Negaisa laikā kalnos parasti nekust itin neviens (tiesa, dzirdēti stāsti par kādu latvieti, kurš sasperts pat vairākkārt), jo rūdas pilnie ieži ir ērts elektriskās izlādes mērķis. Divatā ar Viesturu bijām iesprostoti teltī, kura reiz Monblāna kāpienā bija aptinusies man ap degunu. Vējš pūta cauri teltij un nelielo telpu piesildīt bija bezcerīgi.
Pirmo reizi dzīvē klausījos skaņās, ko rada sniega atsišanās pret telts audumu.
Savilkām visas līdzpaņemtās drēbju kārtas un cerējām iemigt. Pa grīdas vīlēm iekšā sūcās mitrums, negaiss neatkāpās un dažus centimetrus plānā sniega kārtiņa pārklāja gan akmeņu lauku ar dzelzs krustu pa vidu, gan ārpusē atstātos leduscirtņus un ķiveres.
Saķepušais sniegs spiedās pie apģērba cauri telts sienām un veicināja ķermeņu atdzišanu.
Viesturam līdzi bija paņēmies paklājiņš, man folijas sega. Saspiežoties kopā mugurām, apakšā esošos vēsos akmeņus tāpat labi varēja just. Kāju pirkstus mēģināju bezcerīgi sildīt ar divām zeķu kārtām, Viesturs pēdas ar visiem zābakiem bija iebāzis mugursomā.
Miesa tā sala, ka Viesturs vienbrīd metās arā no telts, lai mīņātos pa svaigi sasnigušo sniegu un atgūtu ķermeņa siltumu.
Zibeņošana turpinājās vairākas stundas, divreiz pērkons atskanēja vienlaicīgi ar zibšņu parādīšanos, liecinot, ka negaisa mākoņi ir tieši virs telts.
Foto: Viesturs Pazars
Šādi neplānotā jūlija nakts Gruzijas kalnos beidzās ap sešiem rītā, drīz pēc tam nācās atteikties no plāna rītausmā apciemot trīs netālās virsotnes un saullēktu vērot no Kazbeka augstumiem. Kārdinošā ideja par Mazo Kazbeku un Spartaku arī izbalēja pelēkajā mākonī, kas bija pārņēmis apkārtni.
Foto: Viesturs Pazars
Plāns bija vienkāršs, tas paredzēja svētdienas pēcpusdienā atstāt 2,1 kilometru augstumā iekārtoto nometni un līdz deviņiem vakarā pacelties līdz 3,7 kilometru augstumam, lai pietumsā minimālistu stilā pasnaustu dažas stundas un naktī turpinātu ceļu pāri ledājam gar birstošo akmeņu sienu.
10,5 kilometru pastaigā bez liekas aizķeršanās tika šķērsota kalnu upe, kurā stindzinošais ūdens vēl pirms dažām minūtēm bijis cietākā agregātstāvoklī. Ja apkārt Monblānam lidinās helikopteri kā bites ap stropu, tad Kaukāzā izmanto zirgus visa veida transportam. Arī pacēlāji nebija manāmi un liftu vajadzēja piedomāt. Piecu stundu kāpienā paspējām arī šķērsot ledāju un pārkāpt vairākām plaisām. Ceļā esošajā Meteostacijā (3657 metru augstumā) nekas neliecināja par gaidāmo nakti.
Kad nākamajā rītā pēc nakts teltī ar negaisu virs galvas Viesturs pieņēma lēmumu nekāpt virsotnē, tas reizē bija arī spriedums par vienīgo dienu, kad Kazbeks atpūtīsies no ciemiņiem.
Katru dienu 5033 metru augstumu sasniedza vidēji ap 40 viesu. Iepriekšējās nedēļas visas septiņas dienas bija piemērotas šai nodarbei, arī nākamās dienas tādas bija. Vismaz otrdiena un trešdiena, kad atrados kalna tiešā tuvumā un debesis līdz dienas vidum bija zilas. Viens pret deviņi vai pat mazāka sanāk varbūtība, ka tajā dienā neviens nekāps Kazbekā. Mēs lieliski trāpījām, kaut laika ziņas vēstīja par skaidru pirmdienas rītu.
Saka, ka kalnos nevar pārvērtēt laika prognozes un līdzpaņemto ekipējumu. Cilvēka fiziskās spējas paliek trešajā plānā.
Pēc telts nojaukšanas sniega laukā kāpām lejā. Naktī sasnigušais baltums kusa, dubļu straumītes tecēja pa taciņām, sniega tiltiņi pār ledāja plaisām izskatījās vēl trauslāki kā iepriekš. Nevienas pēdas, arī ne suņu, kuri te pārsteidza mūsu grupu. Viņdien melnais esot skraidījis pat pa Kazbeka virsotni un luncinājis asti.
Šodien tikai pienbalts mākonis un pelēks šķīdonis visapkārt. Birst krusa.
Izejam cauri Meteostacijai, tur gruzīns noplāta rokas un kaut ko nomurmina par laikapstākļiem. Naktī neviens nav ticis laists ārā no bāzes nometnes, tas nozīmēja, ka abi ar Viesturu bijām visaugstāk, kad daba izklaidējās. Tiekam izsvītroti no kāpēju saraksta un tas nozīmē, ka neviens mūs neies meklēt. Stacijas darbiniekiem ir portatīvais dators, rācijas un tiešie sakari ar pilsētiņā mītošajiem glābējiem.
Foto: Rihards Vālands
Bīstamas vietas ir arī lejpus Meteostacijas. Vēlreiz šķērsojams gan ledājs, gan kalnu upe. Mums sanāk iznirt cauri mākonim, nokāpjot līdz divu kilometru atzīmei. Pa ceļam piemiņas plāksnes bojāgājušajiem, kuriem visbiežāk nepaveicies ziemā, kad ir pastiprināta lavīnbīstamība. Pērnajā ziemā trīs poļi esot nosaluši.
Vietējie zina stāstīt par Putina nozagto ziemu. Neviens nespēj atcerēties, kad pēdējo reizi ziema bijusi bez sniega. Tikmēr olimpiskajos Sočos sniega nav trūcis, kaut parasti tur esot gaužām bēdīgi ar sniegu.
Bēdīgi nav ar kalnākāpēju tautībām, to skaits Kazbeka pakājē ir iespaidīgs. Interesantākā bija kāda izraēliete, kura viena pati bija tikusi līdz Meteostacijai, kur saņēma ateikumu ekipējuma izīrēšanai, iekams nebūs atrasta grupa, kurai pievienoties kāpšanā uz virsotni. Protams, neviens nevēlējās uzņemties atbildību par cilvēku ar nezināmām fiziskām spējām un neiepazītu raksturu. Pusotras nedēļas laikā sastapti arī citi Tuvo Austrumu pārstāvji, eiropieši un pat viesi no Kanādas. Ukrainas karogs abās lielākajās telšu pilsētiņās izskatījās zīmīgāks par poļu, lietuviešu vai baltkrievu karogiem. Par šokējošo lidmašīnas notriekšanu Austrumukrainā runāja arī kalnos. Dienu pirms atgriešanās civilizācijā kādā virsotnē nejauši sastapu trīs jauniešus no Nīderlandes. Lai iepriecinātu puišus viņu valstij skumjā brīdī, atļāvu nofotografēt manu pulksteni ar augstuma atzīmi - 3333 metri.
Sastapām arī latviešus, kas kāpa Kazbekā. Virsotnē tika visa 16 cilvēku grupa, taču atceļā bija nomaldījušies un atgriezušies bāzes nometnē ap vienpadsmitiem vakarā, kas ir bīstami vēlu. Viņu vidū bija piecas sievietes, kuras izskatījās apmierinātas ar paveikto.
Foto: Viesturs Pazars
Mūsu grupā bija 11 cilvēku, un dienu pēc tautiešu veikuma virsotnē uzkāpa četri no deviņiem startējušajiem. Divas trešdaļas sieviešu un trešdaļa vīriešu. Skatoties uz grupas vadītāju Rihardu, šķiet cilvēka spējām nav robežu. Viņš nostājas grupas priekšā un sasniedz virsotni pat tad, ja vienu roku reiz atstājis kalnos. Bet kāpj ar kājām, un viena roka atliek, ar ko ledus cirtni nest.
Pats uz virsotni negāju, taču augstumu virs četru kilometru atzīmes dabūju izbaudīt. Varēju augstāk, laikam tāpēc dažas dienas vēlāk saņēmu Viestura piedāvājumu uzkāpt virsotnē triecientempā, nerēķinoties ar straujām augstuma svārstībām un fizisko slodzi, kas pielīdzināma spraigām piedzīvojumu sacensībām.
Ceļā uz mājām redzētas ne tikai govis, zirgi un ēzeļi, kuri mierīgi gulšņā uz automaģistrāles, bet arī pastkastītē saņemts nākamais vilinošais piedāvājums - Pamira kalnos esot 7134 metrus augstā Ļeņina smaile. Iespējamais vizītes laiks ir 2015.gada vasara. Taču diez vai spētu atteikties no atkārtota brauciena ciemos pie Kazbeka un viesmīlīgās gruzīnu tautas.
Gardi pabarot viņi prot, un par Latvijas meiteņu skaistumu pirmās sāk runāt gruzīnu sievietes. Vietējie vīrieši, kalnu vēju appūsti, gan izskatās gadus divdesmit vecāki kā patiesībā. Dižākais no ciema Stepantsminda veikaliem ticis pie saistoša nosaukuma un piedāvā preces par draudzīgām cenām. Taksis līdz 170 kilometru attālai galvaspilsētai izmaksā 30 larus (ap 13 eiro), kas pēc vienkāršiem aprēķiniem rāda, ka netiek nosegtas degvielas izmaksas pat vienā virzienā. Tādēļ mazāk jābrīnās par milzīgajām porcijām un barošanu viesnīcā divreiz dienā, kur dažādo ēdienu skaits parastā jūlija dienā pārsniedz latviešu Ziemassvētku tradīcijas.
Birstošu akmeņu siena virs mākoņiem četru kilometru augstumā
Kalnos laiks reizēm apstājas, desmit dienās tā arī nesanāca vaļas uzaut kedas un paskriet, kaut celšanās bija sešos no rīta, kas pēc Latvijas laika ir vēl par stundu agrāk.
Jo garāka diena, jo vairāk kalnu skatu, kurus baudīt. Jo garāks pārgājiens, jo efektīvākai birstošo akmeņu sienai garām iet.
Augstāk uzkāpt, ilgāk iet, vairāk apreibt. Pārziemot vasaru!
Pēdējā diena tika pavadīta Gruzijas galvaspilsētā Tblisi
P.S.
Dažas fotogalerijas (Dinija, Viesturs, Rihards un viedtālrunis).
