"Dzersiet kafiju vai tēju? Es jums kēksiņu izcepu – tādu veselīgo. Un vēlāk būs zupa," klusinātā un drusku samulsušā balsī, kas tomēr nepaģērē jelkādas iebildes, uz savas Korģenes mežos paslēptās sapņu mājas sliekšņa mūs sagaida un uzrunā Laila. Šī ir no tām nemaz ne tik biežajām reizēm, kad pārņem sajūta – tu šo cilvēku pazīsti jau sen, sen, tikai kādu mirklīti jūsu ceļi bija pašķīrušies. Uzreiz tiekam ierauti jeb, kā es vēlāk sev noformulēju, – ieproducēti rosības virpulī: vārām ūdeni, nesam krūzes, lejam kafiju, iepazīstamies ar kaķu kungiem un baudām neticamu un neiespējamu klusumu. To klusumu, uz džinkstēšanas robežas.
Lailas māja, šķiet, ir no visām pusēm apkarināta ar putnu barotavām, un pēc daudzu jo daudzu gadu pārtraukuma tieši šeit es atkal ieraudzīju sarkankrūtīšus. Vēlāk, skatoties nofilmēto materiālu, top skaidrs, ka arī operatorus šī mūžīgā mainība un krāsainais dzīvīgums aiz loga ir aizrāvis un mazliet piebūris. Bet tas patiešām ir kā slavenais ekrāns ar kamīnu, kurā var skatīties bezgalīgi. Un Laila tā arī darot: "Ir taču jāredz, kas notiek ārā, kā putni ēd sēkliņas. Kas tik tur neatlido – zīlītes, dzilnas, sarkankrūtīši, pat šitik lieli dzeņi tur pamanās ielidot. Tas ir kaut kas vienreizējs." Var tikai iztēloties, kas šeit apkārt darās pavasara trakumā, kad viss plaukst, dīgst, čivina, svilpo, čalo un mostas.
Pat kaķi šajā mājā nav nekādi Rūdi vai Muri (lai man piedod pašas mīlulis). Muzikālā mājā, protams, var cienīgi uzturēties tikai Bobs Dilans un Braiens Adamss. Bobs esot atbildīgais par medībām, jo viņam tā mūzika ne sevišķi patīk. Toties Braiens saprotot mūziku, un kad Laila mēģina, vienmēr esot klāt, sēž līdzās un klausās.
Mežs, pļava, putni, dzīvnieki šeit ir tik tuvu, ka, šķiet, pati māja ir ieritinājusies dabas mātes klēpī, lai ļautu Lailai mierā un harmonijā radīt.
"Pat neērti tā teikt, bet man ir jāsaka paldies kovidam par manu atgriešanos uz dzīvi laukos un manu atgriešanos mūzikā," lēnām malkojot tēju, Laila aizdomājas un gremdējas atmiņās. Trauksmainajos deviņdesmitajos, kad dzīve lika saprast, ka barda maizes rika nav nekāda biezā, Laila maz pamazām bija pārgājusi uz izrāžu un koncertu producēšanu, kas prasīja tik daudz prāta un laika, ka dziedāšanai tā vairs nepietika. Tomēr laikam jau kaut kā pietrūka, un kā akmentiņš kurpē grauza un grauza... Bet tad nāca pandēmija un mājsēde, dzīve bez koncertiem un izrādēm, kas lika beidzot pieņemt lēmumu pārcelties uz senlolotām lauku mājām dziļa meža vidū, atkal ņemt rokās ģitāru un tīmeklī priecēt savu klausītāju ar dziesmas notikšanu.
Iesākumā, saprotams, bijis liels uztraukums un bažas – vai viņas klausītājs atradīs Lailu globālā tīmekļa mudžeklī, vai pieņems un akceptēs jauno satikšanās formātu: "Es iemācījos strādāt internetā, un biju šokā, ka esmu atradusi savus klausītājus, ka varu ar viņiem sarunāties, viņi mani klausās un izsaka savas domas. Tā man bija pilnīgi jauna pasaule."
Laila ir skaidri sapratusi vienu lietu – ja uz pasaules ir miers un tev ir internets, tad dzīvot var jebkur. Tikai ir jāizdomā, ko tu darīsi. Bet darīt te Lailai ir, vai man dieniņ, cik daudz: jāuzpasē un jāuztur Salacgrīvas meistaru prasmīgajām rokām sačubinātā senā māja, jāaprauga pašas rokām stādītais priežu mežs, jākurina pirts, jāuzņem kolēģi mūziķi uz miera un klusuma retrītiem ar muzikālu pēcgaršu, jāslido, jāsēņo un, pats galvenais, savā mājas studijā atkal un atkal jātiekas ar saviem klausītājiem.
Iekams nav satumsis, Laila vedina aplūkot seno mājas vietu: "Es katru rītu uztaisu kafiju, apeju apkārt dīķim, apsēžos ar karstā dzēriena krūzi pretējā krastā šūpuļkrēslā un baudu šo skatu, klusumu un dabas pieskārienu." Kad Laila simtgadīgās mājas nopirkusi, tas bijušas diezgan nolaistā stāvoklī, aizaugušu un nekoptu teritoriju. Laika gaitā saimniecei ir nācies ne tikai kļūt par koka iekšdarbu, santehnikas un apkures veidu pārzinātāju, bet arī mesties ainavu arhitektūras un daiļdārzniecības lauciņā:
"To lielo priedi pagalmā līdzās karoga mastam es pati atvedu mazmazītiņu savā saujā no meža, iestādīju un, paskat, kāda izaugusi."
Vecā pirtiņa bija sabrukusi, bet kas tā par lauku viensētu bez pirts, tāpēc Laila vienu no pirmajām sakārtojusi tieši pirts ēku. Un tagad, kad sabrauc pilna māja viesu, draugu un kolēģu, bet Lailai rodas iedvesma, tad pati ejot uz pirti, lai mierā un vientulībā taptu jaunas dziesmas. "Paslidosim?" un Laila ar slidām pār plecu jau dodas dīķa virzienā, "man bērnībā ļoti patika slidot, un es katru vakaru gāju uz Ikšķiles ledus laukumu ar draugiem slidot. Tad es ilgi un dikti varēju iztēloties, ka es esmu daiļslidotāja, jo biju televizorā saskatījusies, kā tur slido, tad arī es rādījusi savus trikus. Tā mīla uz slidošanu man ir no bērnības." Ir ļoti ass, salts vējš, kas dzenā retas sniegpārslas, bet māksliniecei tas nemaz netraucē riņķot, virpuļot un pat uzdziedāt, ziemas priekus baudot.
Pēc slidošanas, asā vēja lūša nagu izpluinītiem, tieši laikā ir Lailas solītā pupiņu liellopu zupa. Mazliet jau bažījāmies, vai pēc tādas salšanas un izvējošanās maz varēsim kādu dziesmu sagaidīt, bet Laila tik riktē studiju, regulē mikrofonus, skaņo ģitāru: "Ar kuru dziesmu sāksim?" Un tas nu, ziniet, nepavisam nav viegls uzdevums, izšķirties, kuras trīs dziesmas mūsu raidījumā pārstāvēs tautā atzītu dziesminieci, kuras dziesmu konts nu jau sniedzas trešajā simtā.
Pēc filmēšanas Laila ļoti laipni atsūtīja ielūgumus uz savu drīzumā plānoto jubilejas koncertu VEF lielajā zālē. Tādu enerģijas trieciendevu, mākslinieka un skatītāju savstarpējās mīlestības apmaiņas vilni sen nebija nācies piedzīvot. Kopā ar Lailu uzstājās daudzi viņas savulaik skatuves gaitās iedrošināti un skoloti bērni un jaunieši, kas tagad jau izauguši par lielām skatuves personībām. Viena no Lailas audzēknēm Ieva Sutugova, sveicot dziesminieci jubilejā, pārfrāzēja Lailas teikto "Provincē": "Tā kā Laila raidījumā stāstīja par plaukstās atnesto un izaudzēto priedi, tā arī mēs reiz bijām tādas mazamazītiņas priedītes viņas rokās, ko viņa Laila loloja un izaudzināja par to, kas mēs esam." Un arī es, tāpat kā laikam jau visi pārējie, aizmirstot par mediju piederību koncerta finālā cēlās kājās un pilnu krūti rāva vaļā visiem zināmo: "Pielīmē tikai ar mani, es dzirdu pa "radio Skonto"; Kāpēc tu domā, ka saule spīd tikai Toronto?" Visu cieņu, māksliniec!
Korģenē viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operatori Krišjānis Leitis un Kārlis Kokle, gaismotājs Juris Lasinskis.
Citi "Provinces" stāsti
