No Murigiol pilsētiņas, pēc atvadīšanās no Andra un Baibas, skrienu rietumu virzienā pa 222c ceļu – gar Razima ezera piekrasti, pa izdangātiem, briesmīgiem ceļiem. Saule kārtējo dienu ir neizturami karsta – braucot, pretimskrejošais vējš patīkami dzesē, taču, kad dibens noguris un paņemu nelielu pauzi, pat ēna nespēj pietiekami veldzēt.
Ņemot vērā garo uzkavēšanos Cross Country fermā, no Donavas deltas esmu nolēmis mazliet pasteigties, lai uzspētu tikt līdz Indijai un atpakaļ uz Latviju pirms sniegiem.
Pēc īsas pauzes turpinu ceļu gar Razima nu jau rietumu krastu un tālāk E87 ceļa virzienā. Paugurainais, mazliet vienmuļais reljefs, saulespuķu lauki līdz pat horizontam un ezera klātbūtne padara šo braucienu reizē garlaicīgu un skaistu.
E87 šoseja ir klāta ar kvalitatīvu asfaltu – ceļš nav diezko plats, taču es iztieku ar papildus joslu, kas ļauj man droši paslēpties no garām braucošajiem kraviniekiem. Izbraucu mazu līkumu cauri vēja ģeneratoru laukam un sajūtos gaužām mazs šo milzīgo vējdzirnavu pakājē.
Tariverde ciemā nolemju nogriezties uz mazākā 226 ceļa, lai arī satiksme uz šosejas nav tik neganta, mazie ceļi tomēr parasti šķiet intriģējošāki. Pēc mirkļa savu izvēli nožēloju – pārvietošanās ātrums krasi samazinās, lai nesanāktu nejauši katapultēties no Minskas ērtā sēdekļa, izbraucot kārtējo liegano bedri uz ceļa.
Caur industriālu rajonu ar milzīgām rūpnīcām ierodos tūristu paradīzē – Mamaia – pilsēta uz astoņus kilometrus gara un vidēji 300 metru plata zemes gabaliņa starp Melno jūru un Sutgiol ezeru. Viesnīca pie viesnīcas, pie viesnīcas, pludmales bāri, piepūšamie ūdens matrači vaļu un krokodilu formā, saldējumi, auksti dzērieni un tūristi, tūristi, tūristi – vietējo iedzīvotāju šeit gandrīz kā neesot – šejieni vasaras sezonā apdzīvo tikai tūristi. No šādām vietām man sametas nelabi, tāpēc taisni izbraucu cauri Rumānijas vecākās pilsētas Konstancas virzienā. Tuvojas pievakare un līdz Vamavekei atlikuši aptuveni sešdesmit kilometri. Nolemju nepiepūlēt sevi ar pilsētas centra burzmu, tāpēc apcilpoju riņķī šai aptuveni 2600 gadu vecajai pilsētai un pa šoseju turpinu ceļu uz mazo hipiju ciematu.
Foto: Mārcis Pļaviņš
Foto: Mārcis PļaviņšApķēpāta, izkrāsota Vama Veche zīme sagaida mani un liek noprast, ka šis būs citādāks ciemats par pārējiem. Pirms sarkanajiem māju jumtiem nogriežos pa kreisi uz maza ceļa ceļa, jo biju lasījis, ka kaut kur tuvumā atrodas ceļotāju iecienīts hostelis. Pāris minūtes vēlāk pa viļņainiem zemes ceļiem, saprotu, ka kaut kur esmu aizšāvis greizi. Beidzot nonāku uz lielāka gājēju celiņa un sekoju pūlim. Gar jūras krastu skaistas sievietes peldkostīmos uz bez tiem, nelieli bāriņi, ieskrietuves un pāris šiki restorāni bauda saules burvīgos pieskārienus. “Mazs gan” - nodomāju pie sevis, kad pāris minūtes vēlāk attopos otrā ciemata pusē, kur smilšaino pludmali nomaina stāvas klintis.
Apgriežos un dodos atpakaļ epicentra meklējumos. Iebraucu krustojumā un mazliet apjūku – vienā stūrī ielu muzikanti, pretī ielu panki džinsu un ādas jakās, netīriem matiem ar divlitrīgām alus pudelēm rokās skaļi smejas un cenšas uzsākt sarunas ar garāmgājējiem.
Turpat skan mūzika no blakus esošā bāra, cilvēki laiski iet uz un nāk no pludmales, mazi veikaliņi ar skaistām pārdevējām un ielas malā - "Dņepra" - vecs Ukraiņu motocikls ar eļļas pilieniem pie tā kājām. Tam blakus stāv vīrietis - gadus 27 pēc manas acs vecs, pagariem čirkainiem, brūniem matiem, garu bārdu un viltīgu smaidu sejā. Viņam blakus otrā pusē aiz "Dņepras" - zīme “Izīrējam istabas”. Mirkli vēlāk Adrians nu jau aiz recepcijas galda jautā: “Vienu nakti?”. Pēc īsas pārdomu pauzes: “Lai iet divas”. “Kaut kas man liek domāt, ka šeit mazliet jāuzkavējas,” nodomāju pie sevis, tanī pat laikā saprotot, ka vilkt gumiju vairs īsti nevaru atļauties...
