Apprecējāmies pēc desmitā mazbērna sagaidīšanas. Ciemos pie hokejistu Rēdlihu vecākiem

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Ģimenes kopības formula slaveno hokejistu Rēdlihu vecākiem, režisoriem Jānim Rēdliham un Maijai Smildziņai-Rēdlihai vienmēr bijis darīt to, kas interesē pašiem, viņi atklāj sarunā ar LSM.lv. Tad aizrautībā pavelkas arī bērni un mazbērni.

Nu abi ir vecvecāki kuplam mazbērnu pulkam – 11 atvases. Abi apprecējās pēc desmitā mazbērna Olafa piedzimšanas. Viņu kāzu ielūgumā bija teikts: “Es nevēlos, lai tu būtu tāds, kādu es vēlos!”

Ciemojoties pie Rēdlihiem, LSM.lv uzzināja, ka ģimenē ir divi Papiņi. Mēs runājāmies Rēdlihu lielajā istabā, ko varētu saukt par bibliotēku, jo te ir grāmatas, grāmatas, grāmatas, kā arī ģimenes mākslas plenēros veidoti darbi. Maija uzvāra pašas lasītu liepziedu tēju.

Jānis Rēdlihs: Mēs abi ar Maiju esam Papiņi, mūs abus kopā ģimenē sauc par Papiņiem, kas ir kā īpašvārds.

Ja?? (smiekli) Kāpēc? Kā tas sākās?

Maija: Tas pats no sevis sākās, mazbērni mūs nevarēja izdalīt, mēs visu laiku esam kopā. Ja nu es kādreiz esmu viena pati, mani sauc par Maijiņu. Vārdā.

Tev arī neder, nepiestāv vārds “vecmāmiņa”. Tu esi Maija, vai ne?

Maija: Laikam. Bērni jūt.

Rēdlihu/Smildziņu ģimenes matemātika:

Kristaps Smildziņš, 1974, 3 bērni

Krišjānis Rēdlihs, 1981, 3 bērni

Jēkabs Rēdlihs, 1982, 2 bērni

Miķelis Rēdlihs, 1984, 3 bērni

Kopā ģimenē ir 4 dēli (Kristapam ir cits tētis, bet Jānis viņu ir audzinājis no 6 gadu vecuma) un 11 mazbērni (8 meitenes un 3 puiši).

Jums ir daudz mazbērnu. Dēlu ģimenes orientējas pēc jums.

Viņiem nebija variantu. (Jānis viltīgi paskatās un ar “metāla ģīmi”, kas patiesībā liecina, ka tūlīt būs jāsmejas, rāmi turpina) Jo es teicu, ka pie desmitā es apprecēšu Maijiņu.

Ha ha ha!!! Kuram dēlam tad bija tas mazbērns nr. 10?

Jēkabam! Viens mēnesis bija Olafam, kad mēs apprecējāmies. Mazbērni nesa Maijas šlepi, uz kuras bija uzzīmēts koks, kuram katrs mazbērns bija ievilcis savu zaru. Plīvurs bija kādus 8 vai 10 metrus garš. Kāzas notika mūsu lauku mājās “Debesu bērzos”. Pie Mēmeles.

Pēc senajām tradīcijām?

Nu, ko nozīmē – pēc senajām? Tā pamatlieta kāzās ir līdzināšana. Tas nozīmē, ka vīrs un sieva ir vienādi. Viņi tiek nolīdzināti. Neviens no viņiem nav svarīgāks. Mums ir arī gredzeni. Šis te ir gredzens! (Jānis rāda uz skaistu bronzas saktu, kas viņam ir ap kaklu). Tas ir Pērkontēva cirvis, kam analogs ticis atrasts Daugmales pilskalnā. Maijai ir saules zīmes amulets. (Maija atnes un rāda smalku, bronzā veidoto rotu.)

Ko tu atceries no paša sākuma? Kā viss sākās?

Džinai (Latvijas televīzijas režisorei Virdžīnijai Lejiņai; plašs skatītāju loks viņu pazīst kā LTV videofilmas “Likteņu līdumnieki” veidotāju) bija kāds Raiņa iestudējums. Un Džina bija izdomājusi, ka viņai būs zemeslode kā simbols un arī vīrieša un sievietes rokas. Viņai vajadzēja, lai roku līnijas ir izteiksmīgas, un toreiz palūdza mani. Un tad parādījās arī sievišķā roka, un tā bija Maijas. Vārdu sakot, tāds roku teātris mūs saveda kopā.

Tad Džina ir jūsu savienības krustmāte?

Jā. Un Rainis ir krusttēvs (smejas).

Bet tev uzreiz bija puisītis. Jo Maijai jau bija sešgadīgs dēliņš – Kristapiņš. Kā tev gāja?

Tas bija tik sen, ka kaut ko atcerēties ir gandrīz neiespējami. Es tikai paskatījos tos lielos TV iestudējumus, pie kā mēs toreiz strādājām, piemēram, “Mūžības likums”, un es domāju: kā tas bija iespējams? Jo tie bērni taču dzima viens pēc otra? Tagad es teiktu, ka ir neiespējami to visu apvienot! Tik sirreāli, tik traki. It sevišķi, kā Maija to varēja? Dzemdēt, un visi darbi mājā un televīzijā?

Atradu vecu dienasgrāmatu, kur aprakstīts mūsu brauciens ar plostu pa Mēmeles upi. Jaunākajam – Miķelim – tajā brīdī bija viens gads. Pārējiem drusku vairāk. Visa dienasgrāmata ir viens vienīgs liels saraksts ar bērnu nepārtrauktām vajadzībām: tam vajag to, tam atkal to, – tur ir viens liels kalpošanas un pašaizliedzības skrējiens.

Maija: Jānīt, pašaizliedzība nav īstais vārds. Tā nav pašaizliedzība. Tu vienkārši dari to, kas jādara tajā brīdī.

Jānis: Jā, es piekrītu, tā nav pašaizliedzība. Bet zini, no vienas puses, man liekas, mēs nebijām labi vecāki, jo mēs darījām visu ko citu paši arī. Un palīdzēja gan mani vecāki, gan Maijas māsa. Bet tai pašā laikā –  bērni tika vesti uz dažādiem pulciņiem,  Jēcis (Jēkabs) un Miķelis gāja mūzikas skolā, Miķelis dziedāja “Palāsītēs” un visi – hokejā... Vispār tas pat viņiem bija par daudz. Bet man vienā brīdī radās tāda apgaismība, ka es visu atdotu bērniem. Ka bērni ir pats svarīgākais manā dzīvē. Toreiz puikām bija gadi 10–12. Un tā nebija upurēšanās, tu dari, kas tev patīk. Bet tāda apjausma vienā brīdī man atnāca, jā – pats nobrīnījos.

Paklau, bet, ja mēs skatāmies uz statistiku, ka Latvijā izšķiras katra otrā ģimene, un tētis diemžēl ir tas, kas parasti aiziet no ģimenes, tad būtu ļoti žēl, ja puse no vīriešiem nenodzīvotu līdz tādai apjausmai, vai ne?

Nu, bērnu dēļ jau laikam tomēr neizjūk. Izjūk vīrieša un sievietes ego dēļ. Bērni tomēr ir tie vienojošie. Kas attiecas uz lomām – man dažreiz ir licies, ka es esmu vairāk māte nekā Maija, bet ne tas ir būtiskais. Bet gan tas, ka tu ar to otru cilvēku skaties vienā virzienā. Tās lietas sadalās katrā ģimenē pa savam. Bet apziņa, ka tu zini, ka viņa ir tavējais, ka jūs varat par visu runāt...

Maija: Un neuztraucies arī, ja viņš uz lietām neskatās, kā tu. Pieņem, ka tas ir pienesums tev. Tas ir interesanti.

Jānis: Tu zini, kas bija rakstīts mūsu kāzu ielūgumā? “Es nevēlos, lai tu būtu tāds, kādu es vēlos!”

Kas tas ir? No kurienes?

Tas ir mūsu pašu.

Maija: Bet tas ar laiku nāk.

Nu, jā, tas pamazām norūgst...

Es atceros arī tajā plostu braucienā pa Mēmeli, kad bērni bija pavisam mazi, un mēs visi sēdējām pie ugunskura un kaut ko kopā dziedājām... Tas ir tas, kas vieno un veido. Vienā brīdī mēs sapratām, ka, lai gan mums laukos bija tikai krāsmatas, mums ir jāsvin kopā pašiem savi Jāņi.

Maija: Līdz tam mēs vienmēr braucām pie citiem svinēt. Bet tad mēs jautājām bērniem, kā viņi grib? Un bērni izlēma, ka viņi grib Jāņus svinēt Mēmelē, mūsu lauku mājās.

Jānis: Bet mūsu māja bija vienos caurumos. Toreiz tai vēl nebija dots arī vārds “Debesu bērzi”, tas radās vēlāk, kad uzlikām jumtu. Bet tos pirmos Jāņus es atceros – toreiz mežonīgi lija. Bet tad tas vienojošais bija sports. Kustība. Bumba. Un tas lietus mazinājās. Mums pat izstrādājās doma, ka tā bumba ir kā saule. Un tu, spēlējot bumbu, aizdzen lietu... Un tas turpinās. Vienos Jāņos, pavisam nesen, kad jau bija viens naktī un tāds pavisam nemīlīgs, pēkšņi viena no mazmeitām saka: bet kur Jāņu futbols?

Un tad jūs gājāt ārā?

Protams, ka gājām!

Maija: Bet tad, kad mēs sākām, bumba jau nebija vienīgais, ko mēs darījām. Mēs spēlējām teātri. Un visi, arī ciemiņi, tika pie lomām.

Jānis: Vienreiz mans kolēģis ieraudzīja manā automašīnā Miķeļa vijoli un hokeja nūju. Un teica: tas ir tāds īsts Rēdlihu komplekts! Un tas komplekts visu laiku eksistē. Mums ir bijis, piemēram, arī nemontēto filmu festivāls “Knaibles”...

Maija: Mums ir bijusi “Mēmelvīzija”, kur katrs izpilda dziesmu.

Jānis: Tagad skatuve ir izveidota upē iekšā. Ar jumtiņu. Lai nelīst virsū uz aparatūras.

Aparatūra arī? Nedziedat a capella?

Maija: Galvenais tak' mikrofons! Tā dziesma ir mazāk svarīga, bet katram bērnam ir vajadzīgs mik-ro-fons! (smiekli)

Mikrofons – svēta lieta!

Radošai domai nav robežu, citreiz tas ir vesels ģimenes uzvedums. Vai kādas dejas. Vai mēs ar Maiju repojam. Nu es tev uzburšu vienu ainu.

Uzbur, lūdzu, ainu!

Vecākā mazmeita Lauma iestudē uz Jāņiem ar savām māsīcām teātra izrādi.

Cik gadu ir vecākai mazmeitai?

Toreiz bija kādi 10–12. Tagad 15. Mēs abi pirms nedēļas spēlējām kopā turnīrā – kērlingu. Starp citu, kērlings ir ļoti, ļoti svarīga manas dzīves sastāvdaļa tagad. Esmu izbraucis n-tos senioru pasaules čempionātus. Drīz brauksim uz pasaules čempionātu Ženēvā.

Tu mani pārsteidz katrā vārdā...!

Par kērlingu es varu runāt visu dienu. Šovakar arī ir treniņš! Mūsu komanda izcīnīja 2. vietu Latvijas čempionātā. Nu, lūk, bet stāsts bija par mazmeitu Laumu, kas iestudēja izrādi par aizmigušajām princesēm. Un tās pārējās aktrises bija divgadīgas, trīsgadīgas. Nu tādi – mazie cilvēciņi. Es skatījos, kā viņi piedalās, un tik nopietni klausās lielajā māsīcā, un tad viņiem apnīk, un viņi aiziet, tad nāk atkal atpakaļ... Nu tas bija ārkārtīgi smieklīgi!!!

Un tas jau nenotiek tikai Jāņos. Tagad mūsu bērni to turpina. Kristaps pie sevis rīko ļoti nopietnus sporta svētkus: sacensības ar supiem, bumbu spēles komandās ar medaļām un apbalvošanu... Tā kā stāsts jau nav par tēvu, bet par mums abiem ar Maiju, jo mūs nevar atdalīt. Ne velti mūs sauc par Papiņiem.

Un es vispār domāju, ka sieviete ir tā, kas idejas rada, savukārt vīrietis ir realizētājs. Kā iņ un jaņ. Jo neviens jau arī nav tik ideāls. Un ikvienam vajag kaut kādu balstu. Un ar ko pastrīdēties. Un tad tā kopējā izjūta rodas. Bez tā nav iespējams. Paldies, Dievam, arī mūsu bērnu ģimenes turas kopā.

Vai tev ir formula ģimenes kopībai?

To nevar mākslīgi. Tu dari to, kas tev interesē. Un tavā aizrautībā bērni iesaistās. Un kopība pamazām aug un veidojas. Jo arī tiem pārējiem ir interesanti.

Maija: Nevar dzīvot tikai bērniem. Ir ļoti svarīgi sevi nepazaudēt.

Jānis: Primārais esi tu pats. Bet tev ir vajadzīga jauda, jo tev ir jāizdomā kaut kas, tev ir jārada pasaule. Jāpiedāvā spēles noteikumi. Un tad tas pāriet tālāk.

