Iemesli tam ir dažādi, bet par to arī nav šī filma ["2018.Latvijas hronika"]. Filma ir par pasauli, kurā zivis vēl zvejo, stāsti tiek stāstīti un mīlestība pret to visu ķēpīgo, bīstamo un grūto tikai aug.
Uzreiz jāatzīstas, ka es, filmas režisors, neesmu nekāds zvejnieks un pat ne makšķernieks. Tādēļ varat atviegloti uzelpot, ka moralizēšanu par patreizējo stāvokli zvejniecības nozarē šeit neizlasīsiet. Mani ar Pāvilostu saista tas, ka es tur bieži braucu sērfot. Tieši tāda pati saistība ir filmas operatoram Jānim Jurkovskim, lai gan viņš ir no Liepājas, tādēļ varbūt tehniski - nedaudz vairāk zvejnieks nekā es. Mūs abus šī vieta vienmēr pievilkusi ar tās dabu, daudzslāņaino vēsturi un cilvēkiem, kas liecina par spēcīgu identitāti un mugurkaulu, lai cik arī kuģu tur būtu palikuši kopš lielā kolhoza laikiem.
Bērnībā man viena no mīļākajām grāmatām bija kinorežisora Aivara Freimaņa sarakstītie “Sorento stāsti”. Kā jaunu un maģisku pasauli es atklāju zvejniekciemu personāžus ar ērkšķainiem raksturiem, humora pilnu skarbumu un nebeidzamiem piedzīvojumiem. Laikam tieši tādēļ tik labi saslēdzās simtgades projekta par kopienu teātriem saistība ar šo stāstiem bagāto Pāvilostu.
Pāvilostas amatierteātris darbojas jau kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem, un šajā rudenī, simtgades projekta ietvaros, tā dalībnieki izgāja pilsētas tukšajās ielās (jo tādas tās tiešām ir, tiklīdz Latvijā atskan 1. septembra zvans, aizdzenot visus vasarniekus atpakaļ birojos un sastrēgumos), lai ievāktu stāstus no vecajiem un jaunajiem zvejniekiem, kā arī bijušās zivju fabrikas strādniecēm par dzīvi tolaik un krāšņiem kurioziem, kuru tiešām netrūkst.
Filmas galvenais varonis Ģirts Vagotiņš-Vagulis kopā ar teātra režisori Maritu Hornu un pārējiem dalībniekiem metās pie viena galda, lai izdomātu, kā šos stāstus pārvērst filmētos “skečos” un vēlāk arī garākā izrādē. Mēs bijām klāt, lai iemūžinātu daļu no šī procesa un skatītājiem radītu vizuālu, kā arī emocionālu iespaidu par paaudžu paralēlēm un to kopīgo stīgu, kas vibrē neatkarīgi no ārpasaules.
Viņus vieno mīlestība pret Pāvilostu, jūru un visu pārējo, kas no tā izriet. Jā, arī tas ķēpīgais un leģendām apvītais zvejnieka darbs. Zivis taču ēd visi.
Man būtu vēl ko stāstīt un stāstīt - par lietus gāzienā pielijušo kameru, sasaldētajiem rekvizītiem, tarakāniem (no pagātnes), lekšanu no tiltiem, bet tad jau pašam jāsāk rakstīt grāmata.
2018. Latvijas Hronika
Paula Ķestera veidotā "2018. Latvijas hronika" būs skatāma otrdien, 30.oktobrī, LTV 1 22.05 un replay.lv. Visas hronikas un to režisoru stāsti skatāmi un lasāmi LSM.lv sadaļā.
Pagaidām, lai pietiek ar šo pašu - Latvijas hronikas 8. sēriju.
Konteksts:
Režisoram Paulam Ķesterim filmēšanas periods Pāvilostā deva iespēju satikt un iemūžināt savā "2018. Latvijas hronikā" ne vien sākotnēji iecerēto filmas varoni - cilvēku ar jūru un teātri sirdī - Ģirtu Vagotiņu-Vaguli, bet arī pāvilostnieku leģendāro "kapteini pēc būtības" - Haraldu Lukševicu.
Pateicoties šo videomateriālu veidotājiem, piedāvājam noskatīties senākus publiski pieejamus sižetus par abiem šarmantajiem filmas varoņiem, par viņu dzīvi, darbu, jūru un Pāvilostu.
Par Haraldu Lukševicu:
Par Ģirtu Vagotiņu-Vaguli: