairāk resursu nekā nepieciešams, kad tiek dzīvots saskaņā ar zemi un cilvēkiem.
"Permakultūrai ir trīs pamata principi – rūpes par zemi, rūpes par cilvēkiem un vienlīdzīga jeb godprātīga sadale," Juris paskaidroja.
"Tam visam ir potenciāls. Galvenais ir saprast, kādā veidā ar to palīdzēt pēc iespējas vairāk cilvēku. Šo visu es primāri audzēju sev, lai savu pagrabu varu piepildīt, un arī biedrībai, lai es ar biedrību varu padalīties, lai mēs varam uztaisīt nelielus pasākumus. Preparātus šobrīd vēl tikai testējam, kā tie strādā, vai tie strādā mūsu klimatā, mūsu situācijā," viņš stāstīja.
Veido nākotni ar līdzīgi domājošajiem
Kopā ar bērnības draugiem, kas tāpat kā viņš ir atgriezušies Dundagā un vēlas saimniekot dabai draudzīgi, Juris pirms gada izveidoja biedrību.
"Mēs paši nezinājām, ko mēs radām, kad radījām biedrību, jo nezinājām, kas tā biedrība tāda ir. Līdz ar to mēs dabūjām iemācīties, kas tas īsti ir, un paši vēl joprojām mācāmies to saprast. Principā tā ir jebkura cilvēku grupa.
Mēs, teiksim, esam draugu grupa, mēs, izveidojot šo biedrību, apņemamies turēties kopā vairāk, līdz ar to tas dod drošības sajūtu," viņš stāstīja.
Pamatā biedrība kalpo par atbalstu draugu pulkam – ja kāds ar kaut ko savā saimniecībā netiek galā, problēmas risina visi kopā. Vienlaikus biedrība un kopā sanākšana ir iespēja domāt par vērtībām, kas vieno, par nākotni, ko pēc sevis atstāt nākamajiem.
"Dibinātāji mēs esam pieci, es mēģinu uzņemties tādu startera lomu, mēģinu iet, meklēt jaunus ceļus, meklēt jaunus cilvēkus, jaunas iespējas, bet Juris vairāk rāda mums to virzienu, uz kurieni iet, un viņam ir labs redzējums. Attiecīgi mēs viņam mēģinām sekot un saprast, kāds ir tas virziens, kā viņš to redz, un, ieliekot tajā savas vīzijas, mēs būvējam to, ko būvējam," stāstīja viens no Jura draugiem, ar ko kopā izveidota biedrība.
"Kur tas mūs aiznesīs? Droši vien lokāli, nekur tālu, bet mēs ceram, ka tās zināšanas, ko mēs te mēģinām kultivēt, ka tās aizies Kurzemē, Latvijā, pasaulē. Mēs gribam parādīt, ka var darīt lielos apjomos un nedarīt pāri zemei," piebilda Jura draugs.
"Es veidoju nākotni kopā ar līdzīgi domājošajiem," uzsvēra Juris.
"Es neesmu mūžīgs, es tapšu par zemi. Būtu forši, ka tas, kas ir izdarīts, paliek aiz manis auglīgāks, lai dzīvība turpinās. Tas, ko es mācos, kas ir saistīts ar augsni, viss jau ir saistīts ar dzīvību. Ne par matēriju, bet par dzīvību kā tādu, kas turpinās," viņš skaidroja.
