Jēkabs tā sauktās izdegšanas dēļ 40 gadu vecumā uzzināja, kas ir veģetatīvā distonija. Sportistam nācās apstāties un paskatīties uz savu dzīvi no malas. Ķermenis pats nolika visu uz bremzēm, par ko sportists ir pateicīgs, jo citādi iznākums varēja būt citāds.
Bezbēdīgā bērnība
"Mēs bijām četri bračkas jaunībā. Kristapiņš, mūsu vecākais brālis, pēc tam vairāk aizgāja savās gaitās, tāpēc diezgan daudz bērnību atceros tieši ar brāļiem – Krišīti, Miķelīti – un papiņu [tēti]. Atceros mājiņu laukos pie Mēmeles krasta Lietuvas pierobežā. Atceros futbola spēlēšanu, basīti, visādus piedzīvojumus," stāstīja Jēkabs.
Pat ar visu kartupeļu ravēšanu un citiem lauku darbiem tās viņam joprojām ir ļoti mīļas atmiņas, bet, kad brāļi bija Rīgā, protams, neiztika bez hokeja. Rēdlihi tolaik dzīvoja Imantā, bet vienīgā pieejamā ledus halle bija Daugavas stadionā. Uz turieni ar milzīgajām hokeja somām puikas brauca ar diviem autobusiem – gluži kā siļķes mucā.
"Bezbēdīgi. Tagad mēs dažreiz skatāmies, kas tur bija un kā, – ārprāts, bet mēs jau, ziķerīši, nezinājām savādāk.
Tajā pašā laikā bija tik forši, bija tik daudz tās ģimenes vērtības un ģimenes pasākumu, un ģimenes kopā būšanas. Man tas jandāliņš un tā jautrība joprojām ir ļoti tuva un ļoti mīļa," stāstīja Jēkabs.
Ne velti arī viņa paša ģimenē aug jau trīs atvases. Savukārt hokejs – tā ir aizraušanās, par kuru Jēkabs līdz galam nemaz nevar izskaidrot, kā tas sākās un kāpēc turpinājās.
"Mēs domājām, kā tad mēs īsti sākām? It kā Krišiņš sāka. Kāpēc viņš sāka? Neviens nezina. It kā bija tā, ka Krišiņš sāka, un tad es arī gribu, es gribu – Miķelītis arī grib. Tā mēs visi trīs... Bet es to hoķi atceros nevis ar tādu uguni, ka es uz tiem treniņiem skrēju, bet tajā laikā tas bija tāds forši pavadīts laiks, pazīstama vide, un tu baudi to procesu," pauda Jēkabs.
Hokejs prasīja daudz
Aizrauties ar hokeju Jēkabam palīdzēja arī tas, ka tā bija vide, kurā visi viens otru tolaik ļoti labi pazina. Latvijā tobrīd viņa vecuma grupā bija tikai divas hokeja komandas, visi satikās kopā kā draugi un spēlēja, izbaudīja.
"Laikam jau tas hokejs ļoti patika, jo tajā laikā jau bija ērtāk un izdevīgāk nespēlēt, nekā spēlēt. Pie pirmās izdevības uzreiz vienmēr saku paldies savam tēvam, papiņam, kā mēs visi viņu saucam, un arī mammai Maijiņai.
Kā viņi mūs iznesa – tas nav [izskaidrojams]. Es smejoties vienmēr saku – katru ziemu uzcelšu pieminekli tam, ko viņi dabūja gatavu," atzina Jēkabs.
Protams, tagad, kad pats ir pieaudzis, viņš saprot, ko no vecākiem tas prasīja, cik darbos papiņam bija jāstrādā, cik reizes bijis jāizvēlas – pirkt mājai nepieciešamas lietas vai ļaut dēliem slidot.
"Viss bija no kaut kurienes dabūts, kaut kur aizsists, slidas, nezinu, trīs izmērus par lielu, bet tu slido un vienkārši esi priecīgs, ka ir. Tās rocības tajā laikā galīgi nebija, bet vēlme bija, un vecāki bija traki," stāstīja Jēkabs.
Sapnis par NHL
Brīdis, kad viss tiešām kļuva nopietni, bija iespēja aizbraukt uz Ameriku. Jēkabs to joprojām atceras kā izšķirošu momentu, un to viņš apzinājies arī tajā brīdī: viss, – vai nu tu aizbrauc un paliec tur, un kaut kas no tevis sanāks, vai nu ir jābeidz un jādara kaut kas cits dzīvē.
"Jā, tad, aizbraucot uz Ameriku, bija juniori, universitāte, tas ceļš tur sākās. Kāpēc nepaliku sapņu zemē? Jo bija vēlme spēlēt. Es izmācījos Bostonas Universitātē un varēju beigt hokeju un uzreiz sākt strādāt. 80 tūkstoši gadā tev ir pirmā alga, kas pēc tam tikai kāpj uz augšu, bet tas sapnis bija par kaut ko vairāk. Katram ziķerim jau tas sapnis ir uzspēlēt lielo hokeju. Es spēlēju AHL gadiņu, tad biju arī NHL nometnē, bet tur kaut kāds Dieva pirkstiņš nostrādāja, jo veselības dēļ līdz galam nevarēju parādīt maksimumu no sevis," atminējās Jēkabs.
Pleca traumas dēļ viņš ne tikai neiekļuva NHL, bet arī tika atmests atpakaļ uz trešo līmeni – ECHL. Tas viņa dzīvi izmainīja pilnībā, tāpēc Jēkabs nolēma atgriezties Eiropā.
"Tajā brīdī tev kaut kādā ziņā ir jāpieņem lēmums, ka tu esi tā gaļa gaļas mašīnā, ka tev ir 11 cilvēki priekšā ar NHL līgumiem, bet tu esi tur, un tev ir trauma, ar kuru tu it kā vari spēlēt, bet lielākoties nevari.
Gatavs. Tu saproti, lai tagad mēģinātu izsisties vēl kaut kur, vēl līdz kaut kādam sapnim, tie ir vēl divi trīs gadi," stāstīja Jēkabs.
Lēmumu atgriezties ietekmēja arī fakts, ka hokejā mūžs ir pavisam īss. Tobrīd Jēkabam bija jau 26 gadi, bet profesionālajā hokejā ļoti reti kurš spēlē pēc 35 gadu vecuma. Viņš saprata, ka nav ko gaidīt, – sapnis par NHL ir beidzies, bet ir iespēja spēlēt ļoti labā līmenī Eiropā.
Iedzina sevi bedrē
"Vai [Rīgas] "Dinamo" bija laime? Jā un nē. "Dinamo" asociējas ar daudzām labām, pozitīvām lietām, un ar daudzām ne tik pozitīvām lietām. Tie pirmie gadi bija superīgi, kad visi gribēja. Tie mači, tās pirmās pāris sezonas bija superīgas. Pēc tam, protams, mēs visi zinām, ka bija visādas peripetijas un tā tālāk, bet tieši man lielākais klupšanas akmens bija, ka tas bija posms, kurā es sevi iedzinu, es negribu teikt kapā, bet iedzinu sevi bedrē," atzina Jēkabs.
Tolaik viņš pie "Dinamo" turējās kā pie pēdējā salmiņa, tik ļoti Jēkabs vēlējās spēlēt hokeju un reizē būt mājās Latvijā. Tagad viņš saprot – vajadzēja pārraut nabas saiti ātrāk un iet darīt citas lietas, varbūt doties spēlēt kaut kur citur.
"Tas, ka es nenoturējos un nespēlēju savu labāko hokeju, bija tāpēc, ka es biju sapinis sevi baiļu sajūtā, ka, ja es nespēlēšu maksimāli labi, mani nosēdinās.
Bailes kļūdīties bija tik lielas, ka es pat nevienu normālu lēmumu vairs nevarēju pieņemt, spēlēju ar trīcošām rokām, bet hokejā lēmums ir jāpieņem sekundes simtdaļā. Tiklīdz tu nominstinies – viss," skaidroja Jēkabs.
Tad, kad hokeja karjerai pienāca gals, Jēkabs cerēja, ka sāksies jauna dzīve, jauna lappuse, bet dīvainā kārtā nekas nemainījās. Viņš joprojām dzīvoja trauksmē.
"Man bija iespēja vadīt halli, un paldies cilvēkam, kurš man deva šo iespēju, bet nekas nemainījās. Kā jebkurš normāls boss, viņš kaut ko tev aizrāda, kaut ko pasaka, un es sāku trīcēt, es sāku stresot, es biju 24/7 rozetē. Protams, varu vainot gan "Dinamo" vadību, gan halles vadītāju, gan visus pārējos, nu, kā tad tā? Bet tā ir mana atbildība. Es biju tas, kas iebāza savu štekeri rozetē un neņēma ārā. Es biju tas, kurš par jebkurām lietām visu laiku stresoja, ņēmās un kratījās. Es savu pasauli nebiju sakārtojis. Nebiju emocionāli stiprs. Nebiju par sevi pārliecināts," atzina Jēkabs.
Ķermenis pauda – tā nevar turpināt
Kā var dzīvot ilgstošā stresā un trauksmē? Nevar. To neļauj veselība. Vadot halli, Jēkabs jau otro reizi piedzīvoja nopietnus veselības sarežģījumus. Pirmā reize bija jau universitātes laikos.
"Otrais zvaniņš bija tad, kad bija pārslodze, bija tā kārtīgi ar sirdi un dvēseli izslimots kovids, veģetatīvā distonija – 40 gados uzzināju, kas tā tāda, un autoimūnā [saslimšana] uzspēkoja vēl otro reizi. Viss blenderī iekšā, poga uz pilno klapi, un gatavs. Tas bija brīdis, kad es guļu un saprotu – ja es nesakārtošu to savu pauri un par katru sīkumu stresošu un ņemšos, ja nebūs iekšējā miera, iekšējā piepildījuma, nekas nemainīsies," atminējās Jēkabs.
Negatīvās domas, bailes un trauksmi, kas mājo galvā, protams, tā vienkārši nevar izslēgt, taču var sākt trenēties to darīt. Jēkabs sāka. Gluži kā trenējot muskuļus sporta zālē, viņš trenēja savas domas un ar laiku sakārtoja dzīvi.
Lai tiktu galā ar sevi, Jēkabs aizgāja arī no darba, atsāka pilnvērtīgi pievērsties un tiešām veltīt laiku savai ģimenei un bērniem, kas viņam dzīvē ir pats svarīgākais.
"Es izmācījos arī kā dzīves koučs un cenšos ar savu stāstu palīdzēt citiem. Tas ir stāsts par sevis izprašanu un saprašanu.
Ja tu nesaproti, ja neesi sevī ieskatījies un paskatījies, kas notiek lācītim vēderā, tu būsi rozetē visu laiku. Līdz brīdim, kad tev vienkārši noklapēs tā veselība tā, ka nu diemžēl vairs neko," atzina Jēkabs.
Viņš ir pateicīgs savam ķermenim, kas lika manīt par notiekošo un noziņoja – šādi turpināt nevar, kaut kas ir jāmaina.
"Man, paldies Dievam, ķermenis to pateica. Daudziem jau tas – kā ir, tā ir, jāmauc. Viņi neuzdod sev tos smagos jautājumus. Man nebija izvēles. Paldies Dievam, nebija izvēles, bija jāuzdod sev jautājumi – večuk, kā tu gribi darīt tālāk, jo šitā neies cauri," pauda Jēkabs.
Pareizā ceļa sākumā
Šobrīd Jēkabam ir trīs darbi, kurus viņš patiešām mīl. Viņš strādā par hokeja treneri sporta skolā "Kurbads", par sporta skolotāju Dundagas skolā un nodarbojas ar koučingu – vada individuālas sarunas ar cilvēkiem, kuri piedzīvo tādas pašas problēmas kā viņš.
"Es ar savu stāstu cenšos palīdzēt, cik nu es varu, kādam citam, jo ne jau bija tas, ka es nemīlēju spēlēt hokeju, ne jau tas, ka man nepatika vadīt halli vai vēl kaut kas. Tas bija tas, kā es uztvēru lietas. Tas ir mums, it sevišķi latviešu večiem, raksturīgi, un man tāpat – man bija jātur. Ne jau tā, ka nav jātur tagad, bet var savādāk. Es atradu to iekšējo mieru.
Daudzas lietas es darīju tāpēc, ka bija jānodrošina ģimene, bija svarīgas finanses, bet, ja pelnot tās finanses tevi noklapē, no finansēm baigi nav jēgas," atzina Jēkabs.
Izejot visam šim cauri, Jēkabs sapratis, ka svarīgākais, kas viņam ir, ir ģimene. Numur divi – iespēja kādam palīdzēt dzīvot labāko savas dzīves versiju.
"Ja es kādam varu palīdzēt, tas ir skaisti, jo tad tu redzi, ka cilvēki kļūst gaišāki, kļūst enerģiskāki. Mans lielais sapnis ir padarīt mūs visus, latviešus, mazliet pozitīvākus, mazliet gaišākus, bet es vēl attīstos un augu arī pats, lai būtu vēl laimīgāks, vēl pilnvērtīgāks, vēl mierpilnāks. Tā doma, ka esmu ceļa sākumā, bet uz pareizā ceļa, manī ievieš lielāku mieru, lielāku laimi," atklāja Jēkabs Rēdlihs.
