Dzīve bez robežām
Latvijas Radio sāk ierakstu sēriju "Dzīve bez robežām".
Nedēļas laikā ik darba dienu izskanēs stāsti par homoseksuāliem cilvēkiem, kas dzīvo dažādās Eiropas valstīs. Vai, aizbraucot no Latvijas, viņi nonāk svešumā vai tomēr jūtas kā mājās?
Projekts tapis ar Baltijas Mediju izcilības centra stipendiju.
Zviedrijā Latvijas Radio ar Jāni tikās Upsalas vecajā kapsētā pie pieminekļa Karlam Pontusam Vikneram, filozofam un rakstniekam, kurš dzīvoja 19. gadsimtā.
Vairāk nekā 80 gadus pēc tolaik plaši zināmā filozofa nāves tika publicētas viņa piezīmes, kurās Vikners apraksta savu homoseksuālo orientāciju un ciešanas, ko viņam tā radīja. Tā Vikners kļuva par iedvesmas avotu citiem, kad 1970. gados Zviedrijā radās moderna geju kustība, kas ar laiku attīstījās un ko mūsdienās var saukt par LGBTQ kustību.
"Šeit nu mēs esam! Es te esmu pirmo reizi, vienmēr esmu gribējis atnākt, un cik fantastiski, ka mēs to atradām burtiski tā, it kā mēs te katru dienu nāktu garām un zinātu, kur jāiet," atzina Jānis. "Man liekas, tas ir simboliski ne tāpēc, ka šeit ir kapi. Es domāju, ka tas tā vienkārši simboliski un skaisti – atnākt šeit un apciemot viņu."
Agnija Lazdiņa: Vai redzi kādu saistību ar sevi?
Jānis Rozenbergs: Nē, es nejūtos kā Pontuss Vikners. Es varu tikai apbrīnot viņa drosmi un spēju dzīvot tajā laikā ar to, kāds viņš bija, un tomēr spēju izdzīvot un nodzīvot savu dzīvi. Man ir 49 gadi, šogad būs 50. Šeit es strādāju mūsu ģimenes firmā, kur es veicu dažādus administratīvus darbus.
Kā jūs ar vīru iepazināties?
Mēs iepazināmies internetā, bet tie bija interneta pirmsākumi vēl – 2007. gadā. Tolaik mēs vienkārši uzrakstījām viens otram, satikāmies, un, manuprāt, mēs īsti neesam bijuši šķirti visus šos gadus.
2012. gadā pāris izlēma par labu laulībai, tā apliecinot savu mīlestību.
"Mēs izvēlējāmies vietu Baltijas jūras krastā, ar domu, ka jūra apvieno abas mums tik mīļās zemes, kas ir Latvija un Zviedrija. Ģimene nevarēja toreiz būt klāt, jo mēs finansiāli nevarējām atļauties viņus uzaicināt, un arī ģimenei tolaik bija finansiāli grūti tajos gados pēc ekonomiskās krīzes, tad mēs tā emocionāli bijām kopā – stāvot Baltijas jūras krastā. Pēc tās ceremonijas mums bija pikniks jūras krastā, tā ka mums bija tādas mazas kāzas."
Kā stāsta Jānis, Zviedrija vienmēr asociējusies ar zemi, kur abi ar vīru kā homoseksuāls pāris varētu būt laimīgi. Zviedrija ir viena no labvēlīgākajām valstīm LGBTQ kopienas cilvēkiem Eiropā.
Zviedrijā jau 1944. gadā tika legalizētas homoseksuālas attiecības, bet 2009. gadā – laulība starp viendzimuma cilvēkiem.
Tāpat Zviedrijā ir pieņemti dažādi citi likumi, kas ne tikai aizsargā homoseksuālus cilvēkus, bet ļauj viņiem sabiedrībā būt līdzvērtīgiem un līdztiesīgiem, piemēram, ir aizliegts diskriminēt personu viņa seksualitātes dēļ, cilvēka dzimuma maiņa ir atļauta ar likumu, kā arī viendzimuma pāriem ir adopcijas tiesības. Turklāt tas nav viss – joprojām cilvēki aktīvi turpina cīnīties par turpmāku uzlabojumu ieviešanu, rīkojot dažādas kampaņas, izglītojošus pasākumus un daudz ko citu.
Jāņa vīrs Zviedrijā strādā par ārstu – tāpēc uz Zviedriju ir bijis pārcelties vieglāk, jo tolaik ārsta profesija Zviedrijā bijusi pieprasīta.
"Mana vīra mamma teica: "Nu jūs tik daudz par to Zviedriju jūsmojat, nu tad mācieties valodu un mēģiniet tur aizbraukt un dzīvot." Tad mēs atradām vienu privātskolotāju, sākām mācīties zviedru valodu, un tad nejauši nāca viens sludinājums avīzē, kur rekrutēšanas firma meklēja medicīnas darbiniekus Zviedrijā. Tas bija punkts, kas pagrieza visu kājām gaisā, jo tad sešu mēnešu laikā mēs pārbraucām uz Skandināviju."
Taču vīra darbs nav vienīgais iemesls, kas licis pieņemt lēmumu pamest Latviju. Tā ir bijusi arī homofobija, kas nav ļāvusi justies droši.
"Ejot pa ielu, tev ir jāklausās visādi rupji lamuvārdi, man ir bijuši gadījumi Rīgā, ka skrien pa ielu pakaļ. Es neesmu fiziski cietis no kāda uzbrukuma, bet verbālus uzbrukumus es esmu sastapis diezgan daudz Latvijā."
Latvijā Saeimas Juridiskā komisija pērn lēma neturpināt 13. Saeimā sākto darbu pie Civilās savienības likuma, kura mērķis ir visu ģimeņu aizsardzība, tostarp likums ļautu attiecības reģistrēt arī viendzimuma pāriem. Tas nozīmē, ka 14. Saeimas deputāti nelems par likumprojektu, kas aizsargātu visu ģimeņu tiesiskās attiecības, kā to 2020. gada spriedumā prasīja Satversmes tiesa.
Dzīvojot Latvijā, Jānis daudzus gadus strādāja kā žurnālists.
Rakstījis gan laikrakstā "Diena", gan darbojies Latvijas Radio, kur bijis Ziņu dienesta vadītājs, līdz 2006. gada 24. jūlijā nonāca laikraksta "Čas" galvenajā lapā.
"Laikrakstā bija parādījusies mana bilde, kur es stāvu vienā praida pasākumā un rokās turu praida karogu – tas kādam nepatika, un tie bija politiķi un tā bija Nacionālā radio un televīzijas padome. Līdz ar to ģenerāldirektora vietas izpildītājs aicināja man izvēlēties citu darba vietu."
Toreiz Latvijas Radio Ziņu dienesta kolēģi Jāni esot atbalstījuši, un vēl kādu laiku viņš palicis savā amatā, taču drīz vien Jānis esot sastapies ar mobingu savas seksualitātes dēļ.
"Tika meklētas jebkādas, vissīkākās kļūdas, pat kaut kādas smieklīgas, bet bija jau arī nepārtraukti jāraksta kaut kādi paskaidrojumi. Nu, cik ilgi to var izturēt? Tas nav tā vērts."
Pēc incidenta Jānis žurnālistikā gan vairs neatgriezies.
Pēc tā visa pret žurnālistiku nav izveidojies riebums?
"Nē, nē, absolūti ne! Es varētu kaut ko varbūt uzrakstīt kādreiz."
Jānis nekad nav slēpis, ka ir gejs, vai izlicies, ka tāds nav. Pirmā reize, kad viņš apzinājās, ka atšķiras no pārējiem bērniem, esot bijusi bērnudārzā – labāk esot paticis spēlēties ar meitenēm, nevis puišiem, un kā rotaļlietas izvēlējies gan lelles, gan mašīnas.
"Manuprāt, es izlasīju žurnālā "Liesma" vai arī žurnālā "Draugs", to nu vairs nepateikšu, bet vienā no tiem žurnāliem es izlasīju, ka ir tādi cilvēki un ka tā ir slimība, un kā ar to cīnās, kā to ārstē. Tur bija kaut kādi ieteikumi, un es domāju: "Šausmas, šausmas, bet es taču nejūtu to kā slimību, kāpēc viņi raksta, ka tā ir slimība?""
"Zviedrijā ir garlaicīga un vienkārša dzīve, ne ar ko mēs neatšķiramies, mēs esam tādi paši cilvēki, kā visi pārējie."
Zviedrijā Jānis jūtas novērtēts, viņš apzinās, ka vispirms cilvēki redz viņa personību, nevis seksualitāti.
Tāpat viņš jūtas drošībā, jo apzinās, ka kādā nelāgā gadījumā valsts palīdzēs un viņu aizsargās. Latvijā Jānis tā nejutās.
"Es teiktu, ka Zviedrijā cilvēks jūtas brīvs, un es jūtos brīvi. Mums nav jādomā, vai mēs varam publiski sadoties rokās vai ne. Var brīvi stāstīt darba kolēģiem, ko tu darīji brīvdienās, viņi tev jautā, ko dara tavs vīrs. Kaimiņi sveicinās un uzreiz ir draudzīgi, viņiem nav lielas acis vai neiestājās neveikla pauze, kad tu pasaki, ka jūs esat precēts pāris. Es nezinu... par to vienkārši nav jādomā."
Jānis gan norāda, ka nekur nav laimes zeme. Arī Zviedrijā ir konflikti vai neiecietība kādā sabiedrības daļā pret homoseksuāliem cilvēkiem, bet tā ir neizteikta un ne tādos apjomos kā Latvijā. Taču arī Latvijā viss mainās uz labo pusi, uzskata Jānis.
Vai zinot, kāda ir dzīve Zviedrijā, – tu tagad, ja būtu tāda iespēja, atgrieztos Latvijā?
"Es neplānoju to tuvākajā laikā darīt. Es domāju, ka Latvijā vēl daudz kam būtu jāizmainās, lai es atgrieztos tur, lai cik tas skumji varbūt neliktos. Kad es aizbraucu uz Latviju, man liekas, cik jauki būtu šeit dzīvot, bet tas ir tikai tāpēc, ka tu tur esi brīvdienās, tikai dažas dienas, un pārvietojies automašīnā."
