Matīsa jeb Vidzemes tirgus. Kas ar to noticis, notiek un varētu notikt

2020. gada februārī saņēmu pirmo uzaicinājumu ieskatīties stagnējošā Matīsa (Vidzemes) tirgus procesu aizkulisēs. Gadu vēlāk tas rezultējās ar pro bono (bezatlīdzības veikts darbs sabiedriskajam labumam – red.)  prezentāciju Rīgas Domes (RD) koalīcijas pārstāvjiem, kurā atklāju savu vērtējumu par tirgus status quo un iepazīstināju ar savu nākotnes scenāriju, iezīmējot nepamanītus, vērtīgākus un arī trauslus ceļus tā revitalizācijā. Šis ir atskats uz Matīsa tirgus kritienu un manu vīziju par tā atdzimšanu, kas tomēr nesniedz visas atbildes.

ĪSUMĀ:

Reiz modernākais tirgus Rīgā – tagad viens no aizmirstākajiem

Vienmēr esmu mīlējis tirdzniecības vietas pilsētu centros, un placis Brīvības ielā 90 vienmēr saistījies ar ļoti interesantiem rakursiem uz pilsētnieku sadzīvi, kas spējusi noslēpties pagalmā pašā Rīgas sirdī. Matīsa tirgu esmu izmantojis fototūrēs, tā paviljonos ap ekonomiskās krīzes laiku nereti norisinājās dažādi kultūras procesi; manās acīs tie bija papildu spēka punkti teritorijas vērtībai. Tomēr pēdējos 5–10 gados no Matīsa tirgus spožuma pāri palicis nav teju nekas, izņemot nedaudzus, taču krāšņus un rudeņos ražīgus pēdējos mohikāņus-pārdevējus.

Nosaukts par godu Krievijas impērijas caram Aleksandram II, tirgus sākotnēji atradies tagadējās Jaunās Ģertrūdes baznīcas vietā, kur 1876. gadā tas izveidojies pie artēziskās akas jeb Lielā pumpja līdzīgi kā citi tā laika klasiskie āra tirgi. Tobrīd Aleksandra tirgus bijusi otra lielākā pārtikas preču tirdzniecības zona aiz teritorijas Daugavmalā – 1893. gadā tajā ik dienas preces pārdevuši 400–800 cilvēki, bet svētdienās vairāk nekā 900 cilvēki [1].

Aleksandra tirgus popularitāte, apgrozījums un nozīme strauji augošajā centrā rezultējās ar tā pārcelšanu uz tagadējo lokāciju 1897. gadā. Pēc pieciem gadiem 15. oktobrī tika atklāti divi mūra paviljoni Brīvības un Matīsa ielu stūrī un pārvaldes ēka laukuma centrā. Līdz ar vienu no paviljoniem, kas paredzēts gaļas tirdzniecībai un tobrīd bijis pirmā un lielākā slēgtā tipa tirdzniecības zāle Rīgā, un otru halli, kas paredzēta citu produktu tirdzniecībai, Aleksandra tirgus tobrīd kļuva par pirmo pilsētā ar labiekārtotiem paviljoniem. Bija atļauta arī tirgošanās no vezumiem, Aleksandra tirgus tobrīd bija vienīgais, kurā atļāva pārdot svaigu gaļu cauru gadu (citos tas bija liegts no 1. maija līdz 31. augustam)[2].

Aleksandra tirgus ar gaļas paviljonu un pārvaldes ēku pirms Pirmā pasaules kara.

Pie Aleksandra tirgus kompleksa arhitektoniskā veidola ''vainojams'' otrais Rīgas pilsētas arhitekts Reinholds Šmēlings (1840–1917), kurš slavens ne vien ar savu sarkano, Rīgā tik raksturīgo ķieģeļu eklektisma (historicisma) stilu, bet intensīvi strādājis arī pie vairuma pilsētas publisko ēku pirms I Pasaules kara – slimnīcām, skolām, tirgiem. Vizuāli monotonais Aleksandra tirgus vēl tapis laikā, pirms Reinholds Šmēlings izstrādāja sev raksturīgo sarkanbalto manieri.

1907. gadā teritoriju paplašināja, 1910. gadā pārdevēju skaits bija jau 1200. Vieta esot bijusi slavena ar piena produktiem, it īpaši sviestu. Darbība turpinājās arī pēc Pirmā pasaules kara. 1924. gadā vietu pārdēvēja par Vidzemes tirgu, lai gan bija neveiksmīgi mēģinājumi ieviest arī nosaukumu “Brīvības tirgus” par godu pārsauktajai Brīvības ielai (šajā laikā esot iegājusies arī vēl viena, “Matīsa tirgus” versija, kas arvien vairāk tiekot izmantota šodien). 1929. gadā tika uzcelts atsevišķs paviljons siļķēm. Par spīti progresīvajam startam, līdz ar jauno, moderno Centrāltirgus paviljonu celtniecību tika secināts, ka Vidzemes (Matīsa) tirgus jau tobrīd bija paspējis daļēji novecot. Piemēram, Aleksandra tirgus laikos netika ierīkota nekāda veida apkure. Modernizāciju centās veikt, attīrot zemesgabalu no necilajām mājiņām un 1938. gadā pabeidzot visiem zināmo funkcionālisma milzi Brīvības/Matīsa ielas stūrī. Daļu no stūra ēkas pagrabiem tirgus izmantoja ledus kamerām, pirmo stāvu dažādiem tirgus servisiem. Pagalma pusē beidzot parādījās 31 apkurināms stends-kiosks augļiem un puķēm un publiskās tualetes sānos no Brīvības ielas ieejas. Kā nevajadzīgu nojauca veco pārvaldes ēku laukuma centrā.

Brīvības un Matīsa ielu stūris pirms īres un veikalu nama Brīvības 90 celtniecības. 1930. gadu sākums – vidus.

Pēc padomju okupācijas vieta ieguva nākamo – Vidzemes kolhozu tirgus – nosaukumu, taču vērienīga modernizācija īsti nesekoja. Pēc 1986. gada līgumiem zināms, ka šeit 57 novietnēs darbu veica 21 kolhozs.

Kopš padomju laikiem Vidzemes (kolhozu) tirgus pa reizei iezīmējies arī kultūras vidē. Kopš 1960. gadiem daudz fotouzņēmumu ar tā sadzīvi veikusi zināmā ielu fotodokumentāliste Māra Brašmane. 2009. gadā jau krietni degradētajā un 2007. gada novembrī degušajā Vidzemes (Matīsa) tirgus gaļas paviljonā aktīvāk rosījās Latvijas Mākslinieku savienība – tirgū notika Mākslas dienas ar izstādēm un priekšnesumiem (diemžēl uzreiz pēc ekonomiskās krīzes viss komplekss vairs nespēja slēpt savu degradēto stāvokli, tirgotāju skaits strauji kritās, vide kļuva nepatīkama un tajā īsti vairs nekas nenorisinājās).

Vidzemes (kolhozu) tirgū. 1968. gads.

2017. gadā Būvniecības valsts kontroles biroja atzinumā tika norādīts, ka “Vidzemes tirgus Gaļas paviljona ēka neatbilst Būvniecības likuma 9. panta prasībām – ēkas tērauda kolonnas ir korodējušas un to pamatne ir atdalījusies no pamatu pēdas. Tās bojātas iekštelpā gar rietumu fasādi un telpas centrā. Mitruma ietekmē ārējo ķieģeļu mūra sienu fragmentāri destruktīvi bojājumi rietumu fasādē. Kapilārā mitruma ietekmē nesošo ķieģeļu sienās fragmentāri karbonizācijas procesa bojājumi pa visu ēkas perimetru.'' [3] Gaļas paviljona lietošana tika aizliegta, 2018. gadā gan tika veikti neatliekami darbi, lai novērstu bīstamību – tērauda kolonnu korodējušo pamatņu pēdu atjaunošana un ārējo, t.sk. nesošo ķieģeļu mūra sienu bojājumu, kas radušies no mitruma, novēršana.

Ap krīzes laiku tirgus centrs ieguva neizteiksmīgo un lēti projektēto eiroremonta “paviljonu”, kas izrādījies privātīpašums, un viss apkārt tam kļuva par stāvvietu. 2018. gadā “paviljonā” vēl paspēja norisināties dramaturga Jāņa Baloža un režisores Paulas Pļavineces izrāde “Latvijas plānošanas institūts”. Drīz pēc tam būve tika demontēta. 2019. gadā māksla nu jau neoficiāli jauno rīdzinieku nokristītajā Matīsa tirgū atgriezās, kad uz sienām tika izlīmēti vairāki Oskara Pavlovska “#mikropilsonis” grafiskie darbi microRIBOCA biennāles ietvaros. 2020. gada vasarā tirgus laukums kļuva par daļu no Tērbatas vasaras ielas un ieguva jaunu, īslaicīgu iekārtojumu un pa kādam notikumam. Tā paša gada beigās tirgus teritorijā tika izstādīts viens no publiskās mākslas programmas «Kopā» darbiem, Ances Vilnītes skulptūra «Neredzamie». Visbeidzot, 2021. gada rudenī Matīsa tirgu kā mājvietu izvēlējās jaunā teātra festivāls “Homo Novus”.

Publiskās mākslas programmas "KOPĀ" skulptūra "Neredzamie" Vidzemes tirgū.

Pie atdzimšanas skicēm nesekmīgi strādā jau kopš 2019. gada

Pirmā par Matīsa tirgus iespējamo atdzimšanu sociālajos medijos sāka runāt aktīvistu grupa “Matīsa tirgus 3.0”, kura 2020. gada februārī arī aicināja mani piedalīties ar savu izpēti, vērtējumu un vīziju. 2020. gada beigās viena no iniciatīvas autorēm Alija Turlaja ("Attīstībai/Par!") jau bija ievēlēta Rīgas domes (RD) ārkārtas vēlēšanās, kas veda pie iespējas gan daudz plašāk, gan mērķtiecīgāk ieskatīties Matīsa tirgus atdzimšanas filozofijā, stratēģijā, scenārijos un meklēt iespējas ne tikai pilsētai, bet mums visiem pielikt roku to izpildē.

Vispirms noskaidroju, ka 2019. gada vidū vēl Nila Ušakova (“Saskaņa”)  sasaukuma laikā esot bijis plāns tirgu tuvā nākotnē ar izsoles starpniecību nodot ilgtermiņa nomātājam uz 30 gadiem. Tam par godu Matīsa tirgu pēc 2018. gada 11. jūlija lēmuma pievienoja Rīgas domes kapitālsabiedrībai SIA “Rīgas Centrāltirgus” [4]. Līdz 2019. gada aprīlim “INEX arhitekti” bija izstrādājuši “Vidzemes tirgus attīstības priekšlikumu”, kur kā konsultanti piesaistīti “Colliers International Advisors"[5]. Kopā ar vairākiem plāniem, virsskatiem un interjera vizualizācijām no tā īsumā izrietēja, ka:

  1. “paredzēts nojaukt esošās nenozīmīgās ēkas un būves, lai atbrīvotu teritoriju mūsdienīgam funkcionālam zonējumam un ēkām (domāts dažādas degradētas palīgēkas aut. piez.);
  2. paredzēts atjaunot un attīstīt divas esošās vēsturiskās tirgus ēkas, starp tām paredzot izvietot jaunbūvējamu nojumes / pergolas konstrukciju, kas funkcionāli savienotu abas šīs ēkas. Nojumē paredzētas tirdzniecības platības abās pusēs savienojošajai gājēju daļai;
  3. teritorijas centrālajā daļā paredzēta esošās apbūves pārbūve par daudzfunkcionālu ēku ar skatuvi un palīgtelpām. Šajā ēkā iekļautas arī publiskās tualetes ar atsevišķu ieeju no ēkas sāna. Skatuves priekšā paredzēts tirgus laukums, kurš var tik izmantots gan masu pasākumiem, gan arī zemnieku vai nakts tirgus vajadzībām. Laukuma sānos paredzētas stacionāras tirdzniecības platības;
  4. blakus esošajai piecu stāvu dzīvojamajai ēkai Brīvības ielā 90 paredzēta plaša apzaļumota rekreatīva zona, kurā plānots bērnu rotaļu laukums, fizisko aktivitāšu zona, atpūtas zona ar strūklakām un dekoratīvo augu akmens dārzu. Rekreācijas zonu no pārējās tirgus daļas paredzēts atdalīt ar dekoratīvu sienu, lai norobežotu funkcionālās zonas. Pārējā tirgus daļā arī paredzētas apzaļumotas zonas un sēdvietas;
  5. tirgus ēku Nr. 1 (centrālais gaļas paviljons) paredzēts pilnībā atvēlēt sabiedriskās ēdināšanas vajadzībām. Ēkas principiālais risinājums paredzēts 1 stāva līmenī [..] Kā papildu iespēja iespējama daļēja ēdamzonu un restorāna platību izmantošana 2. stāva līmenī. Klientu ērtībai paredzētas ēdamzonas ar galdiem gan ēkas perimetrā, gan centrālajā daļā. Vidusdaļā paredzēta arī bērnu atpūtas zona. Abās ēkas gala daļās paredzētas publiskās tualetes. Komercdarbības vajadzībām ēkas pazemes līmenī ~400 m² platībā paredzēta palīgtelpu zona ar darbinieku ģērbtuvēm, noliktavām, virtuvi u.tml.. Kopējā tirdzniecības platība paredzēta aptuveni 660 m² platībā, neskaitot palīgtelpas. Ēkas interjers veidots mūsdienīgi pamatotos dizaina risinājumos, materiālos un stilistikā, ietverot atsauces uz vēstures elementiem – integrējot oriģinālās tirgotavu nodalījumu kolonnas, žalūzijas un citus elementus;
  6. tirgus ēka Nr. 2 (paviljons iekšpagalmā) primāri paredzēta tirgus pamatfunkcijām. [..] (Tai) paredzēts izbūvēt funkcionāli nepieciešamu noliktavu piebūvi. Blakus tai paredzēta arī atsevišķa ēka saldētajiem produktiem;
  7. ievērojot Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumus (RVC AZ TIAN), zemes gabala daļā, kas pieslēdzās Tērbatas ielai, paredzēta 20 m augsta, sešu stāvu darījumu ēka ar aptuveni 1100 m² tirdzniecības platību pirmajā stāvā. Ēkas kopējā iespējamā bruto platība aptuveni 7800 m². Ēkas apjoma, izvietojuma, funkcionālie un stilistiskie risinājumi var tikt noskaidroti arhitektūras konkursa ietvaros;
  8. gājēju plūsma paredzēta brīvi praktiski visā tirgus teritorijā, izņemot autostāvvietu teritorijas ziemeļaustrumu daļā, kur gājēju plūsma ir daļēji ierobežota. Gājēju iekļūšanai tirgus teritorijā paredzētas: viena ieeja no Tērbatas ielas, trīs ieejas no Matīsa ielas un viena ieeja no Brīvības ielas;
  9. galvenā autotransporta kustība un novietnes paredzētas teritorijas Tērbatas ielas daļā, kur paredzēta galvenā iebrauktuve, kā arī gar visu zemes gabala austrumu daļu, galvenokārt piegādes un darbinieku transporta vajadzībām. Kopā paredzētas 96 autostāvvietas (minimāli nepieciešamais skaits ~ 65 gab. pēc RVC AZ TIAN). Nepieciešamības gadījumā autotransporta iekļūšanai teritorijā var tikt lietotas 1–2 iebrauktuves no Matīsa ielas. Operatīvajam transportam ir brīva piekļuve visā tirgus teritorijā, tajā skaitā ievērojot ugunsdzēsības transporta gabarītus.”

“Vidzemes tirgus attīstības priekšlikuma” teritorijas vizualizācija. 2019. gads.

Darbs, protams, paveikts atbilstoši prasītajam, daudz ticis domāts par celtnēm un celšanu, bet uzbūvēt un pārbūvēt mājas un ielas ir viegli. Taču saprast, kā saglabāt un pilnveidot vietas garu, saprast, kā veidot pilsēttelpu, kurā piedalīties visiem un kopīgi attīstīt gan tirgus kultūru, gan vietradi, saprast, kā nevalstiskām iniciatīvām vai mikroekonomikai dot iespēju justies vienlīdzīgām ar komerciālajiem gigantiem, kā kritiski nepieciešamu publisku punktu atkal neatdot “biznesa centriem, asfaltam un autostāvietām”, saprast, kā gājējam nepazaudēt sevi un, visbeidzot, kā Matīsa tirgum atšķirties no citām multifunkcionālām telpām pilsētā un laikā un atrast unikālo rokrakstu – to priekšlikumā nav paredzējusi neviena lapa. Tā iet, ja vēlamies ārstēt sekas, nevis cēloņus.

Pirmkārt, Matīsa tirgus ir karstuma sala pašā Rīgas centrā, bet izstrādātajā priekšlikumā ne reizi nav minēti vārdi “koks” vai “krūms”.

Skicē minēta “apzaļumota rekreatīvajā zona”, kurā ir strūklaka un pāris izmētātu “kociņu” un kušķīšu, zem kuriem nevar ne atpūsties, ne paskūpstīties. Ģenerālplānā vispār zudis, manuprāt, tik vērtīgais, lēnām atlabstošais zālājs tirgus centrā, turpretī pāri tam, protams, paredzēta īsti postmoderna stikla pergola un teritorijā ievērots pēc RVC AZ TIAN aprēķinātais minimālais stāvlaukuma lielums (tas, kas ģenerāplānā nav ievērots, ir velonovietnes, ko arī pieprasa RVC AZ TIAN, taču tās nav ne iezīmētas vizualizācijās, ne aprēķinātas tekstā).

Ēku apbūves blīvums Matīsa tirgus teritorijā šobrīd ir aptuveni 39% no visas 20 000 m2 platības, priekšlikuma nosacījumos bija norādīts, ka apbūves maksimumam jābūt 60%. Teorētiski tas ievērots, taču jāņem vērā, ka par sabiedrisko telpu īsti nenosauksi autostāvietu; rezultātā kopā ar ēkām tā sastāda ~56% Matīsa tirgus teritorijas. Absurds laikā, kad pilsētās vēlamies atvēlēt arvien vairāk vietas sociālam kontaktam, drošai un perspektīvai telpai bērniem, ģimenēm, jauniešiem. Sanāk, ka atkal būtu jāiet tusēt stāvlaukumos.

Fragments ar Matīsa tirgus apkārtni no Rīgas temperatūras kartes. 2016. gads.

Tāpat savdabīgi likās, ka cilvēciskais mērogs ievērots iekštelpu vizualizācijās, taču ārtelpa vērojama vien no putna lidojuma. Iepriekš noskaidrojām, tad šobrīd neapbūvētā platība ir vairāk nekā 60%, interesanti, kāpēc priekšlikuma autoriem nebija svarīgi radīt skices, kā cilvēks varētu justies piedāvātā tirgus laukuma risinājumā viens pats bez pūļa. Tāpat aprakstos nav minēts un skicēs pat putnam nav saprotams, vai paredzēts saglabāt un atjaunot vēsturisko bruģi, kas ir unikāla Matīsa tirgus vērtība.

Šeit jāmin, ka vīzijā pieļautas tās pašas telpiskās kļūdas, kas citviet lielpilsētās, tā kā tendence ir globāla. Piemēram, Helsinkos pēdējos 20 gadus tiek atdzīvināta vilcienu rūpnīcas teritorija. Lai gan daudz tiek runāts par cilvēcisku mērogu, vēl vismaz šoruden teritorijai vējš svilpo cauri, jo nav kur paslēpties ne no brāzmām, ne saules, ne lietus, kamēr publiskā zona ir klāta betona plāksnēm bez neviena krūma, krūmāja vai zāles kušķa (vizuāļos dzīvības cerība tiekot likta uz ēstuvju un bāru terasēm). Līdzīgi noflīzēts ir arī daudzsološais Kaļķu ielas kvartāls Kuldīgā, kur zaļuma, ēnas un zemes klātbūtnes trūkumu spēj balansēt vien pagalma minimālie izmēri. Domāju, ka Matīsa tirgus priekšlikumā šos mīnusus varēja risināt daudz plašāk, tāpēc labi, ka netika lemts par tā bezierunu īstenošanu.

Rīgas dome ar Matīsa tirgu mērķē Eiropas Zaļā kursa virzienā

Pēc iepazīšanās ar “Vidzemes tirgus attīstības priekšlikumu” saņēmu arī dažādus 2020. gada sākuma viedokļus no domes pārstāvju puses, kā arī pašu Matīsa tirgus apsaimniekotāju, “Rīgas Centrāltirgus” attīstības vīziju. Vispirms jāsāk ar pēdējo – vīzijas prezentācijā 2021. gada janvārī bija 19 slaidi, no kuriem tikai viens atvēlēts Matīsa tirgum. Labi, ka vismaz bija minēts, ka “INEX Arhitektu” un “Colliers” piedāvāto “Vidzemes tirgus attīstības priekšlikumu” 6–12 mēnešu laikā tomēr pārstrādāšot nevalstiskās organizācijas (NVO) un RD departamenti, “izvēloties pieņemamāko attīstības redzējumu: a) investora piesaisti, b) pilsētas finansējumu, c) publisku-privātu partnerību.” Likās, ka Matīsa tirgus ir pelnījis daudz vairāk nekā vienu slaidu. Diemžēl pusgadu vēlāk atkāpās sabiedrības valde (pārmetumi izskanēja par pavasarī atklātās rūpniecības preču zonas iekārtošanu Piena paviljonā un necaurspīdīgo vadību), un jebkāda Matīsa tirgus nākotnes vīzija vismaz no “Rīgas Centrāltirgus” puses ir iesaldēta līdz brīdim, kad 2021. gada decembrī darbu uzsākusī jaunā valde atzīs to par būtisku esam.

Kas attiecas uz viedokļiem no domes pārstāvju puses, tajos bija vērojama diezgan pretēja vīzija “Rīgas Centrāltirgus” pārvaldītajos tirgos notiekošajam – 1) virzība uz Eiropas Zaļo kursu un tā finansējumu, pielāgojot Matīsa tirgu kā “katalizatoru daudzām un svarīgām pārmaiņām pilsētas ekonomiskajā dzīvē”; 2) fokuss uz līdzdalīgu, klimatneitrālu, ģimenisku pilsētu (ko paredz arī pilsētas ilgtermiņa stratēģija), aprites ekonomiku, viedpilsētas statusu. Turpretī galvenajam iebildumam pret izsapņoto izsoli, kas pilsētā ienestu niecīgas summas un neparedzamus rezultātus, pretī bija vīzija par tirgu kā vietu, kurā iespējams piesaistīt šos “Eiropas zaļos miljonus” un pamatot to nepieciešamību jaunas Rīgas tapšanā. Tik tiešām, galvaspilsētā jau sen vajadzīga vieta, kas kalpo par labo piemēru Eiropas projektu naudas izmantošanai, kamēr pēdējais, ko atceramies, ir “kapu tramvajs”.

Matīsa tirgus – vieta, kur satikties

2020. gada rudenī sāku strādāt pie savas vīzijas, manuprāt, laikmetīga Matīsa tirgus atdzimšanai, un pirmais, ko vēlējos gan prezentēt, gan meklēt, bija nevis risinājumi, bet problēmas. Kā gan citādi pārliecināt par pārmaiņām, ja liekas, kas viss ir čiki puki? Un izaicinājumu ir daudz – sākot ar Matīsa tirgu kā jau pieminēto karstuma salu, vēl vienu nedzīvu “caurumu” bez cilvēkiem pilsētas centrā, kas slavens ar degradētu vidi un bezpajumtnieku tranzītu bez nevienas publiskās tualetes. Turpinot ar pašu tirdzniecību, kas zaudējusi gan nozīmi un prestižu, gan jaudu un apmeklētāju, un beidzot ar vietu ar vēsturi un identitātes krīzi (Aleksandra, Vidzemes, Matīsa?), tomēr bez izstāstītiem stāstiem.

Taču pats svarīgākais jautājums, lai palīdzētu tirgum augšāmcelties, bija saprast – kāda vispār ir tirgus būtība?

Vai tā vienmēr ir bijusi ekonomiska? Tad, protams, risinājums vienkāršs – nav ko kavēties, izsolām uz nomu, un lai tik tirgojas, bet tirgus nevar piedzīvot ilgtspējīgu, laikmetīgu transformāciju, ja tajā turpinām saskatīt vien komerctelpas un ēdienu. Tā kļūdījušies daudzi, visiem ir zināma bēdīgi slavenā Centrāltirgus Gastrotirgus zona, kur būtībā viens uzņēmums mākslīgi radīja konkurenci bez vietas rokraksta, kamēr citā paviljonā atvērās jau minētā rūpniecības “šmotku” zāle un citā strādā “Maxima” (nopietni, kāda tad jēga tirgum, ja turpat ir lielveikals?).

Taču neviens nenoliegs, ka tirgus gan vēsturiski, gan mūsdienās, gan Jaņa Rozentāla gleznā, gan Blaumaņa “Raudupietē” ir bijusi ne tikai vieta, kur mīties valūtai un produktiem, bet arī prasmēm, idejām un mēģinājumiem.

Tirgus bijusi vieta, kur saistījusies pagātne, tagadne un nākotne, meklējumi un atradumi, tradīcijas un jauninājumi, ātrais ar lēno, analogais ar digitālo, daba ar pilsētu; tā bijusi vieta, kur mīties pilsētai un pilsētniekam, pircējam un pārdevējam, kultūrām un uzskatiem.

Tāpēc – tirgus vienmēr un visur ir bijusi vieta, kur satikties. Diemžēl, uz valūtas un produktu apmaiņu tendēto pārtikas veikalu darbība pēdējās dekādēs ļāvusi mums aizmirst šo sākotnējo tirgus tīklošanās vērtību. Bet varbūt tam ir pamats – sabiedrība mainās, un līdzi jāmainās arī pašiem tirgiem, kas to nav spējuši (lai gan tas neliedz Latvijas Tirgu savienībā vainot valsti, nevis savu nespēju pielāgoties).

PPPP – komplekss risinājums Matīsa tirgus attīstībai

Šajā satikšanās sakarā, kas mijas ar radošo kvartālu kultūras apogeju Latvijā un radošo industriju kā Latvijas veiksmes atslēgas nozīmi, gribas mālēt Matīsa tirgus nākotni dažādās, sabalansētās krāsās, kas ietver visu minēto, bet nekādā gadījumā neaizskar pirmatnējo produktu un valūtas tirgošanās funkciju. Kā viens no risinājumiem, kas nācis gan no RD deputātiem, gan augstākajām mācību iestādēm (Rīgas Stradiņa universitāte un Banku Augstskola), ir PPPP kompleksas partnerības metodes izmantošana tirgus revitalizācijā.

Zem pirmajiem diviem PP sākotnēji slēpusies Publiskā (pilsēta, valsts, to iestādes) un Privātā (uzņēmējdarbība, lauksaimnieki, radošās industrijas, investori) partnerība, kur pilsēta spēj noteikt, kādas funkcijas tā prioritāri vēlas ieviest šajos projektos, bet visas iesaistītas puses piedalās finansiāli. Taču pēdējā laikā tai pamatoti tiek pievienota arī Pētniecība (universitātes, institūti) un Pilsoniskā aktivitāte (iedzīvotāji, NVO, fondi, biedrības, apkaimju kopienas). Līdz ar to iespējams Matīsa tirgu veidot kā daudzfunkcionālu telpu visam nosauktajam, lai satikšanās starp dažādo tiešām būtu iespējama, reizē meklējot kopīgus ieguvumus un balansu, kurā nepazūd, bet gan stiprinās tirgus personība.

Gada izskaņā kopā ar vairākiem RD deputātiem tikos ar “Rozycki” kvartāla pārstāvjiem Varšavā, kas ir līdzīgs Matīsa tirgus teritorijai.

Varšavā ir izveidota atsevišķa nodaļa – Investīciju un partnerības projektu departaments, kas strādā ar publisko un privāto partnerību, kas arī uzrauga un kūrē iesaistītās puses. Cita publiskajā un privātajā partnerībā balstīta iniciatīva Varšavā ir ūdenstransporta pārvadājumi – vēl viena lieta, kuras Rīgā pierūkst, bet kur iniciatīva no privātā sektora jau vērojama. Rīga varētu pārņemt šo publiskās un privātās partnerības pieredzi, kļūstot nevis par izīrētāju, bet par sabiedroto, un piesaistīt pētniecības un pilsonisko komponenti; pēdējā labus rezultātus sasniedzis RD Pilsētas attīstības departaments, trīs gadus iesaistoties Baltijas jūras reģiona kultūrplānošanas projektā “UrbCultural”, kur pilsoniskā iniciatīva ir pamatmotīvs.

Mana vīzija viennozīmīgi atbalsta to, ka Matīsa tirgus nākotne ir PPPP partnerībā; tas varētu būt arī risinājums pilsētā, kur jauna pašvaldības nodibinājumu veidošana Nila Ušakova ēras laikā ieguvusi sliktu slavu. Brīvības 90A pagalmā joprojām atrastos pārtikas un produktu tirgus, kurā laikmetīgo (lasīt – starpdisciplināro) garu ienestu radošās industrijas/sociālā uzņēmējdarbība un ar tām saistītie pakalpojumi un ko papildinātu nu jau ierastā ēdamzona, pasākumi un performances, un zaļā kursa risinājumi. Tādējādi tiek apgūta gan vietas ekonomiskā, gan sociālā, kulturālā, ekoloģiskā, vietrades un tūrisma funkcija. Jācer, ka ar globālās pieredzes palīdzību tas ir īstenojams, un publiskājā un privātajā savienībā labi ierakstīsies pētnieciskā un pieaugs pilsoniskās partnerības nozīme.

Matīsa tirgus – “Sociālo inovāciju punkts”

Taču manā vīzijā divas vissvarīgākās lietas ir tās, ka veiksmīga Matīsa tirgus revitalizācija pieprasa 1) spēcīga rakstura un darbības principu (precīzāk – tone of voice (angļu val.) atgriešanos un 2) nepieciešamību tirgu tuvā nākotnē veidot par “Sociālo inovāciju punktu” –  vietu pašvaldības funkcijām un laboratorijai jūtīgo jautājumu pētīšanai Rīgā, platformu darbam ar senām un jaunām prasmēm un izglītību, vietu nevalstiskajam sektoram, sociālajiem uzņēmumiem un to pārstāvniecībām un galvenais – punktu, kurā strādāt ar kopienas iepazīšanu, veidošanu un stiprināšanu, ļaujot pašiem iedzīvotājiem ņemt dalību pilsētas plānošanā un pārvaldībā. Tikai pēdējos gados RD veido politiku, kas pārvaldei paredz “nolaisties” vienlīdzīgā līmenī ar iedzīvotājiem, un – kur gan labāk ar tiem satikties un sastrādāties, ja ne apmeklētā tirgū.

Pirmkārt, nepieciešams pamatot rakstura un darbības principu jeb šī “tone of voice” nozīmību. Rīga varākkārt pieredzējusi, kā pārtikas tirgi ir tikuši degradēti līdz krāmu uteņiem, kur ēdamu produkciju nomainījusi dažādu lētu masveida rūpniecisko ražojumu jūra no Ķīnas vai citām lielvalstīm, kas “neuzdod jautājumus”. Tāpat rīdzinieki tirgos pieredzējuši slavenos plastmasas maisiņus priekšā un pakaļā, kuros mēģina iebāzt visu – no viena sīpola līdz jau kārtīgi safasētai produkcijai (Sicīlijas tirgos, piemēram, visu ietin papīrā, kas īpatnējā kārtā ož pēc kūtsmēsliem, bet tas netraucē), un tā varam turpināt. Ja Matīsa tirgus revitalizācija nepaģēr ilgtspējīga, starpdisciplināra, atbildīga un mērķtiecīga rakstura izveidi, nekas labs un ilgtošs nav gaidāms –  beigās atkal atgriezīsimies pie vecajiem niķiem (lasīt – ilgstošas degradācijas).

Dažādu rūpnieciski ražoto preču sektors Vidzemes (Matīsa) tirgū. 2009. gads.

Vēlējos nosaukt vien galvenos punktus, kas stiprinātu, manuprāt, realitātei tuvāka Matīsa tirgus moto “Vesela pilsēta, veseli produkti, veseli cilvēki”: 1) prioritāte vietējiem produktiem, sekundārie produkti tikai no Eiropas subkontinenta; pārtikas tirdzniecības zonas ir aizsargātas, tās nevar “aprīt” citas iniciatīvas; 2) zaļais kurss – apzaļumošanas, bezatkritumu (zero waste), klimatneitralitātes, nulles emisiju, aprites ekonomikas un pārstrādes politika (Bostonā ir veikals “The Daily Table”, kas veiksmīgi pārdod produktus ar beigušos termiņu, tikmēr mums ir “Otrā elpa”, kas Matīsa tirgū varētu fokusēties uz, piemēram, grāmatu veikalu); 3) bezauto politika teritorijā (izņemot tehnisko vai piegādes transportu), teritorijā kravas pārvadā ar ekoloģisku transportu, piemēram, kravas elektrovelosipēdiem; 4) “Jā” kultūrplānošanas metodei, darbam ar kopienu un laicīgajām subkultūrām – ielu mākslām, sportiem utml. (piemēram, “Homo Novus”, “ReRe Rīga”, “Draw Orgy”, Tēlniecības kvadriennāle, “Red Bull Mini Drome” u.c.); 5) performances un norises vienmēr ir bezmaksas, teritorija atvērta līdz plkst.23.00, lai netraucētu apkārtējo naktsmieru; 6) ēdināšanas pakalpojumi ir īsta “street food” cienīgi – neliels, ātri sagatavots ēdiens par optimālu cenu bez interjera eiroremonta (piemēram, kā “Markthalle Neun”, Berlīnē), kas nāk no ēdinātājiem ar tikai vienu apsaimniekojamu ēstuvi teritorijā un kam konkrēts procents izejvielu jāiepērk no tirgus (reiz Centrāltirgū eksistēja restorāns “+371”, kas šādu praksi piekopa).

“The Daily Table” veikala interjers Bostonā, ASV. 2020. gads.

Otrkārt, “Sociālo inovāciju punkts” definētu satura un darbības virzienu – 1) izteikta virzība uz Matīsa tirgu kā vides un klimata, tehnoloģisko, sociālo, izglītības, mikromobilitātes u.c. pilotprojektu izmēģināšanas un īstenošanas vietu Rīgā, kur strādā iedzīvotājiem saistošiem jautājumiem, saasinājumiem, izaicinājumiem, pētījumiem; 2) uzsvars uz sociālajiem uzņēmumiem, nevalstiskajām organizācijām, mikroekonomiku, kas reprezentē vietējo, autentisko, sabiedriski aktīvo un vērtīgo; 3) tirgus ir atvērts augstkolu plenēriem un vasaras skolām, mācību uzdevumiem, pētniecībai, kartēšanai, kompetenču un mūžiglītībai (izcils piemērs – Rīgas Tehniskās universitātes Vasaras skola Cēsīs); 4) vieta darbnīcām, fablabiem, prototipēšanai, studijām, kas strādā ar Eiropas Zaļā kursa un Jaunā Bauhausa (saistoši, ilgtspējīgi, iekļaujoši) tēmām (piemēram, “Kyushu Crafts Club” Japānā); 5) vieta pašvaldības funkcijām – Rīgas apkaimju iedzīvotāju Centra punkts, pašvaldības policijas postenis, tirgus muzejs, pilsētas klimata inovāciju punkts u.tml.; 6) draudzīga vide un saturs bērniem, ģimenēm, jauniešiem, senioriem, cilvēkiem ar invaliditāti (urbānais miniparks pilsētas centrā kā “Sankt Kjelds Platz” Kopenhāgenā).

Rezultātā mēs atrisinātu problēmu ar sarūkošo cilvēku plūsmu, kuru kā lielo izaicinājumu tirgu nākotnei min Latvijas Tirgu savienība. Daudzfunkcionalitāte spētu nodrošināt veselīgu, dažādu sabiedrības grupu, vecumu, valodu un interešu plūsmu, šeit ierakstās arī tūrisms.

Revitalizācija tagad – sarežģījumu un izaicinājumu pilna

Taču dzīve nav rožaina, un Matīsa tirgus atgriešanās saistās arī ar daudziem izaicinājumiem, sarežģījumiem un jautājumiem, kas ne vienmēr ir saistīti ar to, ka RD kaut kas nebūtu kārtībā. Vienkārši, ja vēlamies īstenot nebijušu un vērienīgu formātu pilsēttelpā, sākotnēji rīstīties var pat lielpilsētas.

Pirmkārt, lēnais progress. Publiskā un privātā partnerība Rīgā vēl ir bērnu autiņos, un, lai gan Matīsa tirgus varētu būt pirmais pilotprojekts šādas un visas kopējās PPPP partnerības attīstībai, tas aizņems daudz birokrātiskā laika. Laika resursus vien prasītu tehniskās specifikācijas sastādīšana privātā sektora partneriem, interesentu izvērtēšana, līgumu sastādīšana utt.. Jau zināms, ka, mērķējot uz viedpilsētas aktivitātēm Rīgā, var paiet daudzi mēneši, līdz tiek uzstādīti pirmie sensori.

Otrkārt, resursu, kapacitātes trūkums. Pretēji Varšavas piemēram, Rīgai nav šāda Investīciju un partnerības projektu departamenta, kas varētu nodrošināt PPPP procesus Matīsa tirgū un citviet. Nav pat pilsētas nodibinājuma, un jauna izveide, kā jau minēts, pēc Nila Ušakova ēras vēl ilgi būs tīta aizdomās. Šāda Sociālo inovāciju punkta izveidei un operēšanai kapacitātes nav arī citos departamentos. Visbeidzot, jaunu, profesionālu darbinieku atalgošana prasa naudas līdzekļus, ar kuriem šobrīd ir tā, kā ir.

Tiesa, tiek cerēts, ka jaunā “Live Riga” reinkarnācija “Rīgas investīciju un tūrisma aģentūra” drīzumā varētu spēt pildīt līdzīgas funkcijas kā Varšavā.

Treškārt, Matīsa tirgus nav prioritāte. Kā jau noskaidrots, tad “Rīgas Centrāltirgus” prezentācijā notiekošajam Brīvības 90A atvēlēts vien slaids. RD šī brīža prioritāte (protams, pamatoti) ir tikt galā ar iepriekš KNAB redzeslaukā nonākušajām pašvaldības iestādēm vai sniega radītajām problēmām. Tikmēr kultūras, radošo, vietrades u.c. laikmetīgo industrijas jau vairāk ieinteresētas citās zonās (publiskās vai privātās), kuru stāvoklis ir apmierinošākā kārtībā.

Ceturtkārt, degradēta/sarežģīta vide. Šobrīd Matīsa tirgus teritorija ir nolaista, telpas lielākoties ir avārijas stāvoklī, kamēr zonā atrodas trešo personu būves vai spēkā vēl sen noslēgtie nomas līgumi ar īpatnējām komerciestādēm. Pārdevēju stendi (mucveidīgie rati) lēnām irst, par inženierkomunikācijām (ūdens, kanalizācija, siltums, elektrība, termo un skaņas izolācija) nerunāsim, zaļās zonas nav, soliņu nav. Pēc “Rīgas Centrāltirgus” aplēsēm 2021. gadā vajadzīgi 750 000 EUR (820 000 EUR, ja nomaina gaļas paviljona jumtu), lai teritoriju savestu kaut cik kārtībā, lai tajā jau nākamajā dienā varētu ievākties kaut vai optimāls daudzums tirgotāju vai  iniciatīvu. Labā ziņa ir tā, ka, globāli ņemot, summa nav tik liela, lai Matīsa tirgu savestu kārtībā pirmajam posmam.

Pirmais solis – īstermiņa stratēģija

Matīsa tirgus revitalizācijas pirmais solis varētu būt īstermiņa stratēģija mērķu sasniegšanai tuvāko 6–12 mēnešu laikā. Tā ir viena no lielākajām kļūdām pieņemt, ka vieta var tikt atgriezta apritē vien pēc mežonīgiem būvniecības darbiem gadu garumā, perfektas restaurācijas vai pilnīgas slēgšanas. Labs piemērs ir Āgenskalna tirgus, kura darbība nav apturēta, bet tiek izmantotas ārtelpas, kamēr paviljonā norit restaurācija (to plāno atvērt aprīlī). Matīsa tirgum ir liels ārtelpu depozīts, kas jau ticis pielietots dažādiem publiskiem mērķiem.

Priekšā ir pavasaris un vasara, kura laikā teritorija varētu tikt savesta ciešamā kārtībā un apgādāta ar āra komunikācijām, kamēr paralēli ritētu darbs ar kopienu – vietējiem iedzīvotājiem, dažādām sabiedrības grupām, iniciatīvām, lai kartētu Matīsa tirgu, ievāktu viedokļus un ieteikumus gan publiskās norisēs, gan individuāli, pēc kuriem kopā ar tiem pašiem iedzīvotājiem vizionētu attīstības scenārijus (šie ir lieliski iemesli strādāt ar universitātēm un ir arī kultūrplānošanas metodes pirmie posmi, kur pilnais ciklis ir kartēšana > vizionēšana > dizainēšana > ieviešana un vadība > nostiprināšana un turpinātība). Tirgū var izvietot pirmos viedos sensorus, lai ievāktu vēl vairāk zinātnisku datu par gaisu, temperatūru, skaņu u.c. fiziskus rādītājus. Šis paragrāfs tikai apliecina Matīsa tirgus piemēroto dabu kļūt par minēto “Sociālo inovāciju punktu”.

Pat ja nav naudas, paviljoni tiek iekonservēti un aktivitātes tāpat var norisināties ārtelpās ar nelieliem telpiskiem uzlabojumiem kā Tērbatas vasaras ielas laikā. Tas jebkurā gadījumā būtu liels ieguvums Matīsa tirgum, kur pelnītā dzīvība parasti atgriežas vien uz īsu brīdi no augusta līdz rudens beigām. Līdz ar to pilsētai ir vismaz seši mēneši darbam ar publisko telpu un iedzīvotājiem, pārtikas un zaļajām tēmām, ielu kultūru un sportu – ideāli piemērotu profesionāļu minētajās jomās, kas strādā ar Rīgā un vismaz Eiropā, ir gana daudz.

Tērbatas vasaras ielas. 2020. gads.

Īstermiņa stratēģijas darba procesā un atkarībā no saņemtajiem rezultātiem/rādītājiem tad var sākt domāt arī par ilgtermiņa stratēģiju. Tad noteikti var paredzēt, ka Matīsa tirgus tiek rekonstruēts par minētajiem 850 000 EUR, ka PPPP partnerība tiek ieviesta un to koordinē “Rīgas investīciju un tūrisma aģentūra” un ka Matīsa tirgus iemirdzas kā poga uz pilsētas audekla. Šeit var runāt par franču filozofa un attropologa Marka Ože (Marc Augé) definēto terminu “supermodernitāte”[6], ko bieži izmantoju savā darbā – apzīmējumu procesiem, kad negatīvais/nolaistais pilsētvidē (nevietas) tiek vērsts pozitīvajā/nozīmīgajā (vietās). Rakstā aprakstītais Matīsa tirgus revitalizācijas scenārijs tad būtu labs šādas supermodernitātes piemērs, ar kuru lepoties globāli.

Nav gan skaidrs, kā sakārtosies stratēģijas un cik no visa manis minēta īstenosies. Viens gan ir skaidrs – sākot rakstīt rakstu, acīs iekrita ilgi daudzinātais Matīsa tirgus moto “Lauku labumi pilsētas viducī”. Visnotaļ cienījama filozofija, tomēr, atskatoties retrospektīvā, vismaz pēdējos padsmit gadus ar to nav pieticis, lai Matīsa tirgus dzīvotu cienījamu dzīvi. Tātad, vērtējot tirgus nākotni, ir naivi domāt, ka tas spēs augšāmcelties vien ar “lauku labumiem” – tirgum jāmeklē pielāgoties spējīgākas un starpdisciplinārākas funkcijas un tēls, kas nebalstās kādā mieru laiku romantismā. Tāpēc koncepts par pārtikas tirgu, kurā satiekas PPPP partnerības un “Sociālo inovāciju punkta” esence, liekas vairāk nekā ticams. Galu galā– dzīvojam XXI gadsimtā, un “labumi” nāk ne tikai no laukiem.

Autors izsaka pateicību iniciatīvai "Matīsa tirgus 3.0" raksta tapšanā.


[1] Enciklopēdija “Rīga”. 1988

[2] Caune, Andris. Rīgas tirgi pirms 100 gadiem.” Rīga: Zinātne, 2020.

[3] Būvniecības valsts kontroles biroja atzinums Nr.4-2.1-2017-208-3398.

[4] Rīgas Domes lēmums Nr. 1410 “Par Rīgas pilsētas pašvaldības nekustāmā īpašuma ieguldīšanu AS “Rīgas Centrāltirgus” pamatkapitālā un Rīgas domes 02.05.2017 lēmuma Nr.5198 atzīšanu par spēku zaudējušu.”

[5] VIDZEMES TIRGUS ATTĪSTĪBAS PRIEKŠLIKUMS. Rīga: “INEX arhitekti”, “Colliers International Advisors”, 2019.

[6] Augé, Marc. Non-Places: Introduction to an Anthropology of Supermodernity. London & New York: Verso, 1995. p.30.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt