Uldis Briedis: Es neesmu mākslinieks

Šogad pirmo gadu notiek Rīgas Fotogrāfijas biennāle, kuras centrālais notikums ir laikmetīgās mākslas un fotogrāfiju izstāde “Restarts” Rīgas mākslas telpā. Izstādē piedalās gandrīz 20 autoru no visas pasaules, starp trīs Latvijas pārstāvjiem ir arī fotogrāfs Uldis Briedis. Piedāvājam Anetes Konstes interviju ar fotogrāfu Uldi Briedi.

Izstādē aplūkojamo 24 fotogrāfiju ciklu veido dokumentāli attēli, kas tapuši pirms vairāk nekā 40 gadiem ceļojumā “Rīga – Vladivostoka 1975”, ko Uldis uz Harkovas rūpnīcas velosipēda veica kopā ar mūziķi, vēsturnieku un draugu Ingvaru Leiti. Brauciena mērķis bija apzināt latviešu kolonijas Krievijā. Pats Uldis apgalvo, ka viņš nav mākslinieks, viņu vienkārši fascinē dokumentālais žanrs, un tas jūtams arī viņa stāstījuma manierē. Sarunas laikā fotogrāfs daudz labprātāk atklāj spilgtākos savas dzīves “kadrus” nekā dalās filozofiska rakstura pārdomās par fotogrāfijas teorētiskajiem aspektiem. Un vēl svarīgi – līdz šim brīdim viņu neviens nav uzveicis “krampjos”.

Uldis Briedis ir ilggadējs avīzes “Diena” fotogrāfs, padomju laikā strādājis laikrakstā “Padomju Jaunatne”, kā arī Liepājas avīzēs “Komunists” un “Ļeņina Ceļš”. Divu grāmatu autors – 2004. gadā kopā ar rakstnieku Ēriku Hānbergu izdevis atmiņu grāmatu “Vāgūzis, Liepāja 70. un 80. gados” un fotoattēlu grāmatu “Laika mednieks” 2010. gadā. Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris.

Varbūt pastāstiet, kā jūs nonācāt līdz šai izstādei? Pārējie mākslinieki šeit tomēr ir pāris paaudzes par jums jaunāki un lielākoties arī strādā atšķirīgā tehnikā. Kā jūs uz to skatāties?

Man nav nekādu aizspriedumu pret citām paaudzēm. Lai gan var just, ka šodien valda tā saucamais jaunības kults. Piemēram, mana sieva strādā par sabiedrisko attiecību speciālisti. Reiz kāds viņas kolēģis bija aizgājis uz staciju sagaidīt žurnālistu no Lielbritānijas. Sieva šim gados jaunākajam kolēģim bija vaicājusi: “Kāds ir tas brits, cik vecs?”, uz ko viņš bija atbildējis: “Pārāk vecs nav. Ap kādiem 30 gadiem”. Tā kā tiem, kam ir pāri 35 gaidiem, jau ir jāguļ fosilijās. Man šobrīd ir 76. Bet vienam otram, kas par mani jaunāks, esmu teicis – nāc uz "krampjiem", tad redzēsim, kurš būs stiprāks!

Uz "krampjiem"?

Jā, tas man tāds sporta veids, ko es visu mūžu esmu piekopis un vēl līdz šai dienai man neviens nav "krampi izvilcis".

Bet... Kas tas ir par sporta veidu?

Nu, "krampju vilkšana"! Senos laikos tas bija populāri – sakabina kopā rādītājpirkstus un velk katrs uz savu pusi.

Labi, atgriežamies pie fotogrāfijas. Kā šo daudzo gadu laikā ir mainījusies fotogrāfija? Varbūt ir kādas tendences, kas iezīmējas tieši šīs izstādes kontekstā?

Kā jau teicu – man aizspriedumu nav ne pret vienu. Citi kolēģi saka, ka kaut ko līdz galam nesaprot, un te nav, ko redzēt, bet man tā nešķiet. Man patīk tās bildes sniegā tepat aiz sienas (Daņila Tkačenko (Danila Tkachenko), Aizliegtās zonas, 2013 – 2015), tur ielikta forša doma. Satura ziņā mani aizķēra video projekcijas ar bērnu rotaļlietām (Kamills Lorelli (Camille Laurelli), Mušu valdnieks, 2015). Sevišķi tāpēc, ka man pašam ir daudz bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu. Un tas viss, ko viņiem šodien ražo... Tā alkatība pasaules mērogā ir tik liela. Visas tās rotaļlietas – smagi kluči, ložmetēji, automāti... Dzīvās šausmas. Acīmredzot, grib pie ieročiem pieradināt jau kopš mazotnes. Lūk, šito es īsti nesaprotu (Laura Prikule, Ideju saknes, 2016). Nē, nu, es saprotu to domu, cik grūti ir mazajiem asniņiem, kamēr viņi izaug... Vai tas ir domāts tā, ka zeme mūsdienās ir saindēta, un tajās burkās tā vēl ir saglabājusies tīra?

Šo izstādi iespējams apskatīt kopā ar katalogu, kurā ir aprakstīta katra darba filozofija jeb, vienkārši izsakoties, kas ar to ir domāts. Vai mākslai būtu vajadzīgi šādi apraksti vai arī tai tomēr primāri jāiedarbojas pašai par sevi?

Es skatījos darbu ar pistoli (Agņeška Polska, Viteks Orskis (Agnieszka Polska, Witek Orski), Ieroči, 2014), kas dažādi transformējas. Bet kurp tas ved? Uz iznīcību vai uz uzplaukumu? Tagad jau pasaule ļoti strauji dodas iznīcības virzienā. Tur būtu arī mākslai vairāk jādarbojas. Cīņā pret šo iznīcību.

Kādi  ir mākslas ieroči šai cīņā?

Es domāju, ka visa tā saucamā laikmetīgā māksla kaut kur vēl tikai taustās. Tā nav vēl īsti noformējusies. No mākslas puses jābūt asai reakcijai, lai tauta kaut ko apjēgtu. Citādi nabaga latvieši tiek nozombēti.

Jūs darbojaties dokumentālajā fotogrāfijas žanrā, bet lielākā daļa darbu šajā izstādē ir veidoti pretēji – realitāti inscinējot, nevis fiksējot.

Es vienmēr uzsveru, ka es neesmu mākslinieks. Man vissvarīgākais ir dokumentālais foto. Daudzi mani kolēģi, kas strādā presē, grēko ar to, ka precīzi nepieraksta fotogrāfijas tapšanas laiku, vietu un tajās redzamo personu vārdus. Es to vienmēr fiksēju. Pēc daudziem gadiem cilvēkiem tas būs interesanti.

Jaunības laikā Liepājā jūs esat ne tikai dokumentējis realitāti, bet arī veidojis savdabīgas performances.

Jā, tādas es savulaik daudz taisīju. Rakstnieks Ēriks Hānbergs mani savā rubrikā avīzē “Neatkarīgā Cīņa” pat nosauca par instalāciju tēvu Latvijā. Piemēram, kad ilgus gadus dzīvoju viens pats, man mūžīgi nebija laika aiznest kreklus uz mazgātuvi. Vienā dienā man visi tie krekli apnika, un es ar visiem pakaramajiem sakarināju tos pie mājas esošajā ķiršu kokā. Vienīgi instalācijas ir grūti saglabāt. Mākslinieks Oļegs Tillbergs reiz bija izveidojis eksponātu – mēslu čupu zāles vidū. Mākslai vajadzētu dzīvot mūžīgi, bet kā tādu mēslu čupu var saglabāt? Ar jaunām tehnoloģijām arī var rasties visādi brīnumi, ko mēs nemaz šodien neapjaušam. Agrāk fiksāža pēc bilžu attīstīšanas bija jānodod atpakaļ ražošanā, jo uz tās palika sudrabs. Par spīti tam, prese rakstīja, ka pasaulē sudraba apjoms samazinās. Tad mēs spriedām, kas būs ar fotogrāfiju, kad sudraba vairs nebūs? Es, piemēram, nevarēju ciest sēdēšanu tumsā, ātrāk gribēju tikt ārā. Tobrīd likās – cik tas būtu forši, ja varētu gaišā istabā sēdēt pie galda un tikai kopēt bildes.

Nu, un ir tik forši, kā gaidījāt?

Nu... Es domāju, ka jā. Vienīgi, arī te ir problēmas ar saglabāšanu. Daudzi diski, kur esmu ierakstījis bildes, vairs neveras vaļā. Arī cietais disks nobruka.

Kas ir nozīmīgākie notikumi, kur esat kā fotogrāfs bijis klāt?

Es tā īpaši nešķiroju. Neapšaubāmi, protams, atmoda. Es biju klāt jau pie paša pirmā notikuma 1987. gada 14. jūnijā, kad Helsinku grupa izgāja pie Brīvības pieminekļa. Kolosāls pacēlums! Pirmo izstādi es izveidoju jau 1989. gadā. Pēc Alfrēda Rubika iniciatīvas izremontētajā Farmācijas muzejā piecas zāles tobrīd stāvēja tukšas, un direktors Agris Briedis man piedāvāja uztaisīt tur izstādi par pirmajiem atmodas notikumiem. Kopumā atnāca kādi 12 tūkstoši skatītāju, stāvēja garās rindās uz ielām. Laikā, kad sākās Gruzijas notikumi, mana izstāde jau bija vaļā. Nākamajā dienā ap visu Baltijas kara apgabalu bija riņķī tanki. Gāju bildēt, ielas tukšas, tankisti lūr pa šķirbām ar naidpilnu skatienu. Ātri sakopēju bildes, bet izstāžu zālē vairs nebija vietas. Tad es noliku tās uz grīdas starp divām telpām, plastikātu virsū un lai skatītāji bradā pa krievu tankiem! Savukārt, Liepājā man uzdāvināja Staļina krūšutēlu, kuru es ieliku ragutiņās un vilku cauri visam Liepājas centram. Apstājos pie Liepājas teātra, izsaucu ārā aktierus, lai noimprovizē kādu izrādi. Iznāca Oļģerts Kroders, kurš bija sēdējis Sibīrijā, un spieda to nabaga Staļinu pie krūts. Aktieris Juris Bartkevičs paķēra kaut kur no noliktavas krustu un gāja ar to pa priekšu, es ar Staļinu ragutiņās pakaļ. Rīgā es izdomāju, ka jāizvelk krūšutēls cauri Vecrīgai. No pils dabūju ar javām aplipušu ķerru, ieliku Staļinu iekšā un braucām. Pie muzeja mani gaidīja kolēģi no laikraksta “Padomju Jaunatne”, visa iela bija pilna. Biju sarunājis ar džezistu Gunāru Rozenbergu ar citiem mūziķiem, kuri uz ielas spēlēja. Cilvēki nevarēja saprast – kur tāda brīvība? Operators Ivars Seleckis vāca cepurē naudu, citi skrēja uz unīti pēc dzeramajiem. Gāja ņigu ņegu.

Bet kaut kādu brīdi jums bija aizliegts publicēties?

Jā, laikrakstā “Cīņa” aizliedza, tur bija īsta antipropaganda. Rakstīja, kā pie Brīvības pieminekļa pulcējušies huligāni ar sitamajiem un duramajiem. Juris Blaumanis no “Padomju Jaunatnes” sarunāja, lai es aizeju nobildēt, kas tad reāli cilvēkiem pie Brīvības pieminekļa ir atņemts. Tur bija plakāts. Es prasu: “Bet kur ir tie sitamie?”. Tad viņi no seifa sāka vilkt ārā to, kas kādam vispār kaut kad ir atņemts. Vienīgais, kas toreiz šos notikumus nebaidījās publicēt, bija Māris Čaklais no “Literatūras un Mākslas”. Turpretim naids man iznāca ar Edvīnu Inkēnu, ilgi viņš mani nesveicināja. Jo es izstāstīju Inesei Zanderei vienā intervijā žurnālam “Rīgas Laiks”, cik rupji viņš kā čekas darbinieks toreiz intervēja cilvēkus pie Brīvības pieminekļa.

Varbūt pastāstiet, kas jūs kā fotoreportieri atšķir no parasta cilvēka, kas bildē ar telefonu?

Pirmais, ko iedīdīja vēl fotofilmu laikā – mazais kadriņš ir jāizmanto maksimāli. Tāpēc joprojām bildējot es cenšos radīt kadru, kas labi “sēž” kompozīcijā, lai nekas tur pēc tam vairs nav jānogriež. Šajā izstādē arī gandrīz nekas, izņemot bildes ar manu deju, nav kadrēts laukā. Bieži gan, kamēr centies atrast pareizo kompozīciju, notikums ir jau beidzies. Bet, kad visas komponentes saslēdzas un izdodas noķert īsto mirkli, ir liels kaifs.

Pastāstiet par kādu kaifu!

1990. gados pie Ministru kabineta bija liels skolotāju streiks. Pie ieejas durvīm, kā arī vēl  divās rindās uz kāpnēm stāvēja strīpa ar policistiem. Es biju uzkāpis uz trepēm miličiem aiz muguras, un tieši ārā nāca tāda odioza persona kā ministra biedrs Jānis Tupesis. Viņam bija raksturīgi apmēram tādi gājieni kā Pietuka Krustiņam. Tā viņš iznāk laukā ar porfelīti, aiz tā aizsprausts lietussargs un, dīvaini pieliecies, sāk uzrunāt tautu. Tā jocīgā poza, no kakla zemē karājās prievīte, uzruna tautai aiz miliču mugurām... Tā ir viena no foršākajām tā laika bildēm.

Varbūt jums ir izskaidrojums tam, kāpēc fotogrāfijas raisa tik nostaļģiskas sajūtas pat par tādiem mirkļiem, kas realitātē nemaz nav bijuši tik skaisti?

Es pēc dabas esmu emocionāls cilvēks. Pat pēc 40 gadiem man ir kamols kaklā, atceroties par kādu kadru, ko es tā arī nenofotografēju. Tā būtu bijusi ļoti iespaidīga bilde, bet es nebiju spējīgs piespiest slēdzi. Kādā no sādžām braucienā uz Vladivostoku es satiku latvieti, kas laboja savu invalīdu autiņu. Viņam bija tikai rumpis uz zemes, nebija ne ratiņu, nekā. Tas autiņš pilnīga grabaža, šī cilvēka stingrie sejas vaibsti... Neuzdrošinājos celt aparātu pie acīm.

Daudz brīžu bijis dzīvē, kad kaut ko nav iespējams nofotografēt ētisku apsvērumu dēļ?

Ir bijuši. Kaut vai slimnīcās. Mani kaut kā nevelk bildēt, kā viens nelaimīgs cilvēks guļ gultā. Es visu savu garo dzīvi īsti nevaru saprast fotogrāfus, kuri brauc uz karstajiem punktiem. Daudzi iet bojā. Kā vārdā?

Adrenalīns, misijas apziņa, vēlme atspoguļot pārējai pasaulei patiesību...?

