Sadaļas Sadaļas

35 gadi aprit leģendāram Minsteres namam, kuru reiz cēla visas pasaules latvieši

Lielā mamma, kas visus sapulcina, pasargā, vieno – tā mīļi var dēvēt iespaidīgo Latviešu namu Minsterē, Vācijā, kas reiz tika uzcelts ar visas pasaules latviešu un Vācijas valsts palīdzību. Tajā joprojām tiek godā turēts latviskums un kultūrvēsturiskās vērtības.  4. septembrī tiks svinēta šī gan diasporai, gan Latvijai nepārvērtējami nozīmīgā nama 35. dzimšanas diena.

Var šķist – tad nu gan, kas tad tur liels, kāpēc speciāli jāsvin jubileja ēkai? Tomēr šis nams nav parasts un ceļš līdz tā tapšanai arī  ir neparasts – ar degsmi,  grūtībām, nejaušībām, liktens vēlību, sirds asinīm un daudzām rokām, prātiem un sirdīm veidots.

“Mums piešķirta ļoti liela dārgumu lāde, tā ir gan liela vērtība, gan arī liela atbildība,” saka tagadējā Latviešu centra Minsterē (LCM) valdes priekšsēde Madara Rācenāja. “Šis nams nav vienkārši ēka – tas ir ļoti liels pieturas punkts daudziem latviešiem viņu mūžā. Man tiešām grūti iedomāties, kāda būtu latviešu kopiena un sabiedrība šeit, Minsterē, un arī plašākā mērogā, ja šī nama nebūtu.”

Pārdzīvoti dažādi laiki, arī brīdis, kad šķitis – viss beidzies, nams jāpārdod. Tomēr, visam par spīti, tas ar visu saturu ne tikai kaut kā pārdzīvojis grūtos laikus, bet nu jau atkal plaukst un zeļ. 4. septembrī ar svinīgu pasākumu, kurā piedalīsies arī Latvijas Republikas vēstniece Vācijā Inga Skujiņa, un tam sekojošo koncertu tiks atzīmēta nama 35. dzimšanas diena.

Bet kas gan var būt vēl labāka dāvana par to, ka nams ir dzīvības, ideju un cilvēku pilns!

Taču toreiz sākās viss, kā parasti, ar sapni un entuziasmu…

Sapnis par savu namu

1986. gada 5. un 6. septembrī Minsterē notika lieli svētki divu dienu garumā – diasporas latvieši svinēja sava jaunā nama atvēršanu. Daudzi pat nespēja noticēt, ka tas tiešām izdevies, turklāt vien dažu gadu laikā!

Lai gan priekšvēsture patiesībā aizsākās jau sen – Otrā pasaules kara laikā, kad Vācijas pilsētā Minsterē bija vislielākais latviešu pieplūdums. Daļai tā bija tikai pietura, tomēr pietiekami daudzi te palika uz dzīvi. Latvieši vēlējās, lai viņu bērni un mazbērni runātu latviski, zinātu vēsturi un koptu tradīcijas, tāpēc tika meklētas iespējas pulcēties, dibinātas latviešu skolas. Ģimnāzijas aizsākumi meklējami jau 1946. gadā Detmoldā, pēc tam – Augustdorfā. Uz Minsteri Grēvenes ielā ģimnāzija pārcēlās 1957. gadā. 1965. gadā Vīnburgas ielā durvis vēra skola un internāts „Rīga”, jo latvieši spēja pārliecināt Ziemeļreinas–Vestfālenes pavalsts valdību, ka nodrošinās skolēnu un pedagogu skaitu. Tolaik par kara bēgļiem rūpējās mītnes valsts. Tomēr augstā maksa par internātu un nesaskaņas ar internāta apsaimniekotājiem mudināja latviešus domāt par citu iespēju – īpaši tad, kad vācu ierēdņi 1980. gadā nepielūdzami paziņoja, ka skola un internāts tiek slēgti. Bet latvietim vienmēr bijusi vēlme pēc kā sava, vēlme būt pašam noteicējam par savu likteni un mantu, dzīvot kā saimniekam un devējam, ne kalpam un lūdzējam, dāvanu saņēmējam. Un šī mazā dzirkstele ir tā, kuras dēļ notikušas lielas lietas.

Tā nu Minsteres (un ne tikai Minsteres) latvieši uzdrošinājās izsapņot un sākt realizēt milzīgu projektu – sava un tikai sava nama celtniecību. Tajā bija paredzēts izvietot Latviešu ģimnāziju, internātu, lai skolā varētu mācīties latviešu bērni no visas Vācijas un citām valstīm, kā arī bibliotēku, arhīvu, kultūrvēsturisko centru un pulcēšanās vietu.

„Iedrīkstēties ir skaisti”... ar šo Zentas Mauriņas moto sākās un vēlāk arī turpinājās šis ceļš.

Viena no latviešu centra iniciatorēm, organizētājām un projektētājām ir arhitekte, Dipl. Ing. Maija Sinka-Gobiņa, kas 1944. gadā bēgļu gaitās nokļuva Vācijā un tur pēc skolas izstudēja arhitektūru. Viņa jau kopš jaunības darbojusies dažādās sabiedriskās trimdas organizācijās. Izdevumā “Latviešu trimdas loma Latvijas neatkarības idejas uzturēšanā” (2011), kurā apkopoti trimdas zinātnieku un sabiedrisko darbinieku raksti, viņa rakstījusi: “Šis ir arī uzskatāms piemērs, kā demokrātiskā valstī ar sabiedrisku iniciatīvu ir iespējams paveikt valstiskas nozīmes projektu.”

Lai arī Maija Gobiņa bija pilnībā integrējusies vācu vidē, tomēr latviskā identitāte bijusi būtiska, un abi ar vīru gribējuši, lai arī viņu četri bērni iepazītu latviešu sabiedrību un kultūru, tāpēc izvēlējušies dzīvot Minsterē un bērnus laist skoloties Minsteres Latviešu ģimnāzijā (MLĢ). Kad pragmatiskie vācu ierēdņi nolēma ģimnāziju slēgt, kopā ar domubiedriem sapratuši, ka vajadzīga mērķtiecīga pašiniciatīva.

M. Sinka-Gobiņa raksta: “Nolēmām rīkoties un gādāt pašiem savu īpašumu, piesaistīt plašāku trimdas sabiedrību, lai nodrošinātu MLĢ un tādējādi arī Eiropas latviešu aktivitātes nākotnei. Minsterē bijām trīs latviešu arhitekti, radās MLĢ vecāku un skolēnu iniciatīvas grupa, bija vairāki atsaucīgi Minsteres latvieši. Tā bija ārkārtēja uzdrīkstēšanās, jo vācu iestādes, kas lielā mērā bija nodrošinājušas MLĢ pastāvēšanu, dažādu (arī politisku) apsvērumu dēļ tiecās atteikties no līdzšinējā būtiskā atbalsta. Turklāt Vācijas latviešu sabiedrība šādam riskantam un dārgam solim šķita skaitliski par niecīgu un nabadzīgu.”

LCM atklāšana.

Viens no galvenajiem iniciatoriem bijis arī kolorītais ārsts, Dr. Andris Kadeģis – to īpašā sarunā ar LSM.lv atceras viens no trim projekta autoriem un izstrādātājiem, Dipl. Ing. Juris Trauciņš: “Viņam bērni tobrīd jau gāja skolā. Tad pieslēdzāmies vēl kādi, kopā bijām tāds pulciņš, kādi desmit, divpadsmit.” Pats viņš smejot saka, ka licies – nemaz tik ļoti grūti tas viss neesot bijis! Kaut kā diezgan viegli un labi viss esot iekustējies un aizgājis.

Tomēr pats no sevis gan nekas nenotika, vien to laiku ļaudīm nav bijis pieņemts sist pie krūts un uzsvērt savus nopelnus. Arī Maija Gobiņa allaž uzsvērusi – bijusi viena no daudzajiem. Tomēr tieši viņa tiek pieminēta kā viena no “vilcējiem”. Vēlāk tieši viņa un Kadeģis personīgi devās pie vācu parlamenta locekļiem, lai pārliecinātu tos par atbalsta nepieciešamību. Iedarbīgākais bijis Molotova–Ribentropa pakta pieminēšana, jo pakta sekas bija arī latviešu trimda Rietumu zemēs. Viņa raksta: “Savukārt mūsu trimdas dziļākā būtība bija mūsu valstisko tiesību de facto zaudējums Latvijas okupācijas dēļ. MLĢ un LCM bija nepieciešami mums kā trimdiniekiem, lai praktiski un simboliski turpinātu izglītību un kulturālu pašdarbību un saglabātu savu valstisko tiesību apziņu nākotnei.

Nebijusi ziedojumu akcija

Bija sarēķināts, ka pirmajai kārtai nepieciešami apmēram četri miljoni vācu marku – milzīga summa! Iniciatīvas grupa tomēr apņēmusies rīkoties – zinājuši, ka šādam kultūras projektam, uzrādot pašfinansējumu 50 procentu apmērā, otru pusi būtu iespējams saņemt no vācu institūcijām. Paši arhitekti un projektētāji – Maija Gobiņa, Gustavs Šilde un Juris Trauciņš – apņēmušies projekta labad ziedot savu darbu, nesaņemot par to atlīdzību.

1982. gadā tika nodibināta īpaša organizācija – “Latviešu centrs Minsterē” (LCM), ko atbalstīja vairākas trimdas organizācijas. Sabiedrībai derīgas biedrības dibināšana bija piemērotākā organizācijas forma, lai īstenotu LCM ēkas projektu. Par tā pirmo priekšsēdi ievēlēja triju MLĢ skolēnu tēvu, ārstu Dr. Andri Kadeģi, kas visu LCM tapšanas laiku un arī vēlāk bijis viens no entuziasma pilnākajām un arī spilgtākajām personībām.

Juris Trauciņš papildu celtniecības plāniem un rasējumiem izstrādājis arī LCM statūtus un radījis centra logotipu, kas tiek izmantots joprojām.

Īsā laikā pirmie ziedotāji sameta 100 000 markas. Šīs un citas aktivitātes pārliecināja kādu līdz tam ļoti neatbalstošu vācu ierēdni, kas pēkšņi panāca projekta iekļaušanu Ziemeļreinas–Vestfālenes pavalsts valdības nākamā gada budžetā. Vēl nedaudz neatlaidības no latviešu puses, un tika panākts arī lielās – Bonnas valdības atbalsts.

Skolas telpas bija domāts piebūvēt vēlāk, tomēr negaidot no vācu puses nāca pārsteidzošs piedāvājums papildināt budžetu līdz pat pieciem miljoniem marku, lai tūlīt varētu uzbūvēt arī skolas piebūvi. Tik ļoti vācu valdību bija iespaidojis latviešu entuziasms! Nu varētu varbūt iztikt pat bez plānotā bankas kredīta, pašiem vajadzētu savākt “nieka” 1,6 miljonus vācu marku…

Līgumu par apbūves gabala pirkšanu valdes vārdā paraksta Dr. A. Kadeģis, M. Gobiņa, un M. Opeskins.

Sākās nebijusi ziedojumu vākšanas akcija ar aicinājumu atbalstīt ne tikai Minsteres Latviešu ģimnāziju, bet arī latviešu kultūras vērtību saglabāšanu trimdā. Ziedoja un dāsnus bezprocentu aizdevumus sniedza ne tikai Vācijas latvieši, bet arī tautieši no citām Eiropas valstīm, ASV, Kanādas, Austrālijas. Juris Trauciņš atceras, ka īpaši aktīvs un uzņēmīgs ziedojumu vācējs visā pasaulē bijis kolorītais Dr.Andris Kadeģis, kurš mācējis tik  labi pārliecināt, ka pat Venecuēlas latvieši iesaistījušies Minsteres nama celtniecības finansēšanā.

Katrs devums bija mīlestības apliecinājums latvietības uzturēšanai. Ziedotāju un aizdevēju saraksti regulāri tika publicēti laikrakstos, nedalot dāsnākos un mazāk dāsnos. Ir daudz skaistu stāstu par sirsnīgiem un pat noslēpumainiem ziedotājiem!

Arī paši ģimnāzijas skolēni nesēdēja dīkā: viņi cepa un pārdeva tirdziņos dažādus gardumus, jaunākie sniedza priekšlasījumus vai ziedoja feniņus no savām krājkasītēm. Pat neuzvedība stundu laikā tika izmantota labdarīgiem mērķiem – tika ieviesti nelieli naudas sodi, kas arī ripoja ziedojumu kastītēs!

Jau dažu mēnešu laikā vien tika savākts pusmiljons marku. Drīz bija iespēja par izdevīgu cenu no pilsētas nopirkt 3600 kvadrātmetru lielu, piemērotu zemesgabalu. Īsi pirms Ziemassvētkiem LCM valdes pārstāvji paraksta apbūves gabala pirkšanas līgumu, bet jau 1983. gada 29. janvārī vairāk nekā 200 latvieši sper pirmos soļus uz savas zemes Vācijā, lai ekumēniskā dievkalpojumā iesvētītu zemi, kur drīzumā būvēs latviešu kultūras celtni.

1985. gada aprīļa beigās varēja uzsākt darbus. Laikrakstā “Latvija” vēlāk stāvēja rakstīts: „„Pūta auksts vējš, bet sajūtas, it kā saule uzspīdējusi”, teic pārsteigtie Minsteres Latviešu ģimnāzijas jaunieši, kuri 29. aprīlī priecīgi vēro pirmā buldozera darbus LCM gruntsgabalā. Sajūsminātie ģimnāzisti būvdarbus stiprina ar latviešu tautas dziesmu “Ziedi ziedi, rudzu vārpa.”

Savukārt tieši izlaiduma dienā, 8. jūnijā, tika iemūrēts ēkas pamatakmens. Šo godpilno pienākumu veic LCM valdes priekšsēdis Dr. A. Kadeģis. Aiņa Izanda gatavotā vara kastē, kas iemūrēta ēkas pamatos, ielikts Latvijas demokrātiskās republikas Satversmes teksts, ko parakstījuši visi LCM valdes locekļi, MLĢ direktore Ilga Grava un ēkas arhitekti, piecu latu monēta un tā laika jaunākais laikraksta „Latvija” izdevums.  

Novembrī atkal dubulti svētki – Latvijas valsts proklamēšanas gadadiena un būves spāru svētki.  Sapulcējies vairāk nekā 300 viesu. Savukārt ziedoņlaikā skolotājas Rasmas Lazdas vadībā 80 talcinieki irdina zemi, sēj zālienu, stāda košumkrūmus un kokus – laiks apkaimes labiekārtošanai un izskaistināšanai! Šim nolūkam latviešu dārznieks Mozulis no Štutgartes piepilsētas ziedojis krūmu un kociņu stādus 4000 vācu marku vērtībā.

Jau nākamā gada 5. un 6. septembrī notiek Latviešu centra Minsterē oficālā atklāšana, kurā piedalās gan trimdas latvieši, gan lielākie projekta atbalstītāji no vācu puses. LCM priekšsēdis Dr. A. Kadeģis no nama arhitektiem saņem simbolisko atslēgu, ko pēcāk nodod glabāšanā diviem visjaunakajiem latviešu skolas audzēkņiem. Skola jau ceturto reizi pārvācas uz jaunām telpām, bet šoreiz – savējām.  

Vācu presē un citu tautu ziņās Minsteres Latviešu ģimnāzija un LCM tika dēvēti par “mazo Latviju”, un tādi palika arī trimdinieku apziņā, kamēr lielā Latvija bija aiz dzelzs priekškara.

No skolas sola līdz savam birojam

No visa, kas radis mājvietu zem plašā un viesmīlīgā LCM jumta, šķiet,  viszināmākā ir Minsteres Latviešu ģimnāzija. Tās audzēkņi bija latvieši no dažādām trimdas zemēm; dzīvošana internātā viņiem ļāva satikt savus vienaudžus, bagātināt zināšanas par latviešu kultūru un citām zemēm.

Minsteres ģimnāzijā mācījušās un/vai strādājušas daudzas zināmas un ievērojamas personas, arī tagadējais Latvijas Valsts prezidents Egils Levits un premjerministrs Krišjānis Kariņš.

Latvijai atgūstot neatkarību, radās iespēja izglītoties Latvijā, tāpēc MLĢ skolēnu skaits strauji samazinājās. 1998. gadā mazā skolēnu skaita un izmaksu dēļ nācās aizvērt skolas durvis uz visiem laikiem…

Arnis uzreiz pēc pēdējā Minsteres latviešu ģimnāzijas izlaiduma – visi prom, un telpas ir tukšas un klusas.

Latvietis Arnis Drille bija viens no pēdējā izlaiduma audzēkņiem un atminas: “Es vēl kādu brīdi paliku tajās telpās dzīvot. Vēl tikko viss bija dzīvības pilns, bet tagad visur tukšums! Sirreālas sajūtas. Ēdamtelpā pēkšņi esmu viens… Nosēžos uz krēsla uz skatuves – šššššš, dzirdams tikai klusums. Neviena nav! Bija visādas runas – ka māja jāpārdod un viss saturs jāsūta uz Latviju, jo tikai Latvijā latviešu sabiedrībai būs nākotne. Runāja arī par busiņu, ar kuru te atbraukšot Latvijas latvieši, pārvēlēšot valdi un “pārņemšot” visu. Mani uzrunāja Aija Ebdena no vecās trimdas, aicinot līdz ar vēl pāris jauniešiem piedalīties, smejoties – būs daudz darba un nekāda labuma!  Mani ārkārtīgi fascinēja vecās trimdas pārstāvji, tur bija kolosālas personības! Ar interesi klausījos viņu stāstos un piedzīvojumos, un arī pieredzē.”

Tā no vecajiem dižgariem stafeti pakāpeniski pārņēma vairāki jaunieši, entuziasti ar enerģiju, latvisko garu un vēlmi kaut ko veidot

Zem LCM jumta

Latviešu centrā Minsterē dažādos laikos darbojās un joprojām darbojas dažādas kopas, apvienības, institūcijas, organizācijas u. tml.  

  • LCM šobrīd notiek aktīva kultūras un brīvā laika dzīve: darbojas divi bērnu un pieci pašdarbības kolektīvi.
  • Projektā tika paredzētas telpas bibliotēkai un arhīvam, ko veidojusi Latviešu kopība Vācijā un arī individuāli aktīvisti. Tie LKV aprūpē darbojas joprojām, un nu jau papildinās ar LCM krājumu.
  • LCM telpās iekārtotas vairāku latviešu trimdas rakstnieku piemiņas istabas (LKV īpašumā un aprūpē), kur iespējams izjust autentisku atmosfēru un aplūkot rakstnieku personīgās lietas, iepazīties ar viņu dzīvesstāstiem. Piemiņas istabas ierīkotas P. Ērmanim, Z. Mauriņai, K. Ieviņam, K. Raudivem, J. Jaunsudrabiņam, A. Apsem, K. Dziļlejam.
  • Mazos ķiparus, kā katru gadu kopš 2004. gada gaida bērnudārzs un nedēļas nogales latviešu skoliņa.
  • Centrā darbojas viena no Vācijas ev. luteriskajām draudzēm.
  • 1945. gadā Beļģijā bijušie Latvijas leģionāri dibinaja organizāciju “Daugavas Vanagi”. Tās biedriem izceļojot, veidojās DV nodaļas visā pasaulē, arī Minsterē. “Vanagi” ar dāsniem ziedojumiem atbalstīja nama tapšanu, un vēlāk tajā tika ierīkots DV Minsteres nodaļas birojs.
  • Sākoties digitālajai ērai, LCM 2006. gadā izveidoja gan mājaslapu, gan arī interneta lapu Lettische Presseschau, kur iespējams uzzināt par notikumiem Latvijā vācu valodā. Šobrīd Lettische Presseschau ir kā apakšsadaļa LCM mājaslapā.
  • LCM vēlēšanu laikā ir viens no ārvalstu vēlēšanu iecirkņiem. 
  • 2007. gadā uz telpām LCM pārcēlās Latviešu preses biedrības Vācijas kopa (LPB dibināta 1945. gadā).
  • No 1985. līdz 1991. gadam LCM bija mītne Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) Sabiedrisko zinātņu institūtam (SZI). SZI sākotnejais mērķis bija izglītoa trimdas latviešu jauniešus par akutālo situācijau Latvijā, lai palīdzētu Latvijas neatkarības atjaunošanā.
  • No 1986. gada līdz 1994. gadam, kad pārcēlās uz Latviju (un turpina tur darboties joprojām) LCM mājvietu rada laikraksta “Brīvā Latvija” iespiestuve un izdevniecība.
  • Plānojot LCM, tika atvēlētas telpas latviešu māksliniekiem – pagrabstāvā atvēra galeriju, bet piektajā stāvā iekārtoja mākslinieku darbnības. Galerijas darbības laikā savus darbus tur izstādījuši daudzi Latvijas un trimdas mākslinieki.
  • Savu mājvietu te kādreiz rada arī Latvijas un Vācijas kultūras, izglītības un informācijas fonds.
  • No 1999. līdz 2003. gadam LCM telpās tika ierīkots Baltijas tūrisma informācijas centrs, lai informētu rietumeiropiešus par trim Baltijas valstīm un atgrieztu tās Eiropas tūristu plūsmas apritē.
  • Savulaik centra dzīvīgums īpaši izpaudās klubiņā – telpā, kuras interjers un smagie ozolkoka galdi, kamīns un sveces radīja sena latviešu kroga sajūtu. Te sanāca gan paši minsterieši, gan tika uzņemti viesi; notika mierīgas vakarēšanas un arī trakas ballītes. Vēlāk klubiņa uzturēšana kļuva par dārgu, to pārbūvēja par atpūtas telpu un nodeva sporta internāta vajadzībām.
  • Daļa no telpām pielāgotas sporta internāta vajadzībām, kā arī QSI (internacionālās skolas) studentu dzīvošanai. Tās ir nodalītas no LCM. Pateicoties nomas naudai, iespējams uzturēt latviešu centru.

Šobrīd Arnis Drille ir izstudējis jurisprudenci vācu augstskolā un ir zvērināts advokāts Vācijā, bet sākumu, kā nereti gadās, noteica Viņas Augstība Nejaušība: “Esmu dzimis un audzis Latvijā. Vidusskolā manās rokās nonāca neliels avīzes izgriezums – to iedeva vācu valodas skolotāja, sakot, ka iespējams pieteikties stipendijai uz mācībām Minsteres Latviešu ģimnāzijā. Atbraucu 1996. gadā un… paliku. Var teikt, ka kopš tā brīža visa dzīve, ja neskaita nelielus pārtraukumus, man bijusi cieši saistīta ar šo namu – sākumā kā ģimnāzijas audzēknim, vēlāk darbojoties LCM un Latviešu kopībā Vācijā, kur joprojām esmu priekšsēža vietnieks; dejojot un spēlējot teātri pašdarbības kolektīvos.” Arī tagad viņš ir turpat, centrā: pēc studijām Arnis Drille sešus gadus nostrādāja lielajos vācu juristu birojos, bet, tā kā klientu vidū bija arvien vairāk latviešu, nāca loģiskais solis – nodibināt pašam savu biroju: “Noīrēju bijušo sekretariāta telpu Latviešu centrā. Ja jau man ir savs birojs, tad, loģiski, tikai šeit – tā es izdomāju.”

Arnis Drille bija viens no pirmajiem, kas iesaistījās abās organizācijās – Latviešu kopībā Vācijā (LKV) un Latviešu centrā Minsterē: “Bija tur nedaudz tāda rīvēšanās, un mani aicināja kā jauno un neitrālo, būvēju starp abām tiltu. Jo daudzi jau nezina, ka LCM – tā ir biedrība, ko dibināja tieši nama celšanai, tā ir nama saimniece, bet daudz kas no satura, piemēram, arhīvs, kultūrvēsturiskās vērtības, muzejtelpas – tas ir LKV, kas dibināta jau 1946. gadā, īpašums.”

Par centru un namu viņš saka – tas ir burvīgs mantojums, ko ir atstājuši “vecie trimdīši”, kā jaunie mīļi mēdz dēvēt pirmās trimdas pārstāvjus: “Kaut kas īpašs notiek tikai tad, ja ir cilvēki, kas kaut ko īpašu izdara. Latviskumu jau var saglabāt jebkādā veidā. Ir daudz vietu, kur ir ļoti aktīvas latviešu kopienas bez savas pastāvīgas mājvietas. Bet es teiktu – tas, ka šī ēka ir, ir ļoti noderīgi un daudzējādā jomā palīdz. Ēka ir zelta vērta, jo te ir iespējas gan saglabāt kultūrvēsturiskās vērtības, gan izvērsties – svinēt svētkus, mācīties, sanākt kopā, darboties pašdarbības kopās. Te ir pamatīgs arhīvs, uz kuru nu dodas arī zinātnieki no Latvijas un centīgi pēta. Te var gluži taustāmi sajust trimdas rakstnieku klātbūtni – pasēdēt uz Zentas Mauriņas dīvāna vai pastāvēt pie Jāņa Jaunsudrabiņa rakstāmgalda. Mājas izdevumi tiek segti, daļu ēkas izīrējot, un tas dod iespēju izmantot telpas mūsu vajadzībām par velti vai par pavisam mazām naudām. Mans uzskats – ir svarīgi, lai cilvēku saprot, ka tā ir diasporas organizāciju, sabiedrisku darboņu celta un uzturēta ēka, kurā joprojām aktīvi cilvēki investē savu brīvo laiku, lai te viss ripotu.”

Ar atbildību par dārgumu lādi

Šodien realizētais sapnis auglīgi turpinās. Nams ir radoša mājvieta latviešu kultūrai un izglītībai, omulīga tikšanās vieta tautiešiem, centrs ar saturu, kas kalpo latviešu tautai šodien un nākotnē. LCM uzturēja juridiskas un finansiālas īpašuma attiecības  ar Vācijas instancēm līdz pat 2019. gadam, kad ēka simtprocentīgi kļuva par LCM īpašumu – visas saistības ir nokārtotas.

Šo daudzo gadu laikā namā notikuši neskaitāmi lokāli un vispasaules mēroga pasākumi. “Pirmskovida ēras” laikā gada griezumā notika pat divi desmiti visdažādāko pasākumu: sākot no semināriem līdz koncertiem; no teātra izrādēm līdz Vasaras valodu skolai, no  valsts svētku svinībām līdz konferencēm. Šobrīd LCM ir vairāk nekā 120 biedri, kurus pārstāv valde septiņu locekļu sastāvā.

Kopš 2017. gada LCM valdes priekšsēde ir Madara Rācenāja; viņas vīrs, Krišjānis Rācenājs, pilda izpilddirektora pienākumus. Viņi ir “jauniebraucēji” – Vācijā kopš 2011. gada, bet jau uzreiz sākuši darboties Latviešu centrā Minsterē. Abi smejas: “Sākumā jau tikai ienācām paskatīties, kas te īsti notiek, bet… Jo dziļāk mežā, jo vairāk koku; jo ilgāk te, jo vairāk projektu, vairāk foršu cilvēku un ideju. Ir tas gods strādāt ar tiešām kolosāliem cilvēkiem.” Sākumā dziedājuši korī, dejojuši tautas dejas, tad iesaistījušies centra valdes darbā.

Pēc zināmā mērā leģendārās, ilggadējās latviešu centra “sejas” Zuzes Krēsliņas-Silas aiziešanas pensijā un pārcelšanās uz Latviju jaunajiem nemaz nebija tik viegli darboties un zināmā mērā radīt arī jaunu identitāti, tomēr saglabājot vecos pamatus un tradīcijas.

Madara un Krišjānis uzsver – viņi un citi jaunie ir tikai turpinātāji. Tādēļ jau otro gadu notiek Goda biedru nosaukuma un īpašu sudraba nozīmīšu piešķiršana tiem, kas stāvējuši pie pirmsākumiem un bijuši līdzās arī ikdienā: “Mēs, jaunie, te strādājot, zināmā mērā saaugam ar vecajiem, mācāmies no viņiem. Daļa no viņiem gan nu jau pārcēlušies uz Latviju, daļa diemžēl ir jau citā saulē, un tā dzīvā vēsture pārvēršas par atmiņu vēsturi. Mēs jūtam atbildību gādāt, lai par viņiem neaizmirst, lai tas viss paliek kā kaut kas īpašs – jo tas patiešām tāds arī ir.”

Paralēli, vecajiem ierādot un nododot savas zināšanas, jaunajiem mācoties un nākot klajā ar savām idejām, dzīve turpinās, un nams un cilvēki ir tā apliecinājums.

Madara Rācenāja: “Prieks, ka šī jubileja ir pirmais lielākais klātienes pasākums, ko varam rīkot kopš pandēmijas sākuma! Svinēsim arī 1. septembri skoliņai, atklāsim pulciņu sezonu. Mums jau veidojas vēl viens pulciņš, rokdarbu. Cilvēki vairāk iesaistās, pašorganizējas. Individuālā pilsoniskā līdzdalība kļuvusi lielāka.”

Krišjānis teic: “Pēdējos gados ļoti var arī just, ka sasaiste ar Latviju kļuvusi ciešāka. Ir daudz projektu, daudz atbalsta, ir izstrādāts un pieņemts Diasporas likums un arī attieksme krietni mainījusies. Mēs vairs neesam “latvieši kaut kur ārzemēs”, kaut kādi citādi, sveši. Esam tādi paši kā Latvijas latvieši. Un latvietību neaizmirstam. Bet jau sen mūsu valstsvīri teikuši – pieredze jākrāj pasaulē. Jo plašāks horizonts, jo esi atvērtāks.”

Arnis Drille (baltajā kreklā) kopā ar LCM amatierteātra trupu “Ezīši”.

Virdžīnija Vulfa reiz rakstīja, ka sievietei vajag savu istabu. Vai latviešiem vajadzīgs savs nams? “Jebkuram ir grūti peldēt, ja nav peldriņķa vai kāda, kas pietur un pamāca peldēt, piemēram, vecāki. Un tādi vecāki, tāda mamma šobrīd te latviešiem ir šī LCM ēka, kas ir atskaites, pieturas punkts, no kā var attīstīties un būvēt ko tālāk,” domā Krišjānis Rācenājs.

“Tas noteikti nav tikai ērtumam, tam ir neizmērojama pievienotā vērtība,” pārliecināta pašreizējā priekšsēde. “Tās ir ne tikai fiziskās telpas sanākšanai un dažādiem kultūrvēsturiskiem dārgumiem, un mums ir ne tikai jānodrošina to uzglabāšana un jārīko pasākumi, bet jārūpējas arī par saturisko izpratni, jāturpina un jāattīsta tradīcijas. Un man liekas, ka tik daudz cilvēku izkaisīti pasaulē, kam saistībā ar šo namu primārais ir sajūtas. Tas viņiem ir bijis diezgan svarīgs dzīves posms, īpaši tiem, kas mācījušies ģimnāzijā tajā laikā, kad Latvija vēl nebija tik brīvi pieejama. Mums ļoti bieži mēdz būt, ka paveras durvis, ienāk svešs cilvēks un saka – o, te vēl viss notiek! Cik jauki!”

No kreisās: LCM izpilddirektors Krišjānis Rācenājs, LCM valdes priešsēde Madara Rācenāja, Latvijas Valsts prezidents un arī bijušais Minsters latviešu ģimnāzijas audzēknis un skolotājs Egils Levits, zvērināts advokāts Arnis Drille.

Rakstā izmantoti materiāli no D. Krastiņas krājumiem, no LCM arhīva krājumiem, www.lcm.lv, izdevuma “Latviešu trimdas loma Latvijas neatkarības idejas uzturēšanā. Apvienotā Pasaules latviešu zinātnieku III un Letonikas IV kongresa sekcijas materiāli” u. c.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt