Margaritas stāsts: gada laikā apgūst latviešu valodu
Ukrainiete Margarita Čerņenko lasa dzejoli, ko pati sarakstījusi. Ukrainā viņa ir izdevusi septiņas grāmatas. Nu jau gadu par savām mājām viņa sauc Latviju. Uz mūsu valsti kopā ar vīru, kurš ir mākslinieks, devusies bēgļu gaitās no Kijivas.
"Dzīvoju Rīgā vienu gadu. Bet man šķiet, ka es dzīvoju šeit visu mūžu. Man ļoti patīk Rīgā, man ļoti patīk Latvija, jo mēs bijām Kuldīgā, Siguldā un Jūrmalā. Latvijai ir ļoti skaista valsts," viņa norādīja.
Gada laikā Margarita jau ļoti labā līmenī apguvusi latviešu valodu.
"Man ļoti patīk mācīt un mācīties, jo es esmu skolotāja. Es agrāk strādāju Kijivas Teātra universitātē, mācīju pasaules literatūru," viņa norādīja.
Pēc kara sākuma uz Latviju Margarita atbrauca, jo šeit bijuši pazīstami cilvēki. Kādu brīdi mūsu valstī dzīvojusi pagājušā gadsimta 80. gados ar savu pirmo vīru, kurš bija pilots.
Margaritas ikdiena Latvijā šobrīd ir gana piepildīta. Viņa regulāri dodas uz Čiekurkalnu, uz Viskaļu tīklu darbnīcu, palīdzot izgatavot maskēšanās tīklus, kas pēc tam tiek sūtīti Ukrainas armijai.
"Uz tīkliem es eju apmēram divas reizes nedēļā. Pestīšanas armijā es arī strādāju mazliet. Un latviešu valodas kursi. Mēs gribam runāt latviski perfekti," viņa teica.
Brīžos, kad ir iedvesma, Margarita arī Latvijā cenšas rakstīt dzeju. Tomēr šobrīd to darīt esot grūti, jo nav noskaņojuma. Kad būs iespējams, Margarita vēlas atgriezties Ukrainā. Pērn rudenī uz brīdi pabijusi savā dzimtajā Kijivā. Viņa dalījās iespaidos: "Ah, sirds bija pilna. Bet bumbas... Ļoti grūti, ļoti grūti. Ļoti grūti domāt, ka Ukrainā ir karš. Tā ir mūsu drāma, mūsu traģēdija. Šeit mēs darām visu, ko varam, lai mūsu uzvara būtu drīzāka. Slava Ukraini! Paldies latviešu tautai par mīlestību, par siltumu."
Tatjanas stāsts: nekad nežēloties
Pirms nonākšanas Latvijā Tatjana ar vīru un trim bērniem dzīvojusi Harkivas apgabalā, Krievijas okupētajā teritorijā pavadot četrus mēnešus.
Viņa stāstīja: "Mēs nokļuvām okupācijā. Dzīvojām uz frontes līnijas. Piecus kilometrus no mums atradās Ukrainas spēki, bet pie mums jau bija Krievijas karaspēks. Tāpēc pie mums, šķiet, bija visvairāk apšaudītā zona tajā brīdī, jo mūsu karaspēks centās atbrīvot teritoriju. Tomēr vietu, kur mēs dzīvojām, atbrīvoja pēc desmit mēnešiem. Mums pietika pēc četriem mēnešiem. Sāka beigties ukraiņu produkti, tāpēc nolēmām braukt prom, izvest bērnus."
Ģimene devās bēgļu gaitās prom no Ukrainas. Sākumā plāns bijis atgriezties Harkivā, bet tā kā Ukrainā kara dēļ bijušas problēmas iegādāties degvielu, kas nozīmē, ka pārvietoties no vienas pilsētas uz otru kļuva sarežģīti, nolēma palikt ārpus valsts. Latvijā nonāca, jo šeit viņai bijuši vienīgie pazīstamie cilvēki ārpus Ukrainas.
"Es atcerējos, kas šeit dzīvo mans klasesbiedrs, kurš gadu pirms kara sākuma uz Latviju pārcēla savu biznesu. Mēs vērsāmies pie viņa. Viņš mums palīdzēja ar dzīvošanu un darbu," viņa stāstīja.
Vīrs tagad Latvijā strādā celtniecībā, bērni mācās skolā, savukārt Tatjana, ierodoties Latvijā, uzreiz pieteicās par brīvprātīgo biedrībā "Tavi draugi". Tagad šī ir viena no viņas darbavietām.
Savukārt biedrības "Tavi draugi" darbiniece Renāte Grundštoka norādīja: "Viņa ir, var teikt, mūsu biedrības seja. Viens no pirmajiem cilvēkiem, ko ukraiņi satiek, kad viņi atnāk šeit pēc palīdzības."
Bet biedrības darbiniece Kristīne Skirmane piebilda: "Es nekad neesmu dzirdējusi, ka viņa žēlotos par kaut ko. Viņa ir viens no cilvēkiem, kam varētu būt viens no visskarbākajiem stāstiem šajā noliktavā, bet viņa vienmēr ir pozitīva, mūs sapurina, ja mēs kāds sākam žēloties. Taņai vienmēr ir – nekas, tas viss ir dzīves sīkumi."
"Dienās, kad viņa ir šeit, es zinu, ka viss būs kārtībā. Viņa ir ļoti uzticama. Savā ziņā tāda kā klints ļoti daudziem no mums,"
atzina Renāte Grundštoka.
Tatjana ikdienā palīdz ukraiņu bēgļiem adaptēties dzīvei Latvijā un organizē palīdzību. Palīdz tikt gan pie pārtikas pakām, gan citām dzīvei nepieciešamajām lietām.
Viņa atminējās: "Pagājušajā nedēļā man piezvanīja no Vecbebriem. Bieži zvana no Rēzeknes un lūdz vienkārši atbraukt un aprunāties ar viņiem."
Kopš došanās bēgļu gaitās Tatjana pagaidām Ukrainā nav bijusi. Viņa atzina: "Joprojām ir bail pēc tā, ko pārdzīvojām tos četrus mēnešus. Pusotra gada laikā ne reizi neesmu bijusi ciemos pie saviem vecākiem. Morāli tas ir ļoti grūti. Mums Latvija ir kļuvusi par otrajām mājām. Es to neslēpju."
Tatjana arī pamazām mācās latviešu valodu un turpina savu darbu Pentagonā. Ir dienas, kad Informācijas centrā pie viņas ierodas 30 cilvēki, kam nepieciešama palīdzība, un ir dienas, kad pat 300.