Bet tā būtībā ir iešana nāvē! Atceros, kā reiz burzmā pie Brīvības pieminekļa pienāca kāds sirms vīriņš, nometās uz ceļiem un sāka lūgt Dieviņu. Divi miliči gribēja viņu grābt ciet, bet viens atturēja – lai vecītis palūdzas. Es gadījos turpat blakus, man ir vairāki kadri. Tad, kad vecītis cēlās augšā, viņu uzreiz arestēja. Rokās viņam bija sainītis, kur bija satīta sega un lupa. Viņš, izrādās, bija izsūtīts. Jau sagatavojies, ka ietupinās. Toties tad, kad OMON ielenca Preses namu, direktors Kazimirs Dundurs bija tā kā apcietinājumā – visur, kur viņš gāja, viens omonietis ar automātu līdzi staigāja. Dundurs atnāca uz kafejnīcu, ēdīs pusdienas. Mēs ar fotogrāfu Gunāru Janaiti sēžam pie galda, kaklā fotoaparāti. Direktors bija tāds maziņš, nāk ar savu zupas šķīvi un, lai varētu tikt pie galda, bezmaz lien lielajam omonietim zem automāta. Es uzreiz piespiedu fotoaparāta slēdzi. Diemžēl bija ieslēgta zibspuldze, un omonietis uzreiz man klāt. Izveda vestibilā, lika izvēlēties – vai nu pats taisu vaļā fotoaparātu vai arī viņš to sadauzīs pret grīdu. Tas kadrs būtu bijis unikāls. No tā laika es ilgi līdzi nēsāju divus fotoaparātus – vienu ar izgaismotu filmiņu uz krūtīm, otru – īsto – somā.

Bija tādas reizes, kad tas noderēja?

Pēc tam vairs nenoderēja. Cūcības likums. To izgaismoto filmiņu es vienā Liepājas izstādē uzliku uz postamenta un pieliku klāt vēl nosaukumu, kas par bildi tur varēja iznākt.

Varbūt tad beidzot par šo izstādi. Kā jūs šeit nokļuvāt?

Es tās bildes jau lēnām taisīju, gaidot, ka kaut kad jau tās noderēs. Negaidot man piezvanīja šīs izstādes kuratore Inga Brūvere un piedāvāja piedalīties. Toreiz ideja doties šajā ceļojumā piederēja Ingvaram Leitim, un viņš mani savervēja kā līdzbraucēju. Mans bijušais Liepājas kolēģis Gunārs Biezis tobrīd bija žurnāla “Zvaigzne” atbildīgais sekretārs – praktiski tas, kurš taisīja žurnālu. Gaišs, ideju pilns cilvēks. Pilnīgi nepiemērots padomju žurnālistikai. Viņš ļoti iedegās par šo ideju, solīja atvēlēt katrā numurā trešo vāku mūsu reportāžai. Tā tikām arī pie komandējuma naudas. Interesanti, ka tieši mūsu starta dienā Maskavas forštatē kaut kādā nožēlojamā knēpī pēkšņi tirgoja čehu alu. Nopirkt to alu bija mūsu pirmais darbs. Sākumā es Gunāram sūtīju neattīstītas filmas, bet diezgan drīz sāku tās attīstīt pats. Neiedomājamos veidos. Man bija līdzi bačoks gan platās, gan šaurās filmas. Kur tikai es to nedarīju – mežā, mazās būdiņās un pat kaut kādā vagoniņā HES būvniecības laukumā. Sagriezu pa sešiem kadriem un sūtīju pa pastu. Tie negatīvi gan neuzmanīgas apiešanās dēļ ir daudz cietuši.

Jūs braucāt tur pilnīgi “uz dullo”?

Nē, pilnīgi nē, Ingvars bija izpētījis visus punktus. Maskavā 1930. gados ir iznākusi Gustava Šķiltera grāmata par latviešu koloniju vēsturi, to Ingvars bija pārfotografējis bibliotēkā. Es savukārt lasīju Egona Līva grāmatu par latviešu kolonistiem. Cariskajā Krievijā pēc Krišjāņa Valdemāra ierosmes bija izveidojies ap 300 kolonijām. Daudziem Latgalē trūka zemes, bet tur tik auglīga zeme – visi latvieši, kas tur aizbrauca un mīlēja strādāt, ātri kļuva bagāti. Tad nāca lielais represiju vilnis, un lielākā daļa iznīka. Sūtīja uz lēģeriem pat tos, kuru mājās atrada bildes ar “tautas nodevējiem”. Tāpēc bieži nevēlamu personu sejas fotogrāfijās bija izkasītas laukā. Žēl, ka es to nepārfotografēju. Visas manas un Ingvara nepatikšanas saistījās ar to, ka mēs pārāk daudz uzzinājām. Tas padomju varai ļoti nepatika.

Un cik jūs ilgi tur kopumā bijāt?

Sešus mēnešus un piecas dienas. Apsekojām kādas 30 bijušās kolonijas. Tagad es domāju, kā mēs vispār kaut ko tādu spējām? Gulējām vistrakākajās vietās – uz zemes, taigā kokos, notekcaurulēs. Ķermenis visam pielāgojās. Mums bija līdzi tikai guļammaiss, pat ne telts, bet es pusgada laikā nedabūju pat iesnas.

Vai atgriežoties ķermenis, kā tas mēdz gadīties pēc lielas slodzes, tomēr nesabruka?

Uznāca depresija. Bija pierasts visu laiku enerģiski darboties. Arī ar alkoholu ceļā bija problēmas. Mūs visur šausmīgi cienāja. Bija jātur līdzi, neko nevarēja darīt. Bet to gan tā trakā braukšana ar riteni nodedzināja ātri.

Kā Latvijā tika uzņemtas jūsu reportāžas?

Divas reportāžas bija, trešo ar skandālu izņēma laukā. “Zvaigznei” jau bija nodrukāta puse tirāžas, to apturēja un drukāja pa jaunu.

Vai šajā publikācijā bija kaut kas skandalozs?

Nē, mēs bijām pret visu nodrošinājušies. Mums pat bija devīze: “Sakarā ar 30. gadadienu kopš fašistiskās Vācijas sagrāves”. Arī republikas tūrisma padomes oficiāls zīmogs, lai mums palīdz visā ceļā. Es biju PSRS Žurnālistu savienības biedrs. Arī no Harkovas rūpnīcas mēs godīgi izkrāpām divus velosipēdus. Uztaisīja dokumentu, ka mēs tos oficiāli izmēģināsim.

Bet vienu jums nozaga jau pirms braukšanas?

Jā, Ingvaram. Otru man nozaga pēc atgriešanās Liepājā pie milicijas. Parasti mums interviju noslēgumā jautāja, ko esam nolēmuši darīt pēc šī ceļojuma, uz ko atbildējām: “Nu, tālāk apkārt pasaulei!”. Visforšāk uzrakstīja viena žīdu avīze Birobidžanā – ebreju autonoms apgabals Sibīrijas austrumos. Zini, ka tāds ir?

Nē.

1920. gados mākslīgi uztaisīja autonomu apgabalu nelielā teritorijā pie Amūras, galvaspilsēta – Birobidžana. Visus nabadzīgos žīdu klaidoņus aizfurķēja uz turieni un uztaisīja viņiem savu republiku. Arī viņu žurnālists mums prasīja par nākotnes nodomiem, mēs atkal – “Loģiski, apkārt pasaulei!”. Pēdējā rindkopā pie mūsu intervijas viņi bija pielikuši teikumu: “Abi puiši sapņo par ceļojumu apkārt pasaulei, bet sapņot nevienam nav aizliegts...”. Ja kādā mūsu avīzē tā būtu nodrukāts, redaktors būtu momentā nost! Kad nopirkām šo avīzi, vārtījāmies pa stepi no sajūsmas. Bet vēlāk Ingvars to tiešām paveica. Te es viņu sagaidu pie leišu robežas. (Uldis rāda bildi).

Ko jūs tur dzerat? Kefīru?

Man liekas, ka alkohols tas varētu būt. Uz atgriešanos.

Izstāde “Restarts” Rīgas mākslas telpā Kungu ielā 3 būs skatāma līdz 12. jūnijam. Izstādes kuratore: Inga Brūvere sadarbībā ar Ievu Epneri, Marī Šēvoldu (Marie Sjovold) un Aigu Dzalbi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti