Kāpēc latvieši padomju laikos Igaunijā jutās druscītiņ kā ārzemēs? Un Lietuvā tikpat kā nedzirdēja krievu valodu? Padomju ēras norietā Lietuvā vēl arvien četras piektdaļas iedzīvotāju bija pamatnācija, Igaunijā – gandrīz divas trešdaļas, bet Latvijā – tikai puse. Iemesls jāmeklē 30 gadus iepriekš. Pēc Staļina nāves Kremļa liberālās reformas Baltijā uzjundīja nacionālo pacēlumu. Vietējie komunisti nu drīkstēja cīnīties par lielāku patstāvību no Maskavas. Taču sekmes atšķīrās.
Latviešu progresīvo komunistu sapņus murgā pārvērta pats PSRS līderis Ņikita Hruščovs. 1959.gada jūnijā viņš ieradās vizītē Rīgā. Var pat teikt, ka par atslēgas pagriezienu kļuva viena saruna, kas norisinājās Spilves lidlaukā. Šodien lidostas impozantā galvenā ēka palikusi teju vienīgais tā laika piemineklis, kura sienas vēl glabā šos stāstus.
Ironiski – visaktīvāk mazo tautu tiesības aiztāvēja nežēlīgākais Staļina bende, PSRS iekšlietu ministrs Lavrentijs Berija. Pielabināšanās republiku vietējai varai bija viņa plāns, kā pašam noturēties pie varas. Vien pāris mēnešus pēc Staļina nāves, 1953. gada pavasarī, Berijas mudināta, PSRS vadība pieņēma tam laikam neticami drosmīgus lēmumus –
republiku vadošajos amatos jāveicina vietējo tautību cilvēku iecelšana un lietvedībā jālieto vietējā, nevis krievu valoda.
Kaut drīz pēc tam varas konkurenti Beriju gāza un tiesāja ar nāvi par “pretpadomju darbību”, šie lēmumi vismaz formāli netika atcelti. Baltijā maisam gals bija vaļā.
Vissliktāk pamatnācijai jau tolaik klājās Latvijā. Latviešu bija vien ap 60% no iedzīvotājiem, vadošos amatos – vēl daudz mazāk. Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) pamatmasu veidoja cittautieši un no PSRS iebraukuši pārkrievojušies latvieši bez lielas sirsnības pret Latviju. Šeit mita arī visvairāk padomju militāristu, jo tieši Rīgā bāzējās Baltijas kara apgabala ģenerālštābs. Reālajā varas hierarhijā armijas pavēlnieks bija pat ietekmīgāks par oficiālo republikas vadību.
Tāpēc kā reibinošs brīvības malks nāca LKP Centrālkomitejas plēnums 1953.gada jūnijā – pēc ilgiem laikiem tas notika latviski! Partijas vadītājs Jānis Kalnbērziņš oficiāli pauda, ka krievu valodas lietošana bijusi kļūda. Lietvedībai turpmāk jānotiek latviski, un visiem vadītājiem jāmācās abas valodas. Sākās masveida kadru tīrīšanas, bieži ieslīdot otrā grāvī – atbildīgos amatos iesēdās nekvalificēti kadri tikai tāpēc, ka bija latvieši.
Ap to laiku kā viens no redzamākajiem nacionālās politikas bīdītājiem izvirzījās Eduards Berklavs, Rīgas LKP komitejas vadītājs – ietekmīgākā galvaspilsētas amatpersona. Jauns censonis, kas strauji kāpa karjeras kalnā.
Ulmaņlaikā kā pagrīdes komunists sēdējis cietumā, bet no 1940.gada – kaismīgs padomju režīma atbalstītājs.
1958. gadā viņš atkārtoti kļuva par LPSR valdības vadītāja Viļa Lāča vietnieku, paralēli bija LKP Centrālkomitejas loceklis, un latviskošanas plānus varēja kalt visaugstākajos plauktos. Enerģiskais Berklavs bija Lāča motors – tieši viņu kā savu protežē slimību mocītais valdības vadītājs gatavoja amata pārmantošanai.
Rīgā Berklavs bija ieviesis prasību cittautiešu vadītājiem latviešu valodu iemācīties divu gadu laikā. Vēlāk to pašu lēma arī LKP vadība attiecībā uz visu Latviju. Tomēr Berklavs saprata – lielākā problēma ir nevis cittautiešu valodas nezināšana, bet sakarīgu latviešu trūkums partijas rindās. Tikai ar lielāku vietējo atbalstu varētu cīnīties pret migrāciju, militāristu apmešanos Rīgā un lielo uzņēmumu celšanu. 1959. gada februārī Berklavs spēra pārdrošu soli...
Paša savulaik dibinātajā pilsētas avīzē ''Rīgas Balss'' Berklavs publicēja rakstu ''Saruna no sirds''. Paviršam lasītājam šķistu – nevainīga partijas aģitācija par jaunu biedru uzņemšanu. Turklāt ar neslēptu komunisma slavēšanu: “Viss, ko buržuāzija saka par mums, ir salti meli”, “Pastāv milzīga un varena, brīva un bagāta Padomju valsts”, “Marksisms-ļeņinisms ir vienīgā pareizā ideoloģija, kas sagrauj visas citas” utt.
Taču ideoloģiski slidena bija starp rindām paslēptā partijas kritika un latviešu skubināšana to uzlabot: “Vērtējot cilvēku, nemeklēsim pilnīgu ideālu, jo tādi mēs neesam arī paši”, “Kāpēc jauku un vērtīgu cilvēku, it īpaši latviešu, vidū ir vēl daudzi, kas nav ne komjaunatnes, ne partijas biedri?”, “Mūsu gaita uz priekšu būs vēl ātrāka, ja visi labākie, arī latviešu tautas labākie dēli un meitas, atradīsies cīnītāju avangardā”.
Berklavs bija apgānījis svētāko padomju ideoloģijas dogmu – proletārisko internacionālismu. Jau iepriekš reakcionārie Latvijas komunisti bija rūguši par viņa pārāk agresīvo latviskuma politiku, uz Maskavu plūda sūdzību vēstuļu maisi. Šāds avīžraksts Kremļa pacietības vadzi nolauza. Uz Latviju tika atsūtīta komisija “iepazīties ar situāciju”, Berkavs pēc pratināšanas juta, ka cilpa savelkas.
Pēdējā cerība bija Hruščova vizīte – tikt klāt lielajam bosam un nepastarpināti izklāstīt Latvijas sāpi. Hruščovs uz šejieni lidoja 1959. gada jūnijā, lai sagaidītu komunistiskās Vācijas valsts vadītājus, viņi caur Rīgu devās uz Maskavu. Pavadījis pāris dienas ar vāciešiem Latvijā, Hruščovs aizkavējās vēl uz dienu. Pēdējā vakarā vakariņot Jūrmalas Benjamiņu villā ielūdza Latvijas kompartijas un Baltijas kara apgabala vadību. Arī Berklavs ieradās. Hruščovs ar viņu bija draudzīgs, pat uzlavēja par ideju dot Latvijai vairāk patstāvības kādā ne īpaši nozīmīgā jautājumā. Vairāk gan aprunāties nesanāca. Pie galda bija arī viens no niknākajiem Berklava kritiķiem, kara apgabala politiskās pārvaldes priekšnieks ģenerālis Djomins. Dodoties prom, viņa adjutants Hruščovam iespieda rokās kādu mapi. Tikai vēlāk Berklavs saprata – tas bija Maskavas komisijas ziņojums.
Nākamajā rītā atvadu saruna uz lidlauka jau bija pavisam citos toņos.
Hruščovs: “Kas jūs esat — ienaidnieks vai godīgs cilvēks? Pielūkojiet! Ja esat ienaidnieks, mēs jūs noslaucīsim no zemes virsas, bet, ja godīgs, to jums vēl vajadzēs pierādīt!”
Berklavs: “Es kļuvu komunists nevis tad, kad man maksāja lielu algu, bet kad par to vajadzēja iet katorgā!”
Hruščovs: “Tas vēl neko nenozīmē. Ir cilvēki, kas piedalījās revolūcijā, bet pēc tam kļuva renegāti.”
Tad Hruščovs vēl piedraudējis Latvijas komunistu vadonim Kalnbērziņam: “Tu, Jan Eduardovič, vecs boļševiks, bet neredzi, kas darās degungalā. Tiec skaidrībā! Netiksi — atsūtīšu savu pārstāvi, būs sliktāk.”
Dažas dienas pēc Hruščova atvadām Latvijas komunistu reakcionārais spārns Berklavu tiešām noslaucīja no zemes virsas. Patiesībā nekādu spārnu nebija – arī mērenākie nobijās, un Berklavs palika teju viens. LKP vadības sapulcēs lamas gāzās kā lavīna: “Rupji pārkāpti Ļeņina norādījumi”, “Buržuāziskā nacionālisma izpausmes”, “Lai biedri vaino paši sevi, ja partija apiesies ar viņiem nežēlīgi”. Kalnbērziņš, kurš par kļūdu bija saucis pārkrievošanu, tagad to pašu brēca par latviskošanu.
Skata pēc kādu vainu liekulīgi nācās uzņemties arī pašiem – visi taču bija berklaviešu idejas atbalstījuši. Vai vismaz nebija skaļi iebilduši.
Kalnbērziņš: “Man pietrūka pulvera, par ko esmu ļoti vainīgs, esmu pelnījis visbargāko sodu.”
Arvīds Pelše: “Esmu parādījis zināmu mīkstumu. Kāds nelabais mani bija apsēdis, velns lai parauj?”
Jā, velns lai parauj! Tieši Pelše šajās raganu medībās bija pelnījis bargākās elles ugunis – viņš taču bija LKP CK ideoloģiskais sekretārs, atbildīgs arī par valodām. Kā dedzīgs staļinists un Latvijas nīdējs viņš ilgi bija gaidījis šo revanša mirkli. Un nu runāja gluži kā pravietis:
“Biedr Berklav, lai kādi būtu bijuši jūsu nodomi, jūs esat nacionālisma karogs.”
Gan jau Berklavs šos vārdus atcerējās, kad 1988. gadā kā pārliecināts disidents dibināja Latvijas Nacionālās neatkarības kustību.
Berklavu, protams, nometa no visiem amatiem. Un uz deviņiem gadiem izraidīja trimdā – par filmu nomas kantora pārvaldnieku Krievijas pilsētā Vladimirā. Pāris gados amatus zaudēja vismaz pusotrs tūkstotis vadošu darbinieku, kam varēja piešūt nacionālkomunistu birku. 1959. gada nogalē Pelše panāca arī Kalnbērziņa un Lāča atkāpšanos un pats kļuva par LKP CK 1. sekretāru. Idiotiskākie viņa karjeras sasniegumi ir Jāņu aizliegšana un ierosinājums Rīgu pārsaukt par Gagarinu. Kad Pelši paaugstināja uz Maskavu, šeit viņu nomainīja Augusts Voss – tāds pat asimilējies Krievijas latvietis, kurš latviski, ja arī prata, tad principiāli nerunāja. Visas durvis uz Latvijas tālāku pārkrievošanu nu bija vaļā.
Ir viedoklis, ka nacionālkomunistu sagrāvē vainīgs Berklava raksturs – stūrgalvīgs, nepietiekami diplomātisks un lunkans, pat ar eksplozīvo Hruščovu sprēgājis bez pazemības. To var saukt arī par principialitāti. Vai jaunības maksimālismu. Tolaik Berklavam bija vien nedaudz pāri četrdesmit – nepieklājīgi maz nomenklatūras vecuma cenzam. Sirmie revolūcijas krabji necieta, ka viņus trenkā jauns gailēns. Tomēr galvenais zaudējuma cēlonis – partijā bija par maz latviešu. Un par maz drosmes.
Lūk, arī galvenā atšķirība kaimiņiem – vairāk vietējo kadru un vairāk drosmes stāvēt par vietējām interesēm.
Lietuvā iebraucēju bija mazāk par 10%, nomācošs leišu pārsvars arī partijā, plus autoritārs vietvaldis. Antans Sniečkus vadīja Lietuvas PSR vairāk nekā 30 gadu. No vienas puses, despotisks staļinists, organizējis četrdesmito gadu deportācijas. No otras – godkārīgs lietuvietis, kas neļaus Maskavai kāpt sev uz galvas. Sniečkus prioritāte bija lauki, tāpēc viņš pretojās industrializācijas un migrantu iepludināšanas plāniem. Pateica “nē” arī Hruščova idejai pievienot Lietuvai Kaļiņingradas apgabalu – to izdarot, lietuviešu īpatsvars savā zemē katastrofāli saruktu.
Vēl viens leišu izturības stūrakmens – ietekmīgā katoļu baznīca. Tā pat izdeva pagrīdes avīzi un noorganizēja 17 000 lietuviešu vēstuli ANO par katoļu represijām PSRS. Visbeidzot – neizdzēšamā Lietuvas valstiskuma apziņa vēl no senseniem lielkņazistes laikiem.
Igaunijā okupantiem sākumā veicās labāk – Staļina laikā nacionālo komunistu uzraudzīšanai tika nosūtīts pārkrievojies igaunis Johaness (jeb Ivans) Kebins. Taču pēc Staļina nāves Ivans mainījās un pats kļuva par mērenu nacionāli. Kaut viņš nepretojās Maskavas direktīvām tik asi kā Sniečkus, vidējā līmeņa partijas vadītāji tās prata neitralizēt un izpildīt pa savam. Arī Igaunijā vairums komunistu bija paši igauņi.
Un, protams, Somijas televīzija – jaudīgākais fenomens, kas ietekmējis padomju igauņu tiekšanos uz brīvās pasaules ideāliem. 1971. gadā Somija valsts dienvidos uzbūvēja jaunu raidtorni, un tā signāls aizsniedza arī Ziemeļigauniju, ieskaitot Tallinu. Atšķirībā no Rietumu radiostacijām, šo signālu padomju cenzori nespēja slāpēt, tāpēc pēckara igauņu paaudzes ir dzīvojušas divās realitātēs – padomju melos un Rietumu īstenībā. Somu TV ziņas bija pat populārākas par vietējām, nerunājot par Maskavas TV. Bet tādi seriāli kā ''Emanuelle'' un ''Dallasa'' dienvidigauņiem lika drūzmēties satiksmes korķos uz Tallinu. Kāds brīnums, ka šodien viņu identitātes ideāls ir Ziemeļeiropa, nevis postpadomju Baltija, kuras nesekmīgākais iepalicējs joprojām esam mēs. Vēl strēbjam pirms 60 gadiem vārītu šļuru.
Lietuviešus glāba katoļu baznīca, igauņus – somu televīzija. Kas glāba latviešus? Noskurināšanās?
“Atslēgas” LTV1 ēterā: ik ceturtdienu 21.15, kopā 50 sērijas, līdz pat 2018. gada noslēgumam.
