Saviļņojums ceļā uz Viļņu
Biļeti uz pašu pirmo braucienu no Rīgas nopirku jau pirmajā dienā. Tās var iegādāties internetā, vilcienā un dzelzceļa stacijās Lietuvā. Tomēr uz pirkšanu vilcienā nepaļāvos, jo bija pamatotas aizdomas, ka biļetes izpirks. Tāpat nešķita īpaši gudri aizbraukt līdz Viļņai, nopirkt biļeti uz Viļņu un braukt atpakaļ, lai pēc tam brauktu uz Viļņu. Pirku internetā. Par biļešu iegādi var samaksāt ar bankas karti, biļetes atsūta uz e-pastu. Ja ir vēlme, var arī uzlikt lietotni vai pievienot biļetes "Apple Wallet".
Biļete no Rīgas līdz Viļņai maksā 24 eiro otrajā klasē. Jā gan, vilcienā ir pieejama arī tāda prātam neaptverama ekstra kā pirmā klase, kas maksā 34 eiro, bet diemžēl pirmajā braucienā pieejama nebija, acīmredzot laikus rezervēta dažādām prominencēm.
Lai atsvērtu savlaicīgo biļešu iegādi, stacijā ieskrēju pašā pēdējā brīdī – sešas minūtes pirms vilciena atiešanas. Tā pilnīgi noteikti nevajag darīt, bet izrādās, ka tā var – vilcienu atrast nebija nekādu problēmu. Tas atiet no otrā perona, kur var nokļūt pa tiešo no stacijas jaunās piebūves, neejot cauri tunelim. Ja ļoti pacenšas un piemiedz acis, var pat izlikties, ka Rīgas centrālā stacija ir mūsdienīgs, ērts transporta mezgls!
Tikmēr uz perona stāvēja bariņš pavadītāju un vienkārši transporta entuziastu, kas no visām pusēm bildēja mūsu dienvidu kaimiņu dāsno dāvanu. Tomēr īsti nebija laika viņiem pievienoties, tādēļ lēcu vien iekšā – un pareizi, jo vilciens sāka kustēties tieši minūti minūtē, gluži kā sarakstā paredzēts.
Biļetē bija piesolīts Ziemassvētku noformējums, un patiesi! Turklāt tās nebija logos ielīmētas sniegpārsliņas vai pie krēsliem piesietas sarkanas lentītes, ak nē. Noformētāji bija patiešām pacentušies: viss vagons bija izgreznots ar stilizētām atsaucēm uz vilcienu zelta laikmetu. Sarkanas drapērijas, klusinātas gaismas, Art Deco gaismekļi, viltus koka paneļi – pietrūka vien kāda beļģu detektīva, kurš sēž stūrī, lasa avīzi un visus novēro.
Visu laiku šādi ceļot nevajadzētu, bet reizi gadā šāds mazliet pārspīlēts sentiments ir tieši vietā un laikā!
Neskatoties uz senlaicīgo noformējumu, šis ir jauns vilciens, kas cenšas izskatīties vecs, nevis vecs vilciens, kas cenšas izskatīties jauns. Nekas neklab un negrab, ir silti un ērti. Pat mazliet nepierasta sajūta: sēdēt vilcienā un skatīties pa tīru, neaizsvīdušu logu, kā garām līgani paslīd Rīgas ainavas.
Kad pārgāja pirmā sajūsma, devos apskatīt pārējo vilcienu, kas gan bija visnotaļ ātri izdarāms. Tikai trīs vagoni, priekšā neliels nodalījums pirmajai klasei, aizmugurē parastā otrā klase, bez svētku noformējuma. Ir arī vieta mīluļiem, tas ir, suņiem un divriteņiem. Restorānvagonu tik īsā sastāvā iespiest neizdevās; tā vietā pavadoņi laipni izdalīja ēdienkartes ar aptuveni tādu izvēli un cenu līmeni kā "Ryanair" lidojumos. Diemžēl ēdienkarte nebija Ziemassvētku noformējumā: štovētu kāpostu un cūkas šņukura vietā tur bija čipsi, šokolāde un sviestmaizes. Nekā tāda īpaša, bet tuvredzīgi ceļotāji, kas nav paņēmuši līdzi maizītes, badu necietīs.
Tā nu pavisam drīz bija klāt pirmā stacija pēc Rīgas: Jelgava. Ja gribas, uz Lietuvu var braukt no Jelgavas, taču no Rīgas līdz Jelgavai biļetes nepārdod. Arī šeit uz perona stāvēja sagaidītāju pulciņš (tas turpmāk atkārtosies jo bieži) un laikam pat iekāpa kāds līdzbraucējs.
Aiz Jelgavas nākamais ievērības cienīgais punkts bija Latvijas–Lietuvas robeža, kas ir patīkami nepamanāma: mežs, kur vienā brīdī garām pazib stiga un divi robežstabiņi. Kaut mums vairāk būtu tādu kaimiņu, kam pietiek ar tādām robežām!
Lietuvas pusē pirmā stacija bija Jonišķi, kam šie bija lieli svētki: pirmais pasažieru vilciens jebkādā virzienā kopš 2008. gada! Precīzāk izsakoties, pirmais bija šis pats vilciens virzienā uz Rīgu, nevis no Rīgas. Bet šādiem sīkumiem neviens uzmanību nepievērsa, un arī Jonišķos mūs sagaidīja pilns perons ar priecīgiem ļaudīm.
Tā nu jautrā un pacilātā noskaņojumā pienāca un aizgāja arī Šauļi un Kaišadore, turklāt šķiet, ka Lietuvas pusē šo vilcienu tiešām uztver kā vietējo vilcienu līdz Viļņai. Un akurāt pēc četrām stundām un desmit minūtēm ieripojām arī Viļņas centrālajā stacijā.
Sanāk atkārtoties, bet arī šeit mūs sagaidīja ar sajūsmu, prieku un, kas īpaši aizkustināja, Latvijas karodziņu virtenēm. Es pat domāju turpmāk 27. decembri svinēt kā otro Baltu vienības dienu, jo šis tiešām bija ļoti vienojoši. Pat saviļņojoši.
Viļņas stacija izskatās tā, kā Rīgā ar stipru acu samiegšanu izskatās jaunākā piebūve: kā mūsdienīgs, ērts transporta mezgls. Tunelī var nobraukt ar eskalatoru, sarakstā zīmējas tādi virzieni kā Krakova un Varšava, uzgaidāmajā telpā sēž piedzīvojumu kāres pārņemti jaunieši ar lielām mugursomām, pie sēdekļiem – elektrības kontakti tālruņu lādēšanai. Bet ne jau tālruni uzlādēt mēs šeit esam atbraukuši, vēl jo vairāk tāpēc, ka to var izdarīt arī vilcienā.
Stacijas apkārtne gan izskatās pēc stacijas apkārtnes, ar kebabu būdām, lombardiem un valūtas maiņu. Taču, ja negribas tur uzkavēties, tas nav jādara. Autobusi un trolejbusi (tramvaju Viļņā nav) no stacijas brauc bieži un uz visādiem nostūriem: pat tad, ja kāda dīvaina iemesla pēc izdomāsiet aizbraukt ceļojumā uz Viļņas mikrorajoniem, kādās 40 minūtēs galā tiksiet. Biļeti var nopirkt pie vadītāja par vienu eiro.
Un ko tad Viļņā redzēt?
Uzreiz gan jāteic, ka latviešu ceļotājiem laikam gan vajadzēs Viļņā palikt pa nakti – vilciens Viļņā iebrauc īsi pirms astoņiem vakarā, bet atpakaļ dodas pusseptiņos no rīta. Par laimi, viesnīcu Viļņā ir daudz, tās ir lētas un labas.
Īpaši apņēmīgiem dzīves baudītājiem noteikti ir iespēja aizbraukt uz Viļņu piektdienas vakarā, noballēties visu nakti un sestdienā laimīgi braukt atpakaļ. Taču es neesmu īpaši apņēmīgs dzīves baudītājs, tādēļ par šādu iespēju nekā daudz pastāstīt nemācēšu.
Viļņā, protams, ir vecpilsēta, turklāt tieši pie stacijas. Pavisam netālu ir Rītausmas vārti, pa kuriem arī vakarā var iesoļot tieši vecpilsētā un apskatīt visu, kas nu vecpilsētās redzams. Atļaušos apgalvot, ka Viļņas vecpilsēta īpaši patiks baznīcu entuziastiem, jo tās tur sastopamas biezā slānī.
Kā viens no tās vēstniekiem nevaru nepieminēt arī Užupes republiku. Savulaik ne īpaši iekārojamo pilsētas rajonu, zemās īres uzrunāti, sāka apdzīvot mākslinieciski ļaudis. Tā nu Užupe ir kļuvusi par visnotaļ māksliniecisku apkaimi ar grāmatnīcām, kafejnīcām un mākslas galerijām. Katrā ziņā cilvēkiem ar pretenzijām uz kultūru Užupi laist garām nevajadzētu – lai gan viņi to tāpat zina.
Uz nākamās visnotaļ mākslinieciskās apkaimes statusu pretendē arī bijušais Lukišķu cietums. Līdz pat 2019. gadam tas bija aktīvs cietums pilsētas centrā, līdz beidzot to slēdza kā Eiropas Savienības (ES) standartiem neatbilstošu. Taču mākslinieku ES standarti ir zemāki nekā cietumnieku, un jau drīz to atvēra atkal, bet nu jau kā mākslinieku rezidences un kultūras centru. Tāpat tur iekārtota arī negaidīti mājīga kafejnīca un pieejamas ekskursijas. Tās gan ir gaidīti šausminošas, taču nodrošina neaizmirstamus iespaidus.
Arī ekskursija pa Viļņas mikrorajoniem nemaz nav tik dīvaina vēlme. Piemēram, Fabijonišķos filmēts seriāls "Čornobiļa", un līdzība tiešām ir nenoliedzama.
Visbeidzot, Lietuvas atzīstami labā vilcienu satiksme savieno Viļņu arī ar citām pilsētām, ne tikai Rīgu. Ja ir piedzīvojumu kāre un liela mugursoma, jau tagad var īstenot "Rail Baltica" maršrutu. Tiesa, vilcienu laiki nav īpaši saskaņoti un Varšavas vilciens atiet tikai pusvienos dienā.
Diemžēl arī atpakaļceļam uz Rīgu vilciens īpaši piemērots nav. Toties autobusi brauc vairākas reizes dienā, un autoosta ir tieši pie stacijas. Komforts zemāks, bet biļetes lētākas un brauciens tikpat ilgs.
Tātad: ja nu jums ir dažas brīvas dienas un vēlme pavērot paralēlās realitātes, Viļņa ir lielisks galamērķis.
Viss pietiekami līdzīgi, lai būtu saprotami, un pietiekami atšķirīgi, lai būtu interesanti.
