Īpašās pārraides

Baltijas ceļa stāsts. Latvija. Lietuva. Igaunija. Everts Sundja

Īpašās pārraides

Baltijas ceļu izjūtu caur uzfilmēto. LTV redaktors Gunārs Dūzis atminas tā laika darba dienu

Baltijas ceļa laikā LTV noskaņojums bija brīnišķīgs! Atminas operators Māris Jurgensons

Baltijas ceļa laikā LTV noskaņojums bija brīnišķīgs! Atminas operators Māris Jurgensons

Māris Jurgensons bija viens no tiem cilvēkiem, kuru darbs ļauj parādīt jaunākajām paaudzēm tā laika notikumus pavisam burtiski. Pieredzes bagātais operators 1989.gada 23.augustā filmēja Baltijas ceļu Rīgā.

Kopā ar kolēģiem Māris devās pa Brīvības ielu no Tallinas ielas uz priekšu. “Es īsti neatceros vairs, kurā vietā mēs beidzām, man ir dažādas versijas pašam priekš sevis... Bet tas bija tas, ka mazāk domājām tieši par to notikumu, galvenais uztraukums bija par to, ka tie cilvēki – viņi jau nesadevās uz ilgu laiku rokās; tā sadošanās bija diezgan īsa. Un mums vajadzēja maksimāli daudz nofilmēt,” par galvenajām filmēšanas grupas bažām stāsta Māris. Viņš norāda, ka televīzijas tehnoloģiskā specifika paģēr dažādu kadrējumu nepieciešamību, tādēļ steiga bija vēl jo lielāka. “Jo,

nu, nevar teikt: sadodieties vēlreiz rokās, jo mēs nepaspējām nofilmēt,” smaida Māris.

Raksturojot vispārējo noskaņojumu Latvijas Televīzijā 1989.gadā, Māris teic, ka tas bijis brīnišķīgs, jo visi kaut ko gribējuši darīt un piedalīties. “Tādās īpašās situācijās cilvēki kļūst pavisam savādāki – grib vairāk daudz ko izdarīt,” viņš secina. “Tanī brīdī vispār sajūta bija tāda, ka mēs iemūžinām kaut ko vēsturisku, jo visi saprata to, ka ir pārmaiņu laiks, ka notiek kaut kas tāds, kas agrāk nekad nav bijis,” Māris stāsta.

Operatoram nevar nepavaicāt, vai viņš nebūtu vēlējies arī pats kaut uz brīdi sadoties rokās ar Baltijas ceļa dalībniekiem. To Māris profesionāli noraida: “Es varbūt nebūšu populārs un teikšu, ka nē, man labāk patīk to visu filmēt un dažādi izdomāt, lai pēc iespējas emocionālāk to parādītu, es esmu labāk kamerai otrā pusē.”

Vērojot vēsturiskos kadrus šodienas acīm, Mārim ir interesanti, un tie liek pārdomāt, vai viņš toreiz izdarīja visu, ko varēja. “Es tik domāju, cik es paspēju izdarīt, jo es esmu aizmirsis to visu, cik daudz es nofilmēju.

Es ceru, ka es nofilmēju pietiekami daudz, lai nebūtu tagad kauns pēc 30 gadiem teikt, ka kaut kas par maz izdarīts,” nosaka operators.

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti