Ķīna ir ne tikai lielās pandas un Lielā mūra zeme, bet droši var teikt, ka Ķīna ir arī lielo melu valsts, jo tikai te iespējams, ka pie varas it kā ir komunisti, oficiāli valsts iekārta ir sociālisms, bet, skolēns, pabeidzis deviņas klases, ir šādas izvēles priekšā: gribi labu izglītību, maksā gadā 1000 eiro, gribi - nu, tādu - maksā 100 eiro. Nav naudas, piedod, nemācies. Tāda, lūk, te ir iespēju vienlīdzība, kuras rezultāts ir kā uz delnas.
Noplukuši Pekinas rajoni, kur veļu vēl mazgā ar rokām, bet aiz stūra milzu debesskrāpji ar marmora grīdām un apkalpotājiem baltos cimdos. Vieni te brauc ar "Bentley" un gāzē ar "Maserati", bet otri...
Man jau sākumā šķita, ka tas lērums sarūsējušo velosipēdu ir tik nolietoti, ka kā krāmi atstāti ielas malās, taču nē... otra daļa pekiniešu ar tiem brauc un drošības labad slēdz ar atslēgu, lai kāds nenozog.
Pudele vietējā alus pie vieniem krogā maksā apmēram 80 eirocentus, pie otriem – naktsklubā ar švītīgi apģērbtiem iekšā laidējiem – pat 12 eiro, un daudzi ķīnieši ņem sešas pudeles uzreiz, lai nav lieki jātramda viesmīlis.
Un, lai ķīnieši pēkšņi neaizdomājas, ka tas taču nav īsti godīgi, Komunistiskā partija uz ielām pareklamē sirpi un āmuru, un raupjo strādnieku šķiru.
Ķīnas nabadzīgākās sabiedrības daļas trūcīgums Latvijas mērogā gan vairs ir tikai tāds nosacīts, jo, piemēram, pārdevējas alga Pekinā ir apmēram 600-700 eiro mēnesī uz rokas. Arī mazo krodziņu ienākumi, kas ir neizglītotāko ķīniešu ģimeņu galvenā nodarbe, spēj biznesu uzturēt tīri labi, un pat rūpnīcās, kur daudzu priekšstatos ķīnieši strādā par maizi un ūdeni, algas jau sen ir pāri 500 eiro.
Rietumvalstu pasūtījumi un ieguldījumi patiesībā Ķīnu ir padarījuši jau tik bagātu, ka var teikt - no naivas šuvējas tā ir pārvērtusies turīgā kundzē, kas, sajutusi kapitālisma naudas garšu, sāk uzpirkt kaimiņu īpašumus un diktēt savus noteikumus.
Bet tie svešvārdi - komunisms, sociālisms, maoisms un tā tālāk - ir vien ļoti ērts manipulācijas instruments, lai solīdi tautai pateiktu: stāviet pie ratiem, mēs zinām, kur iet, un cita viedokļa te nav.
Ķīnas valdības ceļš ir acīmredzams – apsteigt ASV un kļūt par ietekmīgāko ekonomiku pasaulē. Un tālāk jau katra paša ziņā ir gādāt - vai no šī kursa “atlec” Maserati vai pārsimts juaņas klāt algā, un kāda starpība, kā īsti sauc valsts iekārtu.
Vadonis gan – tas ir jāzina ikvienam, un pamēģiniet pusstundu paskatīties Ķīnas televīzijas kanālus un ekrānā neieraudzīt Sjī Dzjiņpiņu!
Bet, kad kādam Ķīnas žurnālistam pajautāju, vai citu ķīniešu vairs nav, viņš pilnā nopietnībā izskaidro, ka daudzi ķīnieši tirgojas biržā, un ir taču svarīgi redzēt, ko dara un kur iet galvenais lēmuma pieņēmējs. Un ja, piemēram, Viņš šodien ir viesojies "Huawei" rūpnīcā, tad "Huawei" akcijas droši var pirkt.
Lai kur tu ietu vai brauktu, ķīnieši nepārtraukti grib zināt, kas ir tavā somā. Pat vissīkākā ir jāizlaiž cauri skenera rentgena staram, un pēc tam formās ģērbtas ķīnietes vēl appīkstina tevi ar detektoru un galu galā apgrābsta.
Šāda procedūra ir ikvienā metro pieturā, kā arī pie visiem tūrisma apskates objektiem, un detektori spēj “uzost” pat šķiltavas, kuras daudzviet ienest ir aizliegts.
Ja rokās ir pudele ar ūdeni vai kolu, tad satura oriģinalitāte vēl ir jāpierāda. “Padzeriet!” bezkaislīgi nosaka drošībniece, un visi ķīnieši arī dzer, neatkarīgi no tā, cik “miljonu” stāv rindā.
Pekinas centrālajā daļā, izslējušies ik pa 50 metriem, drošību vēl uzmana Ķīnas armijas speciālā rota, bet Tjaņaņmiņa laukums, kurā, kā zināms, 1989.gadā valdība apšāva desmitiem demonstrantu, kas bija iedomājušies iebilst esošajai varai, ir nocietināts līdz pat pēdējai lampai, kurās sakarinātas desmitiem videonovērošanas kameru.
Ja laukumu pavēro vēl ilgāk, tad var pamanīt, ka ik pa laikam pie policistiem pienāk un atskaitās jauni puiši, ģērbti kā tūristi, aprīkoti ar videokamerām.
Tā kā šeit likumi ir skaidri – lieka kustība un itin viegli var kļūt par Ķīnas drošības policijas filmu zvaigzni.
Vēl kāda cita policijas vienība savukārt prasa uzrādīt identitātes kartes, tās veikli noskenējot nelielā aparātiņā. Bet pavisam netālu no laukuma, Aizliegtās pilsētas parkā, pavisam nevainīgi marša soļus mēģina jau lielākas armijas vienības. Un, protams, kā tad bez restotām policijas automašīnām. Arī tās te ir ik uz stūra, brangas kā pieminekļi.
Sajūta nepārprotama – mēs visu kontrolējam un nekādi pēkšņi piketi, lai gan pašu ķīniešu versija atšķiras.
Kāds režīms?! Tas taču mūsu pašu drošības labad! - apgalvo visi kā viens, – ja nu kāds ar nazi grib tikt metro vai ar gāzi, mēs esam drošībā. Un arī nevar nepiekrist. Viņi jūtas pateicīgi, ne ierobežoti.
Un kāpēc mums vajag "Facebook", ja mums ir savs sociālais tīkls "Wechat", kāpēc mums vajag "Google", "Twitter" vai "Youtube", ja mums ir savs "YouKu"!
Ķīnieši atkal brīnās, kāpēc tā jāsatraucas, ka kaut kas neiet (šie tīkli patiešām Pekinā nestrādā), šķiet, īsti nemaz nenojaušot, ka Ķīnas varai kontrolēt datu plūsmu vai pieprasīt privātpersonu sarakstes no pašmāju kompānijas ir daudzkārt vienkāršāk nekā no globālo tīmekļu saimniekiem.
Turklāt zīmīgi, ka pretēji valdības uzskatam, ka ķīnieši bez tvitera mierīgi var iztikt, valsts ziņu aģentūra "Xinhua" tajā gan ir pārstāvēta, turklāt ziņu tvītošanā pārspēj pat britu BBC.
