Deportācijas bērna acīm. Izrāva no skolas sola un aizveda uz Sibīriju

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 3 mēnešiem.

Ainai Jurēvicai-Krēmerei bija desmit gadi, kad viņu 1949. gada 25. martā savāca no skolas sola un izveda uz Sibīriju. Tur viņa pavadīja deviņus  gadus.

1949. gada 25. martā Baltijas valstīs sākās masu deportācijas operācija "Krasta banga", kuras laikā padomju represīvie orgāni mūža nometinājumā uz Sibīriju izsūtīja vairāk nekā 42 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju. Izsūtīto vidū bija arī aptuveni 11 tūkstoši bērnu. Pieminot deportāciju upurus, Latvijas Radio stāsta par deportācijām ar bērnu acīm.

Deportācijas bērna acīm. Ainas Jurēvicas-Krēmeres stāsts
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

Ainai Jurēvicai-Krēmerei 1949. gadā bija 10 gadi. Viņa ar māsām un māti Elzu tolaik dzīvoja Rīgas apriņķa Plāteres pagastā, līdz 25. martā ģimeni deportēja uz Sibīriju.

"Viņu aizveda kopā ar trīs māsām un māti, kura bija ļoti slima, un ģimeni nometināja Tomskas apgabala sādžā Boļšiji Kļuči. Savukārt tēvs Jānis Krēmers tajā brīdī jau bija ieslodzīts politisku motīvu dēļ Sevvostlaga nometnē," pastāstīja Okupācijas muzeja galvenā krājuma glabātāja Taiga Kokneviča.

Tēvu uz Sevvostlagu Kolimas reģionā izsūtīja jau 1945. gadā. Savukārt Krēmeru kuplās dzimtas pārstāvis Ainas vectēvs Andrejs Krēmers tajā pašā gadā kopā ar citu dēlu Kārli iegāja mežā kā nacionālie partizāni. 1946. gada nogalē abus nošāva.

"Faktiski šī deportācija likvidēja atbalsta bāzi nacionālajiem partizāniem, kuri dzīvoja mežā. Un ļoti daudzi no cilvēkiem, kurus deportēja, viņi palīdzēja ar pārtiku saviem tuvākiem un tālākiem radiem, saviem kaimiņiem, kas bija nacionālie partizāni. Un otrs, ko padomju vara centās salauzt, bija pretošanās kolhozu veidošanai Latvijā, jo pēc šīs deportācijas sākās strauja kolhozu veidošana Latvijā," skaidroja Kokneviča.

Okupācijas muzejam nodotajās atmiņās Aina raksta, ka pēc tēva izsūtīšanas māte Elza ar bērniem bija palikusi viena un četrus gadus vadīja lieliem nodokļiem aplikto saimniecību ar govīm, aitām, sivēniem, zirgu un mežu platībām. Kaimiņi palīdzējuši apstrādāt zemi un novākt sienu. Bet 1949. gada 25. martu Aina sauc par bargo laiku. Par izvešanas mirkli viņa raksta:

"Es toreiz mācījos trešajā klasē Plāteres skolā. Bija otrā vai trešā stunda, kad klasē ienāca direktore Jēgere un krievu zaldāts, bruņots ar šauteni un durkli. Tā bija aritmētikas stunda… Direktore nosauca manu vārdu, lika savākt savas grāmatas un mantas no guļamistabas. Skolotāja lika visai klasei tūlīt no manis atvadīties… Es piegāju pie skolotājas un apskāvu viņu. Man bira asaras…"

Aina savās atmiņās apraksta deportācijas dienu. Viņas guļamistaba skolas internātā bijusi pirmajā stāvā. Turp viņu pavadīja direktore un kareivis. Savā istabā Aina satika vecāko māsu, kura locīja gultas veļu un teica:

"Met tās grāmatas prom, mamma teica, ka mūs ved uz bedri!"

Visas represējamās ģimenes no tuvākajām mājām bija sadzītas skolas malkas šķūnī. Tur desmitgadīgā Aina satika māti un pārējās māsas. No Plāteres ģimeni aizveda uz Suntažu staciju, kur deportējamos sagaidīja lopu vagoni, daļa jau bija pilna, citos ešelonos vēl kāpa cilvēki, tostarp Aina ar māti un māsām.

Par ceļu no Latvijas uz Padomju Krievijas apgabaliem Sibīrijā Aina atceras, ka pirms Siguldas lopu vagoni apstājušies, lai izlaistu ieslodzītos nokārtoties mežā sargu pavadībā. Pārtraukums gan bijis īss, jo, kādam zēnam aizbēgot, pēkšņi skanēja trauksme, šāvieni un visi dzīti atkal vagonos.

"Vairāk nekad nepieturēja laukos. Tikai stacijās. Citreiz caurām dienām ešeloni stāvēja sastrēgumos blakussliedēs, bet garām kursēja citi vilcieni. Braucām pa naktīm cauru mēnesi, pa dienu stāvējām, lai neko neredzam. Katru dienas vidu uz vagonu deva spaini vai divus ar suslu, kurā peldēja pliks kauls…. Pavisam maziem deva glāzi piena vai dažas karotes kondensētā piena. Maizi deva maisā. Kādam bija tāds gultasmaiss salmiem un siena, tad tai maisā uz vagonu deva maizi. Kāds vecākais kukuļus sagrieza, palika drupačas. Atceros, ka arī es līdu pie tā maisa un grābu sāļās krievu maizes drupačas… Daudziem nebija līdzi savas maizes, jo maizes cepšanas diena bija domāta sestdien…"

Bērnībā pārciestos deportāciju notikumus – gan izvešanu no skolas, gan cilvēkus lopu vagonos un savas sādžas ainavu – 2013. gadā jau Latvijā Aina iemūžināja četrās gleznās.

Latvijas Politiski represēto apvienības informācija liecina, ka Aina Jurevica (dzimusi Krēmere) pirms pāris gadiem devusies mūžībā, bet savas gleznas viņa nodeva Okupācijas muzejam.

"Pirmais, kas man nāk prātā, ir par to mākslas maigo varu. Šis nu ir reāls spēks mākslai izveidot savienojumu starp dažādiem laikiem un telpām. Mēs vienlaicīgi varam ar jums būt šeit un caur tādu burvju logu nonākt arī 1949. gada 25. martā, un kopā ar Ainu piedzīvot to, kas ir noticis," tā, raugoties uz Ainas gleznām, sacīja mākslinieks Vilnis Heinrihsons, kurš aizvadītā gada laikā mākslas valodā spilgti reaģēja uz Ukrainā notiekošo karu.

Vienā no košajām Ainas gleznām redzama atmiņās pieminētā Plāteres skola un cilvēku piepildīts šķūnis, pie kura uz notiekošo it kā no malas noraugās arī pati mazā Aina spilgti dzeltenā lakatā.

"Viņa ir īsta gleznotāja. Viņa redz katrā šajā ainā arī to, kas ir skaists, – daba, debesis, sniegs, ēnas, gaismas, koki. Tas viss tur ir, un tam nav mazāka nozīme kā šim literārajam vēstījumam. Tas viss ir fons, kas pastiprina visu. Mēs redzam ziemas dienu, un tad, kad sākam iedziļināties, mēs ieraugām, kas patiesībā notiek, – cilvēks ar durkli formas tērpā bīda mazu bērnu uz kaut kādu šķūni, kur visi sadzīti un uz viņiem mērķē ložmetējs. Kaut kāds ordeņots un pagonots ģenerālis zilā uniformā to visu tur pārvalda, nu, labāk nevar izstāstīt. Tā ir tāda milzīga vara mākslai to visu savienot vienā kompozīcijā, un tu nesaproti, kur tai ir sākums, kur beigas. Tu vari iet un iet tur dziļumā, un palikt tur, arī dzīvot kopā ar šiem cilvēkiem, tā kā pievienoties viņiem, kas ir brīnišķīgi un arī skumji," sacīja Heinrihsons.

Mākslinieks vērtēja, ka Ainai izdevies prasmīgi izstāstīt traģiskos deportācijas notikumus detaļās, kas ļauj sajust tā brīža atmosfēru, taču bez smaguma, iespējams, tādēļ, ka gleznās ir tieši bērna atmiņas.

"Tas nav nomācoši, jo mēs redzam šo cilvēka gara spēku, kas to visu ir pārvarējis. Tātad cauri gadu desmitiem iznests, un jau 2013. gadā 70 gadu vecumā viņa spēja mums uzdāvināt šo ainu. Es esmu ļoti viņai pateicīgs un laimīgs, ka muzejam ir šādi darbi. Bet tikai gribētu viņiem ieteikt to izlikt ekspozīcijā, lai visi to var redzēt, jo tas ir ļoti spēcīgs, es pat teiktu, ierocis," piebilda Heinrihsons.

Savukārt savās pierakstītajās atmiņās Aina īpaši smalki apraksta, kā vēl izsūtījumā viņai radās nepārvarama vēlme runāt mākslas valodā. Nonākot Tomskas apgabalā, daudzi izsūtītie sāka slimot un arī pašai Ainai iekaisa auss, un vietējā slimnīcā veica operāciju. Pēc tās meitene sasirga ar infekciju slimībām un tika pilnībā nošķirta no mātes un māsām, par kurām neko nezināja.

Aina atceras, ka krievu valodu bērnībā neprata un ar medicīnas personālu nevarēja komunicēt:

"Aiz garlaicības visu papīru apzīmēju. Zīmēju dzīvniekus, putnus, cilvēkus zirga mugurā. To ievēroja personāls un sāka nest man krāsu zīmuļus un papīru, ko citi vecāki bija atnesuši saviem bērniem, to atpakaļ uz māju neatdeva, jo tā bija karantīnas slimnīca. Tātad tika krāsas un papīrs man. Es sazīmēju lielus plakātus un pati karināju pie savas palātiņas sienām. Tās laikam bija manas pirmās personālizstādes. Mani saukāja "hudožņik", bet arī to vārdu nesapratu. Citādi vakari bija gari, un es viena rūgti raudāju, jo domāju, ka nekad vairs savējos neredzēšu. Man bija 10 gadi."

Vēlāk slimnīcā viņa saņēma vēstuli no mammas ar sādžas adresi, meitene steigšus uzrakstīja vēstuli mammai un lūdza vecākajai nodaļas māsai nosūtīt to, bet tas nenotika. Desmitgadniece neziņā slimnīcā nodzīvoja līdz pat augustam.

"Jau bija augusta mēnesis, pēkšņi dzirdu pie blakus palātas loga mātes balsi. Es metos pie sava loga, logos vasarā bija sieti ielikti, bet mani nedzird. Tad es skrēju no palātas ārā – blakus palātā. Es ieraudzīju mammu… Skaidroju, lai iet pie blakus loga, bet mani rāva aiz pleca ārā no šīs palātas, jo man bija speciālā karantīna: tuberkuloze, šarlaks. Bet man jau mēnesi atpakaļ tika veikts rentgens un viss kārtībā, šarlaks arī izārstēts. Mamma pienāca pie nodaļas durvīm, bet lika viņai nākt nākošā dienā no rīta. Otrā dienā mani atkal pārbaudīja ar rentgenu un tad izrakstīja, mēs ar māti devāmies 40 kilometru ceļā no Tomskas līdz sādžai ar kājām."

Atmiņu pierakstu noslēgumā Aina atceras, ka ceļš līdz sādžai bija putekļains, akmeņains un karsēja saule, tas licies bezgalīgs. Abas ar māti tikai pēc pusnakts tikušas līdz nometinājuma vietai, kur nelielā mājā ģimene dzīvoja kopā ar vēl divām citām ģimenēm.

Ainas tēvu Jāni Krēmeru atbrīvoja 1951. gadā. Mājās Latvijā viņam vēl nebija ļauts atgriezties, bet bija tiesības apvienoties ar ģimeni. Viņš devās uz Tomskas apgabala sādžu "Boļšiji Kļuči", kur vēl paguva ģimenei uzcelt nelielu māju. Latvijā ģimene atgriezās 1958. gadā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti