Vladimirs Ivanovs: Kāpēc Latvijas hokeja vasara padevusies karsta un skandaloza

Parasti jūlijs Latvijas hokejā ir pavisam kluss mēnesis, kad nekas nopietns un būtisks nevar notikt a priori, kad paši hokejisti vēl bauda atvaļinājumu, bet komandu un federāciju vadītāji tikai sāk prātā būvēt provizoriskus plānus jaunajai sezonai. Tomēr 2022. gada vasara pārkāpusi visas tradīcijas un ierastos noteikumus, gandrīz vai ik nedēļu liekot internetam un sociālajiem tīkliem mutuļot. Un bija par ko satraukties…

Lai tiktu skaidrībā visā šajā skandālu, dusmu, niknuma un lepnuma virpulī (jā gan, tāds, lūk, emociju kokteilis), vislabāk sistematizēt visu to, kas sagāzies pār mūsu valsts hokeja līdzjutējiem jūlijā. Piesātinātība ar informāciju pašā vasaras vidū bija maksimāla, tāpēc iemeslu pamēļot un apspriest pašu svarīgāko bija vairāk nekā pietiekami. Karsta vasara un karsti hokeja jaunumi, te var droši likt vienlīdzības zīmi.

Gribas sākt ar galveno, un tūlīt pat piebildīšu – man ne pašu patīkamāko:

uzreiz vairākas personas, ar kurām mēs identificējam Latvijas hokeju, atmeta tam ar roku.

Runa ir par tiem treneriem un spēlētājiem, kuri pašreizējā nebūt ne vienkāršajā situācijā, vispirms jau ģeopolitiskajā – karš Ukrainā, tomēr izlēma turpināt karjeru Krievijā, konkrēti Kontinentālajā hokeja līgā (KHL). Nē, negatavojos viņus nosodīt, nolādēt vai kaunināt. Un kāpēc gan – tā ir viņu personīgā izvēle, pieaugušu cilvēku izvēle, viņi ir atbildīgi par savu rīcību. Tāpēc lasīt morāli ir nevietā. Jautājums ir par ko citu. Par ko?

Manuprāt, pat ņemot vērā tos brīnišķīgos apstākļus, kādi tiek piedāvāti ārzemniekiem KHL, bet tagad patiešām Krievijas līga vilina leģionārus – kā spēlētājus, tā trenerus – ar pasakainām algām, kādas pat Eiropā nav sapņos rādījušās, ņemot vērā ģimenes apstākļus vai kādus citus iemeslus, šodien šāds lēmums nav vietā un nav vēlams visiem.

Protams, var naivi pieņemt, ka pirmie atslepenotie (kad paši KHL klubi ir oficiāli paziņojuši par līgumu parakstīšanu), piemēram, tas pats Vladivostokas “Admiral” treneru pāris Leonīds Tambijevs un Andrejs Banada, vai arī Habarovskas “Amur” jaunizceptais vārtsargs Jānis Kalniņš nav informēti par to, kas patiesībā notiek Ukrainā, - kurš kuram uzbrucis, kas tur karo, ko tur nogalina. Pieļauju, ka politiskajos jautājumos viņi ir pilnīgi nekompetenti, tā arī var būt. Var pat uz brīdi iedomāties, ka viņu uzskati nedaudz atšķiras no Latvijas valsts oficiālās nostājas un viņiem ir sava pasaules aina. Taču viņiem ir tiesības uz savu viedokli, būsim godīgi. Un, galu galā, mums ir brīvais darba tirgus – cilvēks strādā tur, kur vēlas.

Visus šos manis izklāstītos “argumentus” droši vien var uzskatīt par attaisnojošiem. Bet tikai daļēji. Un tam es patiesībā neticu. Visu viņi zina un visu saprot.

Jo aklam un kurlam pret visu notiekošo palikt neizdosies un aizgriezties arī neiznāks. Tas ir neiespējami, kad cilvēce pirmo reizi vēsturē vēro karu tiešsaistē, tas ir, tiešajā ēterā.

Tātad varat iedomāties, kāds sašutuma vilnis sacēlās Latvijas mediju telpā, kad parādījās oficiāla informācija par iepriekš minētajiem, kā arī par Latvijas izlases uzbrucēju Miku Indraši. Tiesa, pēdējais nedēļu vēlāk ieslēdza atpakaļgaitu tās kņadas un pat histērijas dēļ, kas tika sacelta ap viņa vārdu (tā kā Indraša līgums ar Maskavas “Spartak” jau bija reģistrēts KHL, tagad spēlētājam un viņa Krievijas aģentam šo putru nāksies izstrēbt pašiem).

Sociālajos tīklos norisinājās kaut kas līdzīgs ellei, un to jau īstenībā varēja gaidīt. Nodevēji bija vismaigākais apzīmētājs, ticiet man. Un kas būs tālāk?

Ja Kalniņš kaut reizi izies uz ledus “Amur” formā, lai arī tā būtu draudzības spēle, bet Tambijevs ar Banadu izvedīs spēlē savus aizbilstamos komandā “Admiral”, Latvijas sportam viņi automātiski kļūs par personām non grata, kā pieņemts teikt diplomātu valodā. Tātad nevēlamām personām. Tik nevēlamām, ka atbilstoši nesen pieņemtajiem Sporta likuma grozījumiem viņiem būs uz visiem laikiem aizliegts jebkādā statusā strādāt Latvijas sporta struktūrās – federācijās, klubos vai komandās.

Atpakaļceļa nav. Tātad viņu pašreizējais lēmums ir viņu apzinātā un izsvērtā izvēle, pēc kuras viņi Latvijas sportam oficiāli kļūst par, nebaidīšos šī vārda, izstumtajiem.

Kāpēc steigties, kāpēc nodedzināt tiltus? Un kā tad ar principiem?

Un tomēr nespēju saprast šādu lēmumu motīvus. Sapnis strādāt KHL – tas ir saprotams. Taču hokeja pasaule – tas ir ne tikai Krievijas projekts. Hokeja Eiropā ir daudz. Tad kādēļ gan jārīkojas pret savu sirdsapziņu? Jā, šāda izvēle ir visīstākā rīcība pret savu sirdsapziņu, pat ja apreibusi galva no piedāvātās algas 700 000 eiro sezonā (nav teikts, ka to samaksās pilnā apmērā), pat ja tu desmit gadus esi centies piepildīt sapni strādāt par treneri KHL klubā. Puiši, nu kā gan tā…

Un arī piesegties ar visām šīm dežūrfrāzēm – tas ir labākais lēmums manai ģimenei, hokejista mūžs ir īss – jāpaspēj nopelnīt, par tādu piedāvājumu biju sapņojis visu dzīvi, un tā tālāk, tas viss ir kaut kā lēti un negodīgi. Tāds, starp citu, ir Latvijas izlases bijušā vārtsarga Kalniņa paskaidrojums. Vai patiešām hokejisti pie mums ir paši nabadzīgākie cilvēki, vai patiešām viņi ir bez kājām un rokām un nespēs sev nopelnīt iztiku arī pēc karjeras, vai patiešām slēpties aiz bērniem ir normāli?

Saprotams, ka visdrīzāk Latvijā viņiem būs vēl sekotāji. Kaut vai tāpēc, ka viss mūsu pasaulē tiek pirkts. Jautājums ir tikai par cenu, piekrītu. Un, protams,

ne visi spēj stāties pretī kārdinājumam parakstīt tādu papīriņu. Vienalga, kas to piedāvā, jāņem! Lūk, arī ņem.

Vēlreiz atkārtošos – viņu izvēli es cienu, bet nesaprotu. Un vēl man ir sāpīgi. Sāpīgi tāpēc, ka dažus puišus es labi pazīstu (KHL paliek strādāt vēl daži tādi cilvēki).

Starp citu, daži bez svārstīšanās un liekas filozofēšanas saka “nē” KHL. Tas pats Sandis Ozoliņš – tagad jau bijušais Ņižņijnovgorodas “Torpedo” treneris. Viņš skaidri nolēma – turpināt trenera karjeru Krievijā tagad nav iespējams, un atteica uzreiz vairākiem klubiem no Austrumiem. To vidū arī Magņitogorskas “Metallurg”, kuram, kā zināms, ar finansēm vienmēr viss bijis tip-top.

Ejam tālāk. Latvijas Hokeja federācija steidz ziņot, ka jaunajā sezonā valsts čempione Jelgavas “Zemgale” spēlēs Somijas otrajā līgā “Mestis”. Ko, kāda Somija, kāda otrā līga, par ko vispār ir runa un kam tas vajadzīgs? Īstenībā par to ir daudz jautājumu. Bet vēl vairāk ir neskaidrību un, kā man šķiet, absurda. Nu kāpēc mēs esam vajadzīgi Somijai?

Vēl jo vairāk tāpēc, ka ne visi pašā Somijas līgā ar prieku uzņēma šo ziņu, jo somiem tagad sezonas laikā būs jākuļas uz Latviju. Bet tie, saprotams, ir lieki izdevumi. Kāds ir stratēģiskais mērķis, ko mēs no tā iegūsim? Nu labi, ar šo projektu mēs sagatavosim puišus jauniešu izlasei, turklāt “Zemgales” galvenais treneris Artis Ābols ir arī U-20 komandas galvenais treneris. Bet ko tālāk? Kaut kā sīki, provinciāli. Un “Zemgalei” vēl jāsavāc budžets ap miljonu, ja ne vairāk (galīgais lēmums par “Zemgales” dalību Somijas čempionātā tiks pieņemts tuvākajās dienās). Un kādēļ gan viss šis tracis?  

Pietiek taču nodarboties ar gigantomāniju un skatītes uz kaimiņiem, visu laiku kaut kur līst – te uz Baltkrieviju, te uz Krieviju, tagad uz Somiju.

Labāk nodarbojieties ar savu čempionātu, nostipriniet to, savediet to kārtībā. Citādi mums veselas komandas “aizbēg” – “Kurbads” spēlē pie igauņiem, bet "Liepāja "vispār nolēma izlaist veselu sezonu. Lūk, tas ir ārkārtējs notikums, bet pie mums visi nodarbojas ar somu projektiem.

Starp citu, par Latvijas hokeja čempionāta 2022./2023.gada sezonu pagaidām arī viss nav skaidrs, lai gan ir jau laiks tikt skaidrībā. Lūk – trīs Lietuvas klubi ir pieklauvējuši pie mūsu durvīm. Tātad visdrīzāk atšķaidīsim savas sacensības ar kaimiņiem no Viļņas, Kauņas un Elektrēniem. Bet vēl varbūt kaut kādā jaunā veidā atdzims “Dinamo”. Tas pats Jura Savicka Rīgas “Dinamo”, kas zināmu iemeslu dēļ februārī izstājās no KHL. “Dinamo” un Latvijas vicečempiona “Olimp” simbioze pagaidām izskatās neticami, taču tādas domas ir cilvēkiem, kuri ar šo jautājumu nodarbojas visu vasaru. Būs interesanti pavērot to, kas no tā visa iznāks.

Nu un visbeidzot Nacionālās hokeja līgas (NHL) 2022. gada drafts Monreālā, kas iezīmējās ar daudziem pārsteigumiem. Ieraudzīt te ar pirmajiem diviem numuriem slovākus – tā ir fantastika. Starp citu, tur nav aizmirsuši arī Latvijas hokeja audzēkņus - ar kopējo 119. numuru ceturtajā kārtā Bostonas “Bruins” izvēlējās 18 gadus veco Danu Ločmeli, ar 157. numuru Floridas “Panthers” paņēma sev Sandi Vilmani, bet Tampabejas “Lightning” noskatīja 19 gadus veco Klāvu Veinbergu (224. numurs draftā).

Tas ir ceturtais gadījums, kad NHL klubi draftā izvēlējās uzreiz trīs Latvijas spēlētājus – iepriekš tas notika 1992., 2002. un 2015. gadā

(pirms septiņiem gadiem draftā bija Mārtiņš Dzierkals, Kārlis Čukste un Rūdolfs Balcers).     

Puiši, esmu lepns par jums! Es iedomājos, kā ar saviem dēliem lepojas viņu vecāki. Tātad ne velti viņi ziedojuši tik daudz spēku, nervu, laika un līdzekļu, lai viņu bērni varētu iekļūt pasaules spēcīgākajā hokeja līgā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt