Būtiņģes baznīca
Braucot pa Liepājas–Klaipēdas šoseju, Būtiņģē ceļa malā netālu no Šventoji/Sventājas upes paceļas skaista luterāņu baznīca, ko rotā gadskaitlis 1824.
Baznīca ir arhitektūras piemineklis, un vēsturnieki izpētījuši, ka tā ir jau piektā baznīcas ēka Būtiņģes-Sventājas draudzē. Pirmā baznīca datējama ar 1520. gadu, un, kas interesanti, jau 16. gadsimta vidū tur bijušas lūgšanu grāmatas latviešu valodā.
Zīmīgi, ka Būtiņģes baznīcā pulcējas latviešu draudze, bet dievkalpojumi notiek lietuviski. Kā "Ielas garumā" pastāstīja draudzes priekšnieks Eduards Brigmanis, pēdējos gados šeit kalpo lietuviešu mācītājs, taču dziesmas un tēvreize gan skanot latviski.
Līdz 1921. gada martam, kad tika noslēgts Latvijas–Lietuvas robežlīgums, Būtiņģe atradās Rucavas pagastā, kurš sniedzās līdz Sventājas upei.
Latviešu valdījumā tolaik atradās arī zemes otrpus upei līdz pat Palangai, jo šis apgabals 1819. gadā tika iekļauts Kurzemes guberņā un gandrīz 100 gadus vēlāk kļuva par jaundibinātās Latvijas valsts daļu. 1921. gadā starptautiskā šķīrējtiesa angļu dabaszinātnieka Džeimsa Simpsona vadībā izlēma, ka šīs zemes jāatdod Lietuvas valstij. Lēmums tika pamatots ar vairākiem argumentiem, bet galvenais bija tas, ka Lietuvai vajadzēja pieeju jūrai un ostu, bet Sventājas upes grīvā kādreiz atradās senā kuršu osta un bija iespējams ierīkot jaunu.
Tā tika izlemts ap 1400 Būtiņģes un Sventājas latviešu liktenis.
Latvijas valsts arhīvā atrodami lūgumraksti un protesta vēstules, bet lēmums netika mainīts un lielākā daļa latviešu tā arī palika Lietuvā. Zemi un mājas pēckara trūkumā esot bijis grūti pārdot, un kur tu pliks un nabags aizskriesi? Tiesa, vairākas ģimenes tomēr pārcēlās uz Latviju, galvenokārt uz Liepāju.
Tagad pagājuši 100 gadi, bet latviešu valoda Palangā skan joprojām, turklāt savdabīgajā Sventājas izloksnē, ko pamatīgi izpētījusi valodniece Daiga Straupeniece, – arī viņas dzimtas saknes meklējamas Sventājā1.
Bibliotēkā latviešu grāmatu nav
Sventājnieku valoda ir melodiska, bet uzmanīgāk jāieklausās teiktajā, jo vārdi brīžam ir nezināmi, bet teikumu konstrukcijas – nepierastas. Protams, katra satiktā tautieša valodā jūt lietuviešu valodas ietekmi, un mēs uzreiz piesavināmies vārdu "biznis" – tik jauks un precīzs šķiet uzņēmējdarbības apzīmējums!
Arī dažādām paaudzēm valoda atšķiras, un Sventājas vēstures pētnieks Miķelis Balčus paskaidroja, kādēļ tas tā ir – tikai daži vecākās paaudzes latvieši, deviņdesmitgadnieki, vienreiz nedēļā vēl mācījušies latviešu valodu skolā. Tā bijis līdz 1947. gadam, bet vēlāk visi, arī Miķelis pats, valodu apguvuši tikai mājās. Turklāt pēc dzirdes, jo grāmatas latviski neesot lasījuši.
Tam gan ir gūti noticēt, jo Miķeļa Balčus latviešu valoda ir tik bagāta un daiļskanīga.
"Grāmatas ir uzrakstītas latviešu literārajā valodā, bet mūsu vecāki tā nerunāja un mēs arī nē," viņš paskaidroja.
Tagad, kad atbrauc augsti viesi no Latvijas, sarunas tulkot aicina Miķeli vai Sventājas bibliotēkas vadītāju Rasmu Sproģi. Viņa apstiprināja, ka bibliotēkā latviešu grāmatu nav, jo neesot pieprasījuma. Visi vietējie beiguši lietuviešu skolas. Var jau būt, ka dažās mājās latviešu grāmatas vai žurnāli esot, arī Latvijas Televīziju daudzi skatoties, lai sekotu notikumiem Latvijā. Ja programmā ir kas interesants, radi vai paziņas no Liepājas allaž padodot ziņu.
"Līdz Liepājai mani saprot," "Ielas garumā" stāstīja Ernesta Maļevskiene (dzimusi Sproģīte), gados jauna sventājniece, kura māca pamatskolas bērnus lietuviešu skolā Kretingā.
"Jāsaka paldies maniem vecvecākiem, kuri ar mani runāja tikai latviski. Mamma man lietuviete, bet tētis latvietis, un mani klasesbiedri vienmēr brīnījās, kā es varu no lietuviešu valodas uzreiz pāriet uz latviešu valodu. Nesen viens paziņa Latvijā man teica: "Tu runā kā veca tante!" Bet Sventājā tā runā!" sacīja jaunā sieviete, kuras vīrs ir lietuvietis un ģimenē aug meitiņa, ar kuru Ernesta apņēmusies runāt latviski.
Sventājnieku mājās ciemojoties, jāsecina, ka jaunie latviski prot, lai gan jau vairākas paaudzes ir saprecējušies ar lietuviešiem. Tomēr bažas par valodas izdzīvošanu ir pamatotas, jo pēdējā tautas skaitīšana 2001. gadā apliecina, ka Palangā dzīvo tikai 220 latviešu, turklāt vairums vecumā virs 70 gadiem. Viņu vidū vairs tikai 12 skolas vecuma bērnu un viens bērnudārznieks.
Latviešu valodu kā savu dzimto sauca 153 cilvēki, bet interesanti, ka vēl 285 Palangas iedzīvotāji norādīja, ka prot latviski.2
Vai pēdējos 20 gados kaut kas būtu mainījies uz labo pusi? Diez vai. Tikai daži uz Latviju aizbraukušie sventājnieki pensionējušies un atgriezušies dzimtas mājās. Tā saikne ar Latviju un valodu netiek pazaudēta pavisam, jo ciemos brauc bērni un mazbērni. Tāpat arī televizors atnes ziņas un ļauj ieklausīties dzimtajā valodā.
Miķelis Balčus savās tēva mājās iekārtojis privāto muzeju, kas veltīts kuršiem, latviešiem un Sventājai. Tur var atrast daudz interesantu artefaktu, diemžēl Palangas tūrisma ceļvedī Miķeļa muzejs nav pieminēts.
"Mēs jau vairākas reizes pašvaldībai sniedzām priekšlikumu ierīkot Sventājā muzeju, bet nekā," skumji sacīja Ēvalds Jalonins, četrdesmitgadnieks, kurš sevi dēvē par Ēvaldu Kursi. "Lietuvas valsts muzejā gandrīz puse senāko atradumu ir tieši no Sventājas, te būtu par ko stāstīt tūristiem, taču neizdodas lietuviešus pārliecināt. "
Varbūt no Latvijas puses varētu līdzēt kāds oficiāls ieinteresētu institūciju atbalsts?
Pamatu tādam muzejam jau izveidojuši valodnieki no Latvijas savās ekspedīcijās Sventājā. Tāpat Miķelis kopā ar Ēvaldu un vēsturnieku Krišu Kapenieku cenšas pierakstīt stāstus un zibenīgi mainīgajā pilsētvidē vēl iezīmēt latviešu mājvietas, tomēr daudz kas ir jau pazaudēts. Zudušo var ieraudzīt arī lietuviešu jauniešu uzņemtajā dokumentālajā filmā "Vēju zeme Sventāja"/rež. E. Samsons, 2016./ par vietējiem latviešiem.
1 Daiga Straupeniece. Latviešu valoda Lietuvā. Būtiņģē un Sventājā. Liepāja: LiePA, 2018.
2 Ilmārs Mežs. Palangas latviešu skaits XX gadsimta gaitā. Ēlija. Sventāja. Šventoji. Klaipēda: KV leidykla, 2007./