Vispār vecāks ir vadītājs ar vīziju, vai ne?

Jā, jo ir jau arī otra puse: ja tu tāds vecs vecītis un kāds atbrauc aiz žēlastības, tad tas ir tāds diezgan garlaicīgs pasākums... Būtu labi nomirt uz skatuves (smejas). Jo vecums nav nekas foršs, vai ne?

Bet pastāsti tomēr, kā tik izcilus hokejistus izaudzināt?

Šito, lūdzu, neprasi. Tas ir daudzreiz stāstīts un jau aizmirsies. Protams, bija sarežģīti katru rītu no Imantas ar diviem autobusiem un lielām hokeja somām braukt līdz centram. Kristaps sāka pirmais, pārtrauca, tad pārējie. Tas mums bija, es sauktu, – nabadzīgs, ekonomiski grūts laiks arī. Mēs, puiku vecāki, visādi vienojāmies, lai kaut kā samaksātu ledu. Viens vecāks izdomāja, ka raks tranšejas un liks vadus, lai sapelnītu naudu.

Visādas idejas tur bija, tie vecāki bija pilnīgi traki. Bet līdz ar to – arī puikām bija liela motivācija. Tas pats Jēcis, kā viņš cīnījās, lai nokļūtu Amerikā, kā viņš izcīnīja vietu, lai nokļūtu Bostonas universitātē. Tas vispār tāds varoņa ceļš. Tā kā šajā gadījumā – jo sliktāk, jo labāk. Runājot par hokeju. Savukārt, kas attiecas uz mani kā tēvu vai arī uz Maiju – tu dari to savu bērnu dēļ un par grūtībām nedomā. Dari un viss.

Bet ko tu domāji, pirmīt sakot, ka biji vairāk mamma viņiem nekā Maija?

Nu, es, man šķiet, rūpīgāks biju (nosmaida). Tādā ziņā, ka Maija atļāvās būt māksliniece vairāk, bet es vismaz zināju, kurā klasē katrs iet (smejas). Starp citu, kad es gāju uz vecāku sapulcēm, kur mūs uzrunāja kā “māmiņas”, man tas likās dīvaini. Katrā gadījumā, atšķirībā no Maijiņas, es zināju, kuram ir 4.b un 5.c. klase (smejas)!

Maija: Mēs esam runājuši par to, smejoties, jā!

Jānis: Nu, jā. Ja runājam par vīrišķību, tad es augstāku vīrišķību par to, kā ir sievietei vienai pašai izaudzināt un izskolot bērnu – augstāku es nezinu. Vīrišķība manā izpratnē ir izturība. Izturēt.

Es tev izstāstīšu vienu līdzību. Kādreiz es mīlēju lasīt Kastaņedu. Un tur bija tāda aina: skolotājs, Meksikas šamanis, ar savu skolnieku naktī dodas kalnos. Un pēkšņi parādās lauva. Un viņi laižas bēgt. Naktī, pa kalniem, pa slideniem akmeņiem, uz riska robežas, un viņiem izdodas. Nākamajā rītā skolnieks jautā skolotājam: “Bet paklau, šajā apvidū taču lauvu nav?” Skolotājs atbild: “Tas nav svarīgi. Svarīgi ir, ka tu nejautāji lauvai – kāpēc tu man uzbrūc, kāpēc tu gribi man iekost? Tu vienkārši skrēji. Bez domāšanas.”

Un tas ir stāsts par izturību. Kas reizēm vairāk raksturīga tieši sievietēm. Tas ir tas, kas satur visu kopā. Es zinu, ka Maijai ir bijis jāiztur lietas, kas bija saistītas arī ar mani. Es to apzinos. Un novērtēju.

Tas ir tik patiesi un personiski, ka būtu pareizi šajā vietā interviju beigt. Tomēr stāstam ir epilogs. Un tas ir stāsts par dzimtas ģerboni, ko Maija un Jānis sauc arī par savu testamentu.

Jā, ģerbonis ir tāds zināms testaments, ko mēs gribam atstāt nākotnei. Jāņos mēs uzvelkam karogu, kurā šis ģerbonis ir. Citādi jau vēl neviens par to īpaši neinteresējas. Bet tas nav tik svarīgi. (Jānis un Maija rāda unikālu izdevumu “Dzimtu ģerboņi mūsdienu Latvijā” (2020), kurā redzams arī Rēdlihu/Smildziņu ģerbonis.

Rēdlihu/Smildziņu ģerbonis
Rēdlihu/Smildziņu ģerbonis

Tā centrā ir sarkana liesma. Ģerboņa augšdaļā ir dižskabārža sēkla. Tas ir koks, kas starp citiem aug Rēdlihu lauku mājas parkā: “Es gribētu, lai mani apglabā zem šī koka,” saka Jānis. Grāmatā redzama arī fotogrāfija “Mazbērnu aplis” – Rēdlihu laukos parka centrā ir tāds koku aplis, kur katram mazbērnam par godu iestādīts pēc druīdu horoskopa viņam atbilstošs koks.) Svarīgi ir, ka ģerbonī ir liesma, kas ir radošais sākums, Dievs-Radītājs – sauc kā  gribi –, ko mēs novēlam saviem bērniem. Vienmēr.

Rēdlihu mazbērnu druīdu aplis
Rēdlihu mazbērnu druīdu aplis

Caur to tu kļūsti spēcīgāks pats. Tas ir tāpat, kā tu apzinies, kas ir bijis pirms tevis – kad tu atrodi savu senču kapus. Šogad pēc daudziem gadiem es biju aizbraucis uz sava tēva un vectēva dzimtajām vietām, uz Kurzemi. Atradu kapa vietu, Maija ar savu nēzdodziņu (nosmaida) nokasīja rūsu, un mēs izlasījām mana vectēva mūža gada skaitļus. Un tā sajūta, zini, es nevaru to noraksturot ar citu vārdu kā – spēks. Mistiski, bet tu kļūsti spēcīgāks. Un kaut ko skaistāku grūti iedomāties!

VIZĪTKARTE. Jānis Rēdlihs par sevi:

Esmu pasniedzējs augstskolā RISEBA – operatoru lietas, gaismas, montāža. Radošās darbnīcas princips. Tik gudrs kā tagad es nekad neesmu bijis (smejas), esmu strukturējis savas zināšanas. No otras puses – tās visas studentu filmas, apmēram 100 semestrī, tu taisi arī pats. Kopā ar viņiem. Un tas ir lieliski – tu strādā, tērē daudz enerģijas, bet piedzīvo arī fantāzijas pasauli. (Plauktos pie grāmatām stāv vairāki RISEBA Atzinības raksti Jānim Rēdliham studentu nominācijā “Vismīļākais pasniedzējs”.)

Jāni, profesionālajā dzīvē pasniedzēja darbs augstskolā ir viena lieta, ko tu dari. Bet nav vienīgā?

Nu, tad es taisu arī savas filmas. Pēdējā – dokumentālā filma “Ceļā ar Baronu” prasīja milzu izturību: 2020. gadā mēs gājām no Tartu līdz Dundagai, 800 km. Tas bija Krišjāņa Barona 1859. gada gājiena atkārtojums. Viņš tikko bija uzrakstījis “Mūsu Tēvzemes aprakstīšanu” un devās ceļā pats, skatīdams, kādi ir cilvēki, kāda ir daba. Filmā, ko iniciēja Ziedoņa muzejs, šo ceļu atkārtoja 65 mūsdienu izcilības, katra kļūdama par jaunu Baronu, kaut ko iepazīstot, vēstot un kaut kam izejot cauri. 

Un tu to fiksēji filmā?

Tieši tā. 2021. gada martā ēterā sāka iet astoņas sērijas pa 28 minūtēm. No tempa, materiāla daudzuma un sagatavošanas ātruma tas bija manas dzīves smagākais darbs.

Savukārt tagad, kad ir piespiedu sēdēšana mājās, esmu ticis pie iespējas būt laukos un ieraudzīt citus gadalaikus. Jo darba dēļ dabā ir tikai viens gadalaiks bijis visu mūžu – vasara! Pārējā laikā tu startē ar mašīnu no mājām uz darbu.

Un vēl – mēs atvērām keramikas pasauli. Laukos uzbūvējām cepli. Un iegādājām keramikas virpu. (Mēs ejam uz citu istabu, kur ir plaukts gan ar krāsaini glazētiem, gan arī melniem traukiem. Maija man iedāvina mazu un mīļu, rudi iesarkanos toņos veidotu trauciņu, kam manās acīs ir ne tikai Rēdlihu mākslinieciskā gara, bet vēl vairāk – sirsnības vērtība.)

Un glezniecība? Plenēri?

Nu tās ir kopā būšanas lietas. Kopā ar ģimeni un draugiem gleznošana dabā, tāda rotaļāšanās, kas arī ir vajadzīga.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti