No svecītēm Cēsu pils parkā līdz tulpju pļavām Ruckas muižā. Latvijas patriota Renāra Sproģa stāsts

Pirms 16 gadiem Lāčplēša dienā Cēsu pils parkā uzņēmējs Renārs Sproģis aizsāka tradīciju iedegt svecītes Latvijas kontūrā, tagad šo tradīciju jau kuro gadu papildina arī multimediāls priekšnesums – gaismas projekcijas uz pils mūriem. Šogad valsts svētku nedēļā Sproģis rosina aizsākt arī jaunu tradīciju – Ruckas muižas parkā stādīt tik daudz tulpju un narcišu, cik Latvijā aizvadītajā gadā ir piedzimuši bērni. 

Latvijas patriota Renāra Sproģa stāsts
00:00 / 04:26
Lejuplādēt

Ruckas muižas parkā šogad tulpju un narcišu sīpolus stādīja vairākas ģimenes ar bērniem. 

Dārzniece Vineta Radziņa stāstīja: "No selekcionāra Jāņa Dukaļska ar viņa svētību ir sagādātas tulpes un narcises, kas ir Latvijā izaudzētas, šeit ir tulpju un narcišu mikslis no pašām agrākajām līdz vēlākajām šķirnītēm. Manuprāt, šī ir ļoti laba tradīcija un, cik es zinu, nu Latvijā ir populāras dabiskās pļavas, tās tagad ir modē, tās ierīko un uztur, bet pavasara sīpolpuķu pļava – nu tādas Latvijā nav, šī būs pirmā."

Ruckas muižas parks
Ruckas muižas parks

Puķu sīpoli jau ir sagādāti un atliek vien tos iestādīt, taču ir talcinieki, kuri līdzi nesuši arī savus tulpju vai narcišu sīpolus.

"Tulpe un narcise, kā mēs zinām, – ja viņai patīk, ja viņa ir pareizi iestādīta un pieskatīta, kopta, viņa ir daudzgadīga, un tā tulpe un narcise te vairosies, viņai būs bērni, viņai būs nākamās paaudzes, un tā būs pļava Latvijas nākotnei," sacīja dārzniece.

Kāpēc šāda iecere stādīt tulpes un narcises katram aizvadītajā gadā piedzimušajam bērnam? 

Ruckas muižas saimnieks Sproģim pauda: "Pirmais, mani izbrīnīja pagājušā gada zema dzimstība Latvijā, ja mums ir pēdējos 100 gados viszemākā dzimstība, manuprāt, par to vajadzētu sabiedrībai satraukties un pats par sevi – arī politiķiem domāt. Un man liekas, ka tas ir kaut kas labs, kā varētu cilvēkus iesaistīt, jo latvietis skaitās ziemeļniecisks, ka viņš ziemā iekapsulējas savā migā un ziemā ārā neizlien, bet Lāčplēša diena tomēr rāda, ka mums tomēr vajag socializēties, mēs gribam būt kopā, un tad radās doma, ka vajadzētu šādu akciju, kur tas saiet lieliski kopā. Ņemot vērā, ka novembris ir tulpju un narcišu stādīšanas mēnesis, tad sabiedrība stāda par pagājušajā gadā dzimušajiem bērniem un maijā nākam baudīt mūsu augļus. Te ir seši hektāri muižas parks, ko mēs varam katru gadu arvien vairāk un vairāk apgūt.

Ruckas muiža
Ruckas muiža

Lai tikai dzimst bērni! Man liekas, ka tā tāda forša akcija, tas ir arī romantiski. Šodien pirmais cilvēciņš, kas nāca stādīt, tas bija pagājušā gada 5. maijā dzimušais Jurģītis."

Vai šī iecere kļūs par tradīciju, to rādīs laiks, bet savulaik Sproģa aizsāktā Lāčplēša dienas atzīmēšana ar pasākumu Cēsu pils parkā nu jau ir kļuvusi par neatņemamu svētku norisi. Uz kāpnēm tiek iedegtas svecītes Latvijas kontūrā. Savukārt uz pils torņa gaismas projekcija stāsta kādu Latvijas stāstu – šoreiz tā bija veltīta valodai.

"Tev vajag kaut kādā mērā ar kaut ko dalīties, un šis ir tas, ko es māku, es māku organizēt, un tā ir kaut kāda dalīšanās ar apkārtējiem, un beigu beigās šis formāts ir izvērties par tādu, ka ne ko pielikt, ne atņemt. Ir cilvēki, no kuriem esmu dzirdējis: jā, jums jau ir forši, jums ir Cēsis, ir kāpnes, ir pils mūris. Bet es domāju, ka kaut ko līdzīgu var arī kaut kur citur pārnest, mana pārliecība ir tāda, ka tam vidējam latvietim, labajā nozīmē, viņam ir tās alkas vai ilgas būt kopā," sacīja Sproģis.

Taujāts, kas ir pamatā, kāpēc ir šī vēlme aicināt kopā cilvēkus un rosināt aizdomāties par mūsu valsts vēsturi, Sproģis atbildēja, ka viņam svarīga piederības sajūta savai zemei.

"Mana vecāmamma, kura jau ir mūžībā, – man bija kādi 35, tad es tā neieklausījos viņā, tad mēs jau sākām laukus apdzīvot, kur tagad dzīvojam, – viņa saka: Renār, te ir gājuši simts gadu garumā tavi senči, un mēs esam piektā paaudze, kas tur dzīvo. Viņa saka: viņi visi ir domājuši par tevi, par nākošajām paaudzēm. Un tad, kad man bija tie 30–35 gadi es jau tā neaizdomājos, tikai pēc tam saproti, ka tā tas arī ir, – jā, mēs esam jau tik ilgi šajā zemē bijuši, varbūt tā ir tā piederības sajūta, kas man ir vairāk kā vidējam [latvietim] izteikta pret šo te vietu, un tāpēc ir nepieciešamība, vilkme kaut ko tādu darīt," pauda Sproģis.

Tagad Sproģim ir arī jauns izaicinājums – apsaimniekot Ruckas muižu, tās saimnieks viņš gan ir tikai no oktobra, kad to uz desmit gadiem bezatlīdzības lietošanā nodeva pašvaldība. Iepriekš Ruckas muiža tika veidota kā mākslas rezidenču centrs.

"Man liekas, ka lielā mērā mēs esam sapratuši to virzienu, kādā vajadzētu iet. Es vēlos, lai tas ir kā tāds mazs kultūras nams un nevis tikai kultūras nams, bet atkal – vai izdosies uzģenerēt – tā vīzija ir tāda, ka tai ir jābūt vietai, kur cilvēki grib būt kopā. Man nevajag lielas zvaigznes, es nevaru sacensties, piemēram, ar jau esošiem, pašvaldību subsidētiem kultūras namiem, bet es vēlos kaut ko tādu, kur cilvēkiem būt kopā, kur cilvēkam būt ar cilvēku," sacīja muižas jaunais saimnieks.

Šonedēļ līdz pat valsts svētkiem Ruckas muižā tiek gaidīts ikviens, kas vēlas pielikt arī savu roku Latvijas nākotnes puķu pļavas veidošanā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti