“Vecaļmu” saimnieks, skolotājs un Draudzīgā aicinājuma fonda dibinātājs Jānis Endele, kā ierasts, pavasari pavada savās tēva mājās Vecpiebalgā. Mazliet skumstot, jo koronavīrusa pandēmijas dēļ sen nav redzēti mazbērni.
4. maijs pirms 30 gadiem Endeles kunga atmiņās palikusi kā ļoti silta, debešķīga diena.
“Protams, pusdienu es neredzēju, jo sākās sēde, protams, ar visu to Interfrontes līdzdalību, kura par katru cenu centās novilcināt, tādi superinternieki kā Aļeksejevs, Alksnis, Rubiks mazāk, Ždanoka, kas tur visu laiku uzstājās, nemitīgi uzstājās, lai tikai to vilcinātu… Nebija vienkārši tikt līdz tai balsošanai,” atcerējās Endele.
Debates ilga visu dienu, runāt gribētāji stāvēja rindā pie mikrofona, un ik pa brīdim sēdes vadītājam Anatolijam Gorbunovam vajadzēja apsaukt kādu iekarsušu deputātu. Lai deklarāciju pieņemtu, bija nepieciešamas 134 balsis par.
“Es biju balsu skaitīšanas komisijā, it kā bija sarēķināts, ka būs 138 balsis, ja nu kāds pēkšņi nenobasto, un vēl 139. bija tāds – uzvārdu vairs neatceros, tāds pareizticīgo mācītājs, kurš arī solīja, ka balsos. Un kad sākām tās balsis skaitīt, tad jau viss ir kārtībā, iet, iet, iet, un tie pēdējie tai sarakstā bija no Valmieras rajona. Bet tur bija tie 134, un tad jau akmens no sirds novēlās. Bet pops tomēr nebija nobalsojis par, bet atturējās,” atcerējās Endele.
“Man bieži vien jautā, vai jūs tur informāciju augšā padevāt, lai visiem ir ''labs garīgais''. Nu tur neko nevajadzēja padot, no mūsu ģīmjiem [varēja redzēt], jau kad augšā gājām – tur Ozols bija komisijas vadītājs un sāka lasīt, tad jau ārpusē cilvēki skaita, tik, tik, tik, 134, tad Gorbunovs arī iekšā vairs lāga nevarēja novaldīt visu to eiforiju,” stāstīja Endele.
Pacilātība un prieks bija milzīgs, atcerējās Jānis Endele, tomēr arī apziņa, ka esam izsprukuši gandrīz kā caur adatas aci, jo reālas varas jau nebija.
“Tas ir tomēr kaut kas neticams, kaut kāds pasaules brīnums, tur jāpateicas vai Gorbačovam, vai pamatā laikam jau Jeļcinam, kas visu to sekmēja, jo mūs jau varēja arī vienā mirklī nožņaugt, kas tad tur - sabrauc tā, kā 1991. gada 21. augustā, nebūtu tur tās komandas no Maskavas, ka tur viss ir izgāzies, tad arī šeit nekā nebūtu,” sprieda Endele.
Kaut gan 4. maiju ierasts pavadīt Rīgā, Saeimā tiekoties ar citiem Neatkarības deklarācijas pieņēmējiem un noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa, Endeles kungs par vīrusa pandēmijas kluso laiku nav izmisis.
“Vispār jau ir labi, kad ir tādas pauzes, vai tā ir krīze vai nekrīze, kad cilvēks var apstāties un šo to padomāt,” sacīja Endele.
“Es šodien varu novēlēt visiem, ka nu ir tā reize, kad mēs varam katrs savā ģimenē Baltā galdauta svētkus atzīmēt katrs savā mājā, ir laiks pārdomām un tas nemaz nav slikti. Bet kā būs tālāk, tas lielā mērā atkarīgs arī no mums pašiem,” sacīja Endele.
“Vecaļmu” mājās arī šogad 4. maijā tiks klāts baltais galdauts un – kaut gan bez mazbērnu čalām – svētki sagaidīti ar pateicību un prieku.
