Toms Treibergs: Atceltā māksla

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 10 gadiem.

Ažiotāža ap Valmieras teātra izrādi „Daugava”, kuru teātra vadība tomēr nolēma neiekļaut repertuārā, ir viļņveidīga. Pārspriedumi par teātra rīcību un režisora Mārtiņa Eihes atbildību uzvirmo gan sarunās aci pret aci, gan diskusijās tīmekļa vidē.

Šī nepavisam nav pirmā reize, kad kāds no mūsu teātriem izvēlas atcelt tālāku iestudējuma dzīvi uz skatuves dēļiem. Tomēr šoreiz notikušā atbalss ir plašāka. Iespējams, tāpēc, ka Mārtiņa Eihes vārds tiem, kuri līdzseko aktuālajiem kultūras procesiem, jau apzīmē zināmu interpretācijas skolu. Iespējams, arī tāpēc, ka Raiņa poēmas „Daugava” pārlikums komponista Mārtiņa Brauna skaņrindās latviešu „gara mantu” nesēju un godātāju saista ar īpašām saitēm, kuru stingrākais sējums nostiprinās Dziesmu svētku kontekstā. Šīs saites ir pat tik ciešas, ka likušas zināmai cilvēku grupai strādāt pie projekta par Latvijas valsts himnas nomaiņu uz, tiesa, fenomenālo, bet himnas idejai neatbilstošo kordziesmu „Saule, Pērkons, Daugava”.

Pirms nedēļas viesojos Latvijas Kultūras akadēmijas informācijas dienā. Topošo studentu sejās jaucās mulsums un pat lepnums, kuram it kā vēl nav pamata, bet kuru caur uztraukumu mēdz radīt nākamības cēlie sapņi. Tā kā arī mani ļoti saista teātra režijas principi, devos pie akadēmijas rektora Jāņa Siliņa uz konsultāciju par iespējām studēt teātra mākslas maģistra programmā. Saruna ātri vien novirzījās uz „Daugavu”. Noklausījos pilnu izrādes atstāstu, kurš gan no mana laika neaizņēma vairāk par sešām minūtēm. Kā es to arī atzinu pašam stāstītājam, mani patiešām uzrunāja darbības norise, kuru, sēžot mājīgajā rektorāta telpā, pārtinu savā iztēles zootropā. No otras puses, es varbūt nejustos tik mājīgi, ja izrādes vietā attaptos nonācis kora koncertā, kā tas tika formulēts gan no Jāņa Siliņa, gan arī no citu izrādi redzējušo puses.

Taču mani ļoti intriģēja atstāsta daļa par epizodi no paša fināla, kurā Aigara Apiņa varonis no diezgan gara galda norauj galdautu, uz kura atrodas maltīte, ar kuru mielojas citi tēli. Pirmkārt, tas man atsauca atmiņā lielisko zviedru režisora Roja Andersona sirreālo traģikomēdiju „Tu, kas dzīvo” („Du levande, 2007). Tajā kāds cilvēks stāsta par sapni, kurā viņš minēto darbību izdara smalkos ģimenes godos, tiesa gan, šai gadījumā iecerot to kā īpašu triku. Otrkārt, atcerējos visnotaļ iespaidīgo projektu „Atmiņu istabas”, izrādi-ekspozīciju, kura vienlaikus stāsta un nestāsta par aktiera Leona Lesčinska dzīvi. Stāstījums noslēdzas ar projekta līdzautora Eihes uznācienu - viņš sadauza eksponātus iekļaujošos stikla kubus ar garu metāla stieni. Stikla šķembas lido uz visām pusēm, tāpat kā interpretācijas varianti skatītāja prātā, kurus elektrizējis notikumu pavērsiena pēkšņums. Destrukcija kā risinājums jaunas, brīvas telpas radīšanai laikā un telpā.

Ņemot vērā šo ārkārtīgi trauslo, bet tomēr – manā skatījumā visai būtisko režijas rokraksta sazobi, rodas aizdomas par konceptuāla mākslas darba nenovērtēšanu vai pat neatpazīšanu „Daugavas” gadījumā. Proti, sākotnējā skatījumā neproporcionāli izvietotas inscenējuma sastāvdaļas, iespējams, var paskaidrot izvietotāja (tātad, režisora) ieceri. Vai esam gatavi saskarties ar netradicionāliem šī izvietojuma risinājumiem, piemēram, klasiski būvētas izrādes vidū noskatīties veselu cirka numuru, kurā, sacīsim, dejo mazi pūdeļi? Vai tikpat „neiederīgā” brīdī esam gatavi klausīties teju visu sacerējumu par to, kā „Es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”? „Esam,” varētu skanēt atbilde, tūdaļ sekojot piebildei: „Tikai, ja ir skaidrs mērķis, kāpēc tas tiek darīts.” Un tomēr, arī objektīvi skaidri nosprausts mērķis var palikt nenolasīts jaunas teātra izteiksmības ēnā.

Kā intervijā „Kultūras Dienai” atzina pats režisors, Raiņa poēmu neviens tā īsti līdz galam nesaprot. Tas, protams, nenozīmē, ka Valmieras teātra aktieriem būtu uzdots šo „nesaprašanu” ar savu darbu projicēt no skatuves. Tomēr nesapratne ir fiksēta un izrādi, visticamāk, tā arī nekad vairs neredzēsim. Skatītājam par „Daugavas” svarīgumu šodienas Latvijā nebūs iespēja nobalsot ar savu nākšanu vai nenākšanu uz izrādi, kā to vēlējās pieredzēt iestudējuma autors sarunā ar žurnālisti Lanu Kazlauskieni „Kultūras Dienā”. Varbūt tomēr vajadzēja ļaut šādam balsojumam notikt?

Plašāk par šo tēmu un par grūtībām definēt radošu neveiksmi raidījumā „100 g kultūras” šovakar, 19:30 LTV1 un tiešstraumē www.ltv.lv.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti