Kultūrdobe

«Kultūrdobe». Gatis Gāga un viņa ābeļdārzs

Kultūrdobe. Gatis Gāga un viņa ābeļdārzs

Aktieris Gatis Gāga kompensē mākslas gaistamību ar plašiem ābeļdārziem Ugālē

Savā dzimtajā pusē – Ugālē – trīs lielos ābeļdārzos saimnieko aktieris Gatis Gāga. Lai gan precīzi saskaitīt nav iespējams, te aug ap trim tūkstošiem ābeļu. Ikdienā Gatis lielākoties ir galvaspilsētā, bet uz Ugāli viņš dodas nedēļu nogalēs: “Vislabākā atpūta, kā mēs zinām, ir darba maiņa.” Gandrīz viss trīs hektāru platībā ap māju ir Gāgu ģimenes pašas plānots un stādīts.

Naturālo saimniecību nomaina ābeļdārzi

Uz privātmāju Gata ģimene pārvācās, kad viņš vēl bija pusaudzis. Pirms tam vecāki strādāja kolhozā un ģimene dzīvoja dzīvoklī. Bija arī mazdārziņš. Tajos laikos bija iespējams dabūt nelielu zemes pleķīti, kur šo to audzēt un tad pārdot, veidojot mazu biznesu, ražojot, piemēram, kartupeļus un mārrutkus, kā to darīja Gāgas. “Audzējām pārsvarā agros kartupeļus un, kad tie bija gatavi ap Jāņiem, tēvs veda uz Ventspils tirgu pārdot. Es arī biju līdzi pāris reizes un palīdzēju tēvam tirgot. Man diezgan labi patika. Bija gan agri jāceļas – sešos –, lai laicīgi jau to savu vietiņu aizņemtu. Tās celšanās man ne pārāk, bet viss, kas bija pēc tam, jau bija tīri interesanti.”

Gāgas privātmājā sāka dzīvot 1990. gadā un turpmākos desmit gadus saimniekoja savā naturālajā saimniecībā, audzējot lopus. “Bija savi lopiņi, savs pieniņš, gaļa arī. Tad abi vecāki vēl arī laukos strādāja un saprata, ka tomēr tas mazliet par smagu, jo tolaik bija lētāk to visu veikalā nopirkt, nekā audzēt pašam,” teic Gāga, pastāstot, ka tas arī bija iemesls atteikties no lopiem. Tomēr zeme ap māju ilgi nepalika neizmantota, un tad radās idejas iekopt ābeles. Pirmās iestādīja 2001. gadā, vēlāk piestādīja vēl pāris hektāru. Lai gan Gāga ir mācījies specializētos kursos, vērtīgākās zināšanas sniedz pieredze: “Tā īstā skola un tās īstās zināšanas nāk tikai un vienīgi caur pieredzi un caur to, ka tu audzē tos ābolus pats reāli.”

Āboli ar Ziemassvētku garšu - kanēļābele

“Šogad gan būs diezgan pašvaka raža,” atzīst saimnieks, sakot, ka to ietekmējusi sausā vasara un dažādu slimību izplatībai labvēlīgie laikapstākļi pavasarī.  Lai gan Gāga vēl tikai domā – koncentrēties uz kvantitāti vai šķirņu dažādību – ābeļdārzos aug ap padsmit šķirņu. Tā kā to dažādība ir samērā liela, saimnieks atēsties ābolus nav paspējis: “Nav tā, ka es viņus ēdu katru dienu, bet šad un tad es uzēdu. Īpaši ziemā, kad es katru nedēļu klientiem vedu ābolus uz Rīgu, tad viņi ir jāpāršķiro, un tajās fasēšanas dienās es diezgan daudz apēdu.”

'Izteikti salda šķirne ir Latvijā selekcionētā 'Iedzēnu”. Tās augļi mēdz stikloties – kļūst caurspīdīgi, kas ābolam liedz ilgi uzglabāties. 'Antejs' ir krievu šķirne, kuras augļi, kad ir gatavi, kļūst vaskaini. Gatis to dēvē par slinko dārznieku šķirni. Igauņu šķirne 'Ķīna' ir ļoti salda, jo tai nav ābolskābes. Lietuviešu šķirne 'Auksis' Latvijā dod daudz košākus augļus nekā kaimiņvalstī, jo ražas nogatavošanās laikā pie mums ir daudz lielāka diennakts gaisa temperatūras amplitūda. Tomēr Gāgas iecienītākā šķirne ir 'Koričnoje novoje' jeb kanēļābele, kas tiešām garšo pēc Ziemassvētkiem tipiskās garšvielas.


Ābolu ražu parasti novāc augusta beigās. Tomēr ir bijis gads, kad pēdējos no koka nolasīja novembra sākumā, jo laicīgāk to paveikt nebija laika. Novākto ražu uzglabā gan svaigā veidā, gan spiež sulas. “Šogad izskatās, ka sulas ābolu būs nospiedošā vairākumā un labo ābolu būs stipri pamaz. Tā gadās. Citu gadu atkal labie āboli ir vairāk,” teic Gatis. Izdevīgāk ir pārdot svaigus ābolus, jo to izmaksas ir salīdzinoši mazākas.

Šogad bija izteikti slapjš un vējains pavasaris, kas ir labvēlīgi apstākļi sēnīšu slimību attīstībai un izplatībai. Arī Gata stādītās ābeles slimo ar ābeļu kraupi. Ja tā ir ļoti daudz, tad augļi bojājas un sapūst. 

Speciālistes padoms cīņā ar ābeļu kraupi:

Ābeļu kraupis ir sēnes ierosināta slimība, stāsta Latvijas Augu aizsardzības centra pētniece Regīna Rancāne. Tā izplatās, jo tas nav dabīgi, ka viens augs tiek audzēts tik lielās platībās, kā, piemēram, komerciāliem nolūkiem audzē ābeles, jo dabā augi parasti aug atstatus viens no otra un tā nav tik labvēlīga vide infekcijas izplatībai.

Vairums šķirņu, ko audzē ābeļu audzētāji, diemžēl ir uzņēmīgas pret šo slimību. Tāpat lietaini laikapstākļi ir labvēlīgi sēnes attīstībai. Latvijas Dārzkopības institūts strādā pie tā, lai radītu pret šo slimību izturīgas šķirnes, un šobrīd tādas ir, piemēram, “Dace”, “Monta”, “Vita”, “Edīte”.

Kraupis nevar iznīcināt ābeli, vienīgi to novājināt, jo kokam nenotiek pilnvērtīga fotosintēze, jo tā lapas ir bojātas un augļkoks neuzņem pietiekami daudz barības vielu. Visvairāk tas ietekmē ražas kvalitāti – ja plankumi ir ļoti izteikti, auglis pastiprināti plaisā un tajā iemetas puve.

Pret kraupi ir visvairāk smidzināmo augu aizsardzības līdzekļu. Infekcija pārziemo koka lapās, tāpēc svarīgi no tām atbrīvoties. Lielā dārzā lapas savākt nav iespējams. Tā vietā var veicināt lapu sadalīšanos, lietojot, piemēram, urīnvielu jeb karbonīdu, kas ir slāpekļa mēslojums. To smidzina koku vainagos, kad rudenī sākas lapkritis. Tas veicina, ka lapas ātrāk nokrīt, sadalās, un iznīcina infekcijas avotu. Vēl lapas var dažādi mulčēt. Bioloģiskajos dārzos pret ābolu kraupi cīnās, izmantojot sēra smidzinājumu, sērkaļķi vai kālija bikarbonātu. Šie līdzekļi nav pilnībā efektīvi, bet palīdz ierobežot infekciju.

Meža zvēri izposta dārzu

Vēl viens apdraudējums ābelēm ir izsalkušie meža zvēri: “Pirms kādiem septiņiem gadiem vienā no pirmajām marta saulainajām dienām ābeļdārzā pāri ceļam visas ābeles bija pilnīgi baltas nograuztas.”

Neskatoties uz to, ka pa augšu bija novilkta asā lente, lai meža zvēri nelec pāri, dzīvnieki to plēsa pušu. Viņu spalvu kušķi saķērās lentā un viss dārzs bija noēsts pa tīro.

“Man tas dārzs sastāv faktiski no atvasēm, jo sniegs bija pārdesmit centimetrus biezs un ābelei potējuma vieta bija zem sniega, teiksim, viss, kas bija virs sniega, bija jāzāģē nost. Tad no tās daļas, kas bija zem sniega, nāca augšā jaunie dzinumi, un tad, atstājot vienu spēcīgāko, es izveidoju jaunu ābeli,” par ābeļdārzu, kas veidots divas reizes, teic Gāga.

Lai ābeles pasargātu no meža zvēriem, apkārt ābeļdārziem uzlikts divus ar pusi metrus augsts žogs. Tajā iekarinātas stirnu un briežu kājas, kas atbaida ēdelīgos meža zvērus.

Ābeļdārza malā izveidota vējlauze, kas aiztur valdošos, šajā gadījumā – ziemeļrietumu  vējus. “Jaunajā dārzā, ko es plānoju, man ieteica stādīt divus stāvus, teiksim, no sākuma iestāda kaut kādas liepas un apakšā kaut ko zemāku, jo tur ir pilnīgi atklāta vieta,” dalās Gāga. Svarīgi, lai koki vai krūmi, ko stāda kā vējlauzi, veido biezu saaugumu. Gāga izmanto plūmes, bet vēl iesaka stādīt lazdas.

Pats veido ābeļu vainagus

Laikietilpīgākais darbs ābeļdārzā varētu būt vainagu veidošana ābelēm, jo to Gāga dara viens pats. Vainagu veidošana nepieciešama vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai arī ābolus, kas aug vainaga iekšpusē, apspīdētu saules stari. Otrkārt, jo biezāks vainags, jo vieglāk izplatās dažādas slimības un kaitēkļi.

Miglojot ābeles, ja ir sabiezināts vainags, šķidrums netiek klāt zariem, kas ir vainaga vidū. Tāpat arī no estētiskā viedokļa – labāk izskatās kopts vainags.

Tomēr arī ražas nolasīšana prasa daudz laika: “Ja ir ābolu gads, tad vienam cilvēkam nolasīt vienu ābeli es domāju, ka būs ilgāk, nekā vienam cilvēkam izveidot vainagu vienai ābelei,” teic aktieris. Gāga, kā pats saka, labāk vai sliktāk, bet spētu darīt visus darbus, kas saistīti ar ābelēm – potēt, acot, stādīt un veidot vainagu. “Tu vari visu mūžu mācīties un nekad nebūs tā, ka zināsi pilnīgi visu. Visu laiku būs kaut kādi pārsteigumi,” atzīst ābeļu audzētājs. Tīkamākais no dārza darbiem Gatim šķiet zāles pļaušana, jo to var paveikt diezgan ātri un nav nepieciešami nekādi sagatavošanās darbi.

Vājuma brīžos neļauj padoties atbildības sajūta

Divdesmit gadus darbojoties ar ābelēm, ir bijuši arī vājuma brīži. Tāds pārņēma gan pēc apjomīgajiem meža zvēru postījumiem, gan tad, kad ābelēs bija iemeties negants kukainis, kā rezultātā vairākus simtus augļkoku nācās nozāģēt un sadedzināt.  “Ir visādi, bet kaut kā es tam esmu ticis pāri, jo šādās reizēs es sev saku, ka vienkāršāk ir padoties, mest visu pie malas. Tomēr es domāju ilgtermiņā, tas ir pienākums gan pret klientiem, gan vietējiem, jo tas ābeļdārzs nav tikai ābeļdārzs, tas jau ir kļuvis par ainavas elementu,” saka Gatis, turpinot, ka, iespējams, ir cilvēki, kas pavasarī bauda skatu ar ziedošu ābeļdārzu vai rudenī priecājas par sārtajiem augļiem ābeļu zaros.

Kas kopīgs aktiera darbam un darbam ābeļdārzā?

Apzinoties teātra mākslas gaistamību, aktieris pieļauj, ka, piemēram, koku stādīšana ir veids, kā to kompensēt un atstāt pēc sevis kaut ko taustāmu. “Man ir ozolu audze, kuras augļus noteikti neplūkšu, tas paliks nākamajām paaudzēm,” teic aktieris.

Gan pilsētā, gan lauku vidē Gāga jūtas labi, tomēr dziļi sirdī viņš esot laucinieks. “Mūža nogali jeb vecumdienas es noteikti labprātāk pavadītu laukos, nevis pilsētā, bet pilsēta atkal dod iespējas un izaicinājumus. Pilsēta ir dinamiska un, kamēr man vajadzēs šo dinamiku un  izaicinājumus, tikmēr es mēģināšu savienot abas vides,” pastāsta Gāga, piebilstot, ka abas vietas viņam ir vienlīdz svarīgas.

Lai gan dārza darbi un darbs filmēšanas laukumā vai teātrī ir divas dažādas pasaules, tām tomēr ir daudz kopīga.

“Arī teātrī ir izrādes, kur tu tiešām izliec sevi visu uz skatuves, kur tiešām izrādes beigās tu jūties kā nokausēts zvērs. Tiešām tāda sajūta kā pēc fiziski smaga darba. Tad tie aplausi vai ovācijas ir tāds tūlītējs novērtējums. Tas ir vairāk par to tūlītējo novērtējumu. Teiksim, ābeļdārzā – tur nav aplausu, tur tie aplausi vai tas gandarījums nāk vēlāk,” teic Gāga.

“Ieejot ziedošā ābeļdārzā, kad tas ir pilnziedā un tajā laikā nav nekādu darbu, tu vienkārši baudi un saproti, ka tas viss ir tevis paša izveidots, radīts un ka tas ir tāds neprātīgs skaistums tajā mirklī. Tīrā poēzija.

Tur nav klāt nekādas sviedru smakas un vienam darbam uz papēžiem nemin jau nākamais. Ziedēšanas laikā ieej ābeļdārzā un vienkārši izbaudi mirkli,” par skaistumu, kas ik gadu paveras ābeļdārzos, saka to saimnieks.

Jau otro vasaru žurnāliste Henrieta Verhoustinska devās ciemos pie kultūras personībām, lai redzētu, kā iekopti viņu dārzi, un uzzinātu, kas tajos aug. Caur stāstiem par dobēm, ķibelēm ar augiem un dārzu kā ikdienas sastāvdaļu talanta cienītājiem jau atkal bija iespēja paskatīties uz iemīļotām kultūras personībām no jauna skatu punkta. Visas raidījuma “Kultūrdobe” sērijas iespējams noskatīties REplay.lv.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt