Šūt jāprot arī puisim
Māra nāk no rokdarbnieku dzimtas, rokdarbnieces bijušas gan viņas vecmamma, gan mamma, līdz ar to izšūt viņa sākusi mācīties jau sešu gadu vecumā.
"Mamma bija rokdarbniece, beigusi Jaungulbenes mājturības skolu, un tas toreiz lauku meitenēm bija pamats visai dzīvei. Mamma prata visu. Viņa prata gan šūt, gan adīt, gan aust, gan ēst gatavot. Godos gāja par saimnieci. Tā izšūšana ar krustdūrieniem un adīšana – tas bija mans pirmais rokdarbs," atminējās Māra.
Viņas ģimene dzīvoja Alūksnē, tēvs strādāja divos darbos – par skolotāju un inženieri, bet mamma audzināja bērnus, jo Mārai ir arī jaunāks brālis. Arī viņš, starp citu, nedaudz ir gan šuvis, gan adījis.
"Vispār visus puišus, arī savus mazdēlus, es esmu drusciņ tajā ievadījusi, jo puisim ir jāprot gan zeķi salāpīt, gan pogu piešūt," Māra norādīja.
Interesanti, ka, lai gan rokdarbi un smalka izšūšana Māru vienmēr ļoti interesējusi, viņai ir celtniecības inženiera izglītība.
"Tas tāpēc, ka tēvs bija celtniecības inženieris, un man ļoti patika fizika un rasēšana. Rasēšana bija mans mīļākais priekšmets, un es pusklasei rasēju darbus. Skolotājs ļoti smīnot uz mani skatījās, pārējiem ielika pieci, man četrinieku, dažreiz pat trijnieku, jo saprata, kas visiem ir rasējis. Tad, kad stājos institūtā, Celtniecības fakultātē, komisija pētīja manu atestātu, un rasēšanā tur bija četri," stāstīja Māra.
Par celtniecības inženieri viņa nostrādāja 23 gadus, starpkolhozu celtniecības organizācijas tehniskajā daļā strādājot ar projektiem, ar tehnisko dokumentāciju. Darbs viņai ļoti paticis.
Madlienas vainagi
Savukārt izšūšanai Latvijas Amatniecības kameras meistare no jauna pievērsusies Dziesmusvētku simtgadē – 1973. gadā, kad pēc studijām atgriezusies Alūksnē.
"Mamma dziedāja Alsviķu sieviešu korī, un toreiz daudziem kolektīviem šuva jaunus tērpus. Es ar mazu bērnu mājās dzīvoju, un mamma teica, vai es nevaru pašūt vainadziņus. Toreiz jau vainadziņus lika galvā visas. Madlienas vainags ar brokāta lentu pa vidu, zvaigznītēm virsū šūšanas un mācīšanās nolūkam ir viens no pateicīgākajiem un labākajiem vainagiem. Tas ir vienkāršāks," stāstīja Māra.
Tā atsākusies viņas aizraušanās ar rokdarbiem – ar Madlienas vainagiem. Vēlāk tie ļoti ātri tika iztirgoti Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja gadatirgū, un tad jau tika meklēti nākamie vainagu paraugi grāmatās un muzejos. Arī šobrīd, lai pēc iespējas precīzāk atdarinātu tik dažādos Latvijas novadu etnogrāfiskos vainagus, Māra bieži dodas uz dažādiem muzejiem.
"Es esmu izšuvusi gandrīz visus vainagus, kas ir grāmatās, muzeja eksemplāri varbūt vēl visi nav. Šeit kolekcijā ir 24 [pērļu vainagi], bet es esmu šuvusi vairāk. Joprojām vēl arī papildinu šo kolekciju. Jau ir plānā nākamais – Sēlijas vainags no Jaunsudrabiņa muzeja," stāstīja Māra.
Viņa atzina, ka katram konkrētajam vainagam ir savs valkāšanas mērķis. Atšķiras tie, kurus drīkst valkāt jaunas meitenes, un tie, kas domāti jau precētām dāmām.
"Redzat, agrāk latviešu sievietes vainagus un vaļējus matus nēsāja līdz sirmam vecumam. Un tikai tad, kad baznīca uzstāja, ka ir jābūt pieklājīgi apsegtai galvai, noslēptiem matiem, jābūt aubei vai lakatam galvā, tikai tad sāka pierast pie tā, ka sievietei jābūt ar apsegtu galvu," viņa stāstīja.
Tāpat Māra radījusi arī zīļu jeb pērļu jostas, ko pie tautastērpa nēsā vīrieši. Arī par jostu šūšanu informāciju nācies krietni pameklēt, un beigu beigās īpašo dūriena veidu rokdarbniece izdomājusi pati. Paralēli izšūšanai Māra nodarbojas arī ar adīšanu un aušanu. Turpinot dzimtas tradīcijas, saviem pieciem mazbērniem viņa noaudusi pūra segas.
Piecu gadu darbs
Bet par savu mūža darbu viņa sauc Alūksnes luterāņu baznīcas kanceles pārsegu, kas tapis piecu gadu laikā un kurā iešūts 78 000 pērlīšu.
"Šuvu tā, kā celtnieks šuj – izmarķē telpu, savelk līnijas, un sāk šūt no vidus.
Tā kā liek parketu, kā liek flīzes, no vidus iet uz malām. Tad es pa naktīm šuvu, pa dienu skrēju skatīties, – ir pareizas krāsas vai nav. Meita skaitīja laukumus, mazdēli pārbaudīja, vai ir pareizas krāsas," stāstīja Māra.
52 x 28 centimetrus lielo kanceles pārsegu rokdarbniece izšuva piecus gadus.
"Pērlītes tur ir viscaur. Tad, kad es to izšuvu gatavu, tad mēs ar visiem aizgājām un ienesām to baznīcā 2005. gada decembrī. Draudze rotāja baznīcu uz Ziemassvētkiem, un tad, kad mēs iegājām iekšā ar šo pārklāju, logos iespīdēja saule. Tas bija tik skaisti un aizkustinoši. Tagad to izliek uz Vasarsvētkiem, bet pārējo laiku glabā Bībeles muzejā [Alūksnē]," norādīja Māra.
Viņa uzsvēra, ka pārsegs ir veltījums savai pilsētai Alūksnei, ar kuru rokdarbniece ārkārtīgi lepojas.
"Alūksne ir skaista pilsēta, un es lepojos ar to, ka šī vieta tik ļoti saistīta ar Ernsta Glika vārdu. Ernsts Gliks – tā ir izglītība latviešu zemniekiem. Tā ir Bībele latviešu valodā, pirmās skolas latviešu valodā. Tā ir gara gaisma Latvijai, latviešu zemniekiem. Rīga, jā, tā ir mūsu galvaspilsēta. Cēsis ir Latvijas sirds, jo tur radies Latvijas karogs. Bet Alūksne ir Latvijas gars," vērtēja Māra.
