Sadaļas Sadaļas

No totalitārisma ģimenē uz diktatūru elitārā skolā. Emocionālās vardarbības stāsta 4. daļa

Tēvs psiholoģiski terorizē māti. Meita, aizstāvot mammu, tiek pazemota no tēva ģimenes puses. Radiniece ārste, ar kuru ģimene dala mitekli, meiteni dzen smagā stresā un izmisumā. Tie ir tikai daži no piemēriem, kā meitene cietusi šajā it kā labi situētajā ģimenē. Piedzīvotā emocionālā vardarbība likusi viņai vēl bērna vecumā apsvērt pašnāvības iespējas. Tagad, kad pieaugusi, sieviete anonīmi nolēma pastāstīt šīs savas vissāpīgākās atmiņas, lai kāds varbūt ieklausītos un ar citu bērnu tā nenotiktu. Stāsta ceturtā daļa. 
  1. daļa, kur sieviete atceras, kā strauji aprāvies viņas bērnības vaļasprieks, jo tēvs to aizliedzis. 
  2. daļa – "aukstais karš" ģimenē jeb kā paciest tēva apvainojumus mammai.
  3. daļa, kur meitene tiek lamāta, pārspīlēti sargāta no aukstuma, kā arī cīnās ar alerģiju un stresa izraisītiem veselības traucējumiem. 

Disciplīna vs. diktatūra

“Tam nav nekāda sakara ar vājumu,” zēnu asi pārtrauca profesors Vilksons, kurš likās nolasījis Harija domas. “Atprātotāji tevi iespaido stiprāk nekā citus vienīgi tāpēc, ka tu esi pārdzīvojis tādas šausmas, ko citiem nav nācies pieredzēt.”

(Dž. K. Roulinga “Harijs Poters un Azkabanas gūsteknis”)

Sabiedrībā eksistē zināmi priekšstati par elitārajām skolām un valsts ģimnāzijām... T.i., ka skolas un/vai vecāki izdara akadēmisko spiedienu uz skolēniem, kas var izraisīt garīgās veselības problēmas. Negrasos apstrīdēt, ka šī ir aktuāla problēma. Taču šī nav vienīgā problēma, kas, manuprāt, būtu pieminēšanas vērta. Diemžēl, kā esmu manījusi, tiek runāts tikai par to – ka bērni netiek galā ar augstajām prasībām. Bet kā ar tiem bērniem, kas tiek galā ar mācībām? Viņiem nav “tiesību” ne uz kādām emocionālām grūtībām un attiecīgi saņemt elementāru uzmanību – jo viņi taču nevienam nesagādā rūpes? Vai kāds ir aizdomājies, ko tas no viņiem prasa – tikt galā...? Bērns ierodas skolā nevis kā balta lapa, bet gan ar psiholoģisko “bagāžu”, ko ieguvis ģimenē 6–7 gadu laikā. Pašos pirmsākumos tas veido viņa redzējumu par sevi, attiecībām, apkārtējo pasauli; viņa spēju adaptēties – dzīvot vai tikai izdzīvot skolas vidē.

Cerot izbēgt no totalitārisma ģimenē, es ierados skolā ar milzīgām cerībām – pierādīt, ka viņiem visiem nav taisnība.

Ka es neesmu tāda – slikta, vainīga, defektīva –, par kādu mani mājās uzskata. Man savā maza bērna naivumā šķita, ka tas ir pavisam reāli! Vērtējums mācībās kā apliecinājums manai cilvēciskajai vērtībai. Viss, kas man jādara, ir jābūt perfektai. Tik vienkārši...

Katrai skolai ir sava unikāla kultūra un tad vēl konkrētās klases mikroklimats. Manai pirmajai skolai bija ļoti svarīgs tās prestižs. Būtiska skolas publiskā tēla sastāvdaļa bija tautas deju kolektīvs (lasīt:  kults). Ikvienam lika saprast – “tev ir jājūtas pateicīgam par iespēju šeit mācīties; tavā vietā 5 sekundēs varam atrast citu, gribētāju netrūkst”... Klases audzinātāja runāja tiešu valodu – “ja tev kaut kas nepatīk, vācies; tur ir durvis, lasies uz savu mikrorajona skolu!” Mikrorajona skola 7-gadīgajiem bērniem vienmēr tika pieminēta kā lielākais bieds.

Disciplīna ir noteikumu un uzvedības normu ievērošana. Diktatūra ir vienas personas absolūta vara,  kad augstākā morālā vērtība ir bezierunu paklausība.

Izrādījās, ka es esmu īpaša veiksminiece. Pa taisno no totalitārisma es biju nokļuvusi diktatūrā...

Īstajai skolas dzīvei vajadzēja sākties 2. klasē – ar skolas formām un atzīmēm. 1. klase bija drīzāk kā sagatavošana, labdabīgā gaisotnē pie citas klases audzinātājas. Atšķirībā no vairākuma bērnu, es jau labu laiku mācēju tekoši lasīt, tāpēc man vienmēr iedeva kaut kādu grāmatu un vispār lika mieru. Uzsākot 2. klasi, es ļoti biju vēlējusies atbilst to laiku ideālam – padomju klišejai – par to, kā jāizskatās priekšzīmīgajai skolniecei. Teicamniece ar divām bizēm. Tā, lai vecāki varētu lepoties.

Viss sākās ar katastrofu... Kāds no mājiniekiem iespītējās, “kurš tad tam mērkaķim tās bizes pīs?!”, paņirgājās, ka man esot “atkārušās ausis”, un nogrieza tā saucamo “katliņa” frizūru. Es saprotu, ka ne es vienīgā tāda – daudzi bērni tolaik piedzīvoja līdzīgas identitātes krīzes. Taču problēma ir tur, ka skolas deju kolektīvā bija kategoriski aizliegts griezt īsus matus un uz pieres. Pašai to nenojaušot, biju ieskaitīta “dejotāju” klasē, kur dejošana ir obligāta, stundu laikā. Tālāk tā jau ir skolotāja izvēle – ar cik lielu izpratni izturēties pret šo pārkāpumu. Vajadzētu taču pieaugušam cilvēkam saprast, ka ne jau es par spīti un pati sev ar šķērītēm tos matus uz pieres apgriezu... Bet nevienu nekas neinteresēja – skolas imidžs pāri visam! Vēl pat nepaspējusi degunu apsildīt 2. klasē, jau biju kļuvusi par likumpārkāpēju.

Arī vēlāk dejošanas skolotājas un klases audzinātājas labvēlību iekarot nekādi nespēju, jo biju par tievu. Es slikti izskatījos viņu perfektajā deju kolektīvā. Ar citām meitenēm apspriest to, cik es esot tizla un “stūraina”, skaitījās norma. Tautiskās dejas, kam vajadzēja būt pozitīvajai pieredzei, kļuva par manu lielāko murgu skolas dzīvē. Bērni atdarina to, kā izturas pieaugušie. Ja puika redz, ka skolotāja šo meiteni publiski pazemo, tad viņam rodas loģisks jautājums – kāpēc es esmu tas muļķis, kuram ar viņu jādejo?! Dodiet man kādu foršo meiteni! Es jau tā biju ieradusies skolā ar tik trauslu pašapziņu attiecībā uz savu ķermeni un izskatu. “Sniega bumbas” efekts, kas noveda līdz mobingam pilnā krāšņumā, saindēja manu ikdienu.

Man vēlāk ir jautājuši, kāpēc es nesūdzējos. Bet es sūdzējos... vismaz mēģināju. Reiz klases audzinātājai pateicu, ka mani fiziski aizskar. Viņa sašutušā tonī atbildēja: “Bet tu viņam patīc!”.

Respektīvi, meitenei ir jāzina sava vieta un jājūtas pagodinātai, ka viņš izvēlējās tevi – puikam ir tiesības aiztikt to, kas viņam “patīk”. Kniebt, grūst, plēst aiz matiem, nogāzt no kājām; dejošanas stundās meistarstiķis skaitījās, griežoties pa apli, mēģināt ar centrbēdzes spēku ielidināt meiteni sienā.

Man personīgi skolas mācības bija nobīdījušās vispār kaut kur trešajā plānā, vēl aiz pagarinātās grupas, kur tev obligāti jābūt jautrai, sabiedriskai, jāspēlējas ar bārbijām, jāsit “fanķiki” utt. Nepratu neko no visa tā. Jutos bezgala vientuļa, kā novēlusies no Mēness. Vai es izjutu akadēmisko spiedienu? Jā un nē. Mājās no manis tika pieprasītas tikai un vienīgi teicamas atzīmes. Var teikt, ka mani mēģināja motivēt ar iebiedēšanu. Bet es domāju, ka tas nebija izšķirošais, kas mani dzina izmisumā, jo es arī pati sev vēlējos būt teicamniece.

Mani satrieca, ka bija sagrautas manas cerības par skolu kā radošu un intelektuāli stimulējošu vidi. No mums tika audzināti “burta kalpi” – izdarīt to, kas prasīts. Ne mazāk un ne vairāk. Pats galvenais – pareizi saskaitīt rūtiņas no lapas visām četrām malām! Jebkura personīga iniciatīva ir nosodāma. Ja pagarinātajā grupā esi jau mājasdarbus izpildījusi gan melnrakstā, gan pārrakstījusi tīrrakstā, tad sēdi un mācies atstāstīt kaut kādu 1 lpp. lasīšanas gabaliņu. Ja tev priekš tā nevajag veselu stundu – tava problēma, citu grāmatu lasīt kategoriski aizliegts. Pat tik godīga meitene kā es biju spiesta iemācīties šmaukties, stratēģiski novietojot grāmatas vienu virs otras un samainot pēc vajadzības. Bet, kad tas nebija iespējams vai pārāk riskanti – man tajos trijos gados pagarinātajā grupā bija daudz laika truli blenzt sienā, apcerēt savas dzīves bezjēdzīgumu un izmist, kā es te nokļuvu.

(Turpinājums sekos)

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt