Arī pēc 75 gadu vecuma var dot lielu artavu brīvprātīgajā darbā – Broņislavas, Margaritas un Lilijas pieredze

Latvijas Sarkanā Krusta Jēkabpils nodaļā strādā trīs brīvprātīgās – Broņislava, Margarita un Lilija. Jaunākajai no viņām ir 75 gadi, vecākajai - 83. Lai arī vecums viņām cienījams, sievietes atzīst – mājās vienas nosēdēt nevar. Tur esot tikai televizors un ledusskapis. Sarkanajā Krustā viņas strādā ar cilvēkiem, un tas dod dzīvei nepieciešamo enerģiju un sajūtu – esi vajadzīgs.

Arī pēc 75 gadu vecuma var dot lielu artavu brīvprātīgajā darbā – Broņislavas, Margaritas un Lilijas pieredze
00:00 / 05:00
Lejuplādēt

"Mums ir sieviešu apavi, bērnu apavi. Tad mums ir maiciņas, blūzītes. Rekur segas – gan siltās, gan plānākas. Matrači ir, bērnu ratiņi ir," Broņislava Bravatska izrāda Jēkabpilī Latvijas Sarkanā Krusta telpās esošo lietoto apģērbu, apavus un citas ikdienā nepieciešamās preces. "Mazajam bērniņam drēbītes, jaunpiedzimušajiem, kur mums par kapeiciņām var salasīt labu labās."

Broņislava Bravatska
Broņislava Bravatska

Broņislavai ir 83 gadi, un viņa Sarkanā Krusta Jēkabpils nodaļā kā brīvprātīgā strādā jau 12 gadus. Sievietes galvenais pienākums ir darboties ar kases aparātu: "Un arī tas viss, kas te ir, arī cilvēkiem ir jāparāda. Viņš var pie mums to kleitiņu apģērbt. Mums ir spogulis tanī galā."

Ar kases aparātu Broņislava strādāt jau prata, jo pirms aiziešanas pensijā darbojās tirdzniecībā: "Es, esot pensijā, esmu strādājusi gandrīz vai visu laiku. Bija man pastā vieta, pastu likvidēja. Tad uzzināja, ka viena brīvprātīgā iet no Sarkanā Krusta prom. Es domāju pieteikšos – pieņems mani, nepieņems. Pieņēma! Sāku strādāt, man iepatikās un tā es strādāju 12 gadus. Tas ir darbs ar cilvēkiem. Man viņš iepatikās, un esmu laimīga, ka es cilvēkiem varu palīdzēt."

Vai nav par grūtu? Broņislava atteic: "Nē, man patīk darbs ar cilvēkiem, un es esmu pieradusi, man liekas, ka man ar cilvēkiem strādāt ir daudz vieglāk, nekā mājās sēdēt."

Latvijas Sarkanā Krusta Jēkabpils nodaļā cilvēki par simbolisku samaksu var iegādāties ne tikai lietotas mantas un apģērbu, bet saņemt arī pārtikas un higiēnas pakas, kā arī iznomāt dažādus tehniskos palīglīdzekļus. "Mums ir ratiņkrēsli, mums ir staiguļi, mums ir rāmīši vieglie, tad ir kruķi, tad ir ārstnieciskās gultas, pret izgulējumiem matrači. Piezvana direktorei, paprasa, kas pie mums ir. Viņa pasaka, kas ir, un pasakām cenas, un tad nāk pie mums, raksta iesniegumu, maksā naudiņu, un tas jāraksta, ko viņš ir paņēmis, – ratiņkrēsls paņemts, staigulis."

Margarita Veselova
Margarita Veselova

Savukārt septiņdesmit piecgadīgās Margaritas Veselovas galvenais pienākums Latvijas Sarkanajā Krustā ir dalīt Eiropas pārtikas un higiēnas pakas: "Tas ir mans darbs – saņemam pakas, sakraujam pakas, un tad es cilvēkiem sarakstu, viņi man te parakstās. Ir dienas, kad man nāk kādi 10, ir dienas, kad nāk kādi 20 un 30, ir, varbūt, kādi divi cilvēki atnāk." Lielu daļu darba mūža Margarita strādāja par personāla speciālisti. Pēc tam aptuveni 10 gadus viņa dzīvoja laukos: "Slaucu gotiņu un ravēju dārzus, un audzēju ķiplokus un puķes. Es Jaunkalsnavā dzīvoju, un vīrs man nomira, un es atnācu šeit dzīvot. Domāju – ko mājās? Es nevaru tā četrās sienās – pieradusi visu laiku ar cilvēkiem. Un es sāku meklēt pa visām paziņām – te ielu komitejā, tad uz kori mani aizsauca dziedāt un šeit man piedāvāja. Vadītāja saka – atnāc. Es atnācu. No sākuma domāju, ka tikai viss būtu pareizi, bet tā iegājās, iegājās – tagad seši gadi es te nāku."

Margarita stāsta, ka darbs ir atbildīgs – visu laiku jādomā līdzi gan par paku saturu, gan pareizi aizpildītiem dokumentiem. Šis darbs prasa arī fizisku piepūli: "Viena paka 7 kilogrami. Liekas, 7 kilogrami – nu kas tas ir? Tāpat – kad tev visu dienu ir jāpadod viņas." Visgrūtāk esot paku piegādes dienā, kad tās no mašīnas jāsanes uz noliktavu: "Agrāk mēs ņēmām 200, 300, mīļie, tagad mēs ņemam 500, 700 mēnesim. Meitenes man visu palīdz, lai mēs varētu tur sanest. Mēs ejam teciņus."

Lilija Lazdiņa
Lilija Lazdiņa

Četrus gadus kā brīvprātīgā Sarkanā Krusta Jēkabpils nodaļā darbojas Lilija Lazdiņa. Viņai ir 78 gadi. Sieviete saka – darbs dot sajūtu, ka esi vajadzīgs: "Mājās ko tad – televizors plus ledusskapis. Tādus lielus darbus es šeit nedaru. Es dalu palīgierīces – tos staigulīšus un ratiņus, uzkopju telpas šeit no rītiem." Pirms tam Lilija 30 gadus ir bijusi šuvēja: "Ja kādreiz es redzu – laba drēbe, bet caura, slēdzis kaut kur [salūzis] – saremontēju, lai cilvēkiem iedotu labu mantu." Viņas bērni un mazbērni gan mudina Liliju vairāk domāt par sevi un atpūsties, bet viņa atteic: "Nē! Nāku cilvēkos."

Latvijas Sarkanā Krusta Jēkabpils nodaļā darbojas astoņi brīvprātīgie, taču tikai Broņislava, Lilija un Margarita strādā astoņas stundas katru darbadienu. Broņislava un Lilija par šo darbu nesaņem atlīdzību, savukārt Margaritai maksā par Eiropas paku dalīšanu. "Bet pārējo viņa tāpat palīdz kā brīvprātīgā," Jēkabpils nodaļas koordinatore Velta Ozoliņa atzīst, ka tieši pensionētās sievietes sniedz vislielāko palīdzību. "Ja viņu mums nebūtu, es nestādos priekšā, kā te vispār varētu galā tikt ar visu. Principā mūsu komiteja darbojas uz brīvprātīgajiem, jo es esmu viens algotais darbinieks. Jauns cilvēks nenāks, jo, man liekas, ka šodien arī ļoti daudz uz atalgojumu skatās. Pensionāram – viņam tomēr ir pensija, viņam ir kaut kāda stabilitāte. Pārsvarā tie ir cilvēki, kam ir dzīvokļi. Kam ir mājas, piemēram, viņam ir dārzs, un līdz ar to viņam tā grūtāk. Mums vajag visu laiku, lai cilvēks būtu."

Lai arī daudziem brīvprātīgais darbs vairāk asociējas ar jauniešiem, Latvijas Sarkanā Krusta Jēkabpils nodaļas pieredze rāda – brīvprātīgajā darbā var iesaistīties jebkurā vecumā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti