Autoavārija, kas aizveda līdz karjerai medicīnā
Laura neatceras savu bērnību, jo četru gadu vecumā cieta smagā autoavārijā. Pašai savas atmiņas viņai sākas tikai no pusaudžu gadiem, vidusskolas, līdz tam viņa zina tikai to, ko pārstāstījuši vecāki.
Avārija, ko izraisīja dzērājšoferis, kas ar savu auto ietriecās Lauras vecāku mašīnā, bija smaga, bet ģimene izdzīvoja.
"Viss bija labi, viss bija kārtībā, izņemot to, ka man nav šo atmiņu. Attiecīgi es sāku atcerēties no, šķiet, 9. klases. Pirms 9. klases eksāmeniem mani aizveda pie ārsta, kur man bija dažādi testi jāveic, lai vispār saprastu, vai es kaut ko māku, vai es neko nemāku. Es visus tos testus izpildīju izcili, jo es arī visas savas mācību iestādes esmu beigusi ar izcilību," stāstīja Laura.
Negadījums bija īpaši smags pārdzīvojums viņas vecākiem, jo tolaik Lauras mamma gaidīja vēl vienu bērniņu. Autoavārijas notikuma brīdī viņa bija pašās grūtniecības beigās, bet, par laimi, viss beidzās labi.
Iespējams, ka viss šis notikums neapzināti ietekmēja arī Lauras karjeras izvēli – strādāt medicīnā.
"10. klase bija mirklis, kad es pati sapratu, ka savu dzīvi vēlos saistīt ar veselību un medicīnu. Jau no 16 gadu vecuma sāku strādāt par māsas palīgu Stradiņa slimnīcā, tieši dzemdību nodaļā.
Pēc vidusskolas pabeidzu "vecmātes" 1. medicīnas koledžā un kādu laiku strādāju gan kā māsa, gan vecmāte. Tad aizgāju mācīties tālāk uz Rīgas Stradiņa universitāti, jo sapratu, ka tās plašās zināšanas par veselību ir tas, ko es vēlos. Tā es esmu sabiedrības veselības speciāliste," stāstīja Laura.
Ideja par glābējsilīti
2006. gadā sāka parādīties šausminoša tendence, kad vairākās vietās Latvijā atrada mirušus jaundzimušos – gan atkritumu tvertnēs, gan kāpņu telpās, gan izgāztuvēs.
"To gadījumu bija daudz. Es pat teiktu, ka no sešiem līdz deviņiem gadījumiem katru gadu. Tieši 2006. gadā radās pirmā doma, ka vajag kaut ko darīt lietas labā.
Tas bija laiks, kad es jau biju nodibinājusi savu sabiedrisko attiecību kompāniju "Divi gani", un mēs strādājām tikai ar veselību un medicīnu, tajā skaitā ar sociālās atbildības projektiem," stāstīja Laura.
Lauras komanda kopā ar farmācijas uzņēmumu "Gedeon Richter" nolēma, ka ir vajadzīgs profilakses projekts, lai šie bērniņi, kas tiek nolemti nāvei, tomēr dzīvotu. Tika ņemts piemērs no Čehijas, kur jau tajā laikā bija ieviesti tā saucamie "baby box". Pirmos trīs gadus projektā iesaistītie pavadīja, cenšoties saprast, kā to ieviest Latvijā, piemēram, vai ir vajadzīgas izmaiņas likumos. Pirmā glābējsilīte tika atklāta 2009. gadā Rīgā, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas teritorijā.
Pirmais atstātais zīdainis – Jānis Laimīgais
Laura atklāja, ka tobrīd veiktās aptaujas liecinājušas – 50% sabiedrības ir pret šādu projektu, norādot, ka bērnam ir jāaug ģimenē un šādas glābējsilītes būs bezatbildīga atteikšanās no bērna. Bet tas tikai mudinājis Lauras komandu vēl vairāk skaidrot projekta mērķus un uzdevumus.
"Galvenais mērķis ir glābt bērna dzīvību. Tātad negribēta, nevienam nevajadzīga bērna dzīvību. Pirmo bērnu ielika tā paša gada decembrī. Ziemassvētku bērniņš – Jānis Laimīgais, tā viņu nosauca slimnīcas personāls. Principā tas bija mirklis, kad projekts bija attaisnojis sevi, jo viena izglābta bērna dzīvība nozīmē to, ka projekts ir vajadzīgs," stāstīja Laura.
Protams, prieks tajā mirklī par izdevušos projektu nebija tas, kas valdīja Lauras sajūtās, tieši otrādi – tas bija liels šoks un pārdzīvojums.
"Bija sastinguma sajūta, bija asaras un bija nespēja pateikt kaut vienu vārdu. Jo principā tu saproti, ka šis bērns ir drošībā, mīlestībā, bet tajā pašā laikā viņš ir nevienam nevajadzīgs. Bet viņš ir dzīvs," stāstīja Laura.
Jānim Laimīgajam šogad paliek 15 gadi. Laura norādīja, ka glābējsilītēs ielikto bērnu dzīvei pēc tam, kad viņi tiek adoptēti, nav iespējas sekot līdzi, jo viņus pasargā adopcijas noslēpums, bet viņa zina to, ka visi bērni ir adoptēti Latvijā. Ir arī daži glābējsilīti piedzīvojušie bērni, kuri ir nonākuši atpakaļ pie bioloģiskajiem vecākiem.
Māmiņu stāsti ir dažādi
Dažādos Latvijas reģionos šobrīd ir astoņas šādas glābējsilītes. Šo gadu laikā tajās atstāti 57 zīdaiņi. Lielākoties – tikko dzimuši.
"Ja no sākuma šķita, ka varbūt tās būs jaunās māmiņas, kas ir pusaudzes vai varbūt bezatbildīga dzīvesveida piekritējas, tad vairāki gadījumi, kas mums ir zināmi, liecina, ka portrets ir ikviena vecuma sieviete un, protams, arī viņas vīrietis, jo bērnu radīšanā ir divi," stāstīja Laura.
Piemēram, vienā gadījumā glābējsilītē bērnu ievietojusi sieviete, kura stāvoklī palika pēc tam, kad tika izvarota. Viņas ticība neļāva veikt abortu, un četrus mēnešus pēc bērna piedzimšanas sieviete centās bērnu iemīlēt, bet psiholoģiski sabruka, jo to nespēja. Tāpēc viņa nolēma atdot savu jaundzimušo citai ģimenei, kas to spēs, ievietojot glābējsilītē.
Citā gadījumā savu jaundzimušo glābējsilītē ievietojusi kāda vientuļā māte, kurai pēc dzemdībām tika atklāts agresīvs krūts vēzis, un ārsti viņai nesolīja ilgāku dzīvi par astoņiem mēnešiem.
"Šeit mēs arī varam zīmēt portretus. Protams, ir arī narkotiku atkarības bijušas. Ir neplānotas grūtniecības," stāstīja Laura.
15 gadi mainījuši daudz
Kopš pirmās glābējsilītes izveides atbalsta sistēma Latvijā jaunajām māmiņām ir ievērojami uzlabojusies, vērtēja Laura. Ir daudz vairāk gan valsts veidotu atbalsta projektu un mehānismu, gan nevalstisko organizāciju, kas ar to nodarbojas.
Protams, tas nenozīmē, ka glābējsilītes vairāk nav nepieciešamas, bet tagad tas ir viens no krīzes gadījumu risinājumiem, nevis vienīgais.
"Laikam nu jau es varu teikt, ka es jūtos normāli, jo projektam ir 15 gadi. Ir iziets cauri ļoti daudz stāstiem, emocijām, pārdzīvojumiem. Protams, sākums bija visiem grūts. Tajā pašā laikā priecīgs, bet grūts, jo tas bija kaut kas jauns. Ja no sākuma man likās, ka neviena psihiski vesela sieviete nevar atteikties no sava bērna, tad šobrīd es varu teikt, ka ir glābējsilītē atstāti bērni ar tādu stāstu, kas tomēr apšauba manu izvirzīto hipotēzi. Es domāju, ka tas ir ļoti pārdomāts lēmums un nereti bērna interesēm vislabākais," pauda Laura.
Citi "Dzīvei nav melnraksta" stāsti
