Paša pilota nedienas ar muguru, noslīdējis disks un tik stipras sāpes, ka nācās izlaist trīs posmus četriniekos. Tikai pēdējā posmā pirms pasaules čempionāta tika nodrošināta iespēja Latvijai startēt četriniekos ar visiem trim pilotiem. Pašam Oskaram necilā 19. vieta starptautiskās federācijas reitingā un tāda arī starta pozīcija mačos, kad turklāt vēl sniga pirmajā dienā. Tomēr mūsējie pamazām, bet neatlaidīgi kāpa uz augšu, līdz beigās arī kļuva par pasaules čempioniem.
Pats Melbārdis vēl ne simtprocentīgi labākajā fiziskajā formā, pieredzējušam Daumantam Dreiškenam hronisks Ahileja cīpslas savainojums. Arvim Vilkastem gripa ASV, vēlāk traumēts rokas pirks treniņā un ar ģipsi startēts pasaules čempionātā. Jānis Strenga tāpat spartiski ievēro režīmu, jo pirms dažiem gadiem viņam konstatēts diabēts.
Galvenais treneris Sandis Prūsis četrinieku sacensību priekšvakarā nonācis Insbrukas slimnīcā ar lauztu potīti... Dažādu likstu saraksts ir garš un nepatīkams, toties mūsējie ekstremālā situācijā parādīja raksturu, kas neizdevās vāciešiem četrinieku mačos. Dažādu likstu uzskaitījumu varētu turpināt arī attiecībā pret citiem bobslejistiem – tā pēc Oskara Ķibermaņa kritiena Leikplesidas treniņos tika gan sadauzīts bobs, gan savainojumus guva divi stūmēji.
Bobslejisti ir spēcīgi vīri un par viņu parādīto raksturu šoreiz uzvara ir īpaši salda. Mūsējie uzvaru burtiski izcīnīja soli pa solim un nenodrebēja kā daudzkārtējais pasaules čempions divniekos un arī šo sacensību līderis Frančesko Frīdrihs.
Pēc pēdējā brauciena vācietis intervijā ZDF televīzijā atzina :”Oskars šodien bija vienkārši labāks un pelnīti uzvarēja. Es šodien nebraucu tik labi, varbūt zeltu es zaudēju jau trešajā braucienā.”
Frīdrihs bija korekts kā vienmēr un uzreiz pēc sava brauciena devās apsveikt Oskaru un viņa stūmējus. Balva mūsu puišiem par smago darbu un nepadošanos, arī daudzajiem eksperimentiem sezonas gaitā. Gandarīts arī pats Oskars Melbārdis: ”Šodien biju pārliecinoši mierīgs, visi bijām gatavi, mērķis bija cīnīties par medaļu. Sezona bija smaga, jau sākot no vasaras – es vienubrīd, braucot mājās no nometnes Ventspilī, domāju, ko es te vispār daru un maisos pa kājām. Man mugura, Daumantam traumas, pēdējā brīdī vēl Arvim pirksts. Tomēr izdevās un domāju, ka mēs to bijām pelnījuši...”
Šoreiz nav tik svarīgi, kādas vietās bija citas mūsu ekipāžas, zelts četriniekos atsver visu. Jau divniekos mūsējie cīnījās, taču vāciešiem slīdēja trasē izteikti ātrāk. Pirmajā dienā tā noteikti bija arī četriniekos, taču atstarpe nebija bezcerīga. Bez galvenā trenera padoma klātienē, bez iespējas izvēlēties slidas vai katrai temperatūrai. Toties ar izciliem starta ieskrējieniem un arī pašiem braucieniem. Labs noskaņojums pirms sezonas izskaņas posma Kēnigszē un vēl mūsu labākā pilota Oskara Melbārža (arī skeletonista Martina Dukura) došanās uz Koreju, lai izmēģinātu jauno olimpisko trasi.
Pavisam cits noskaņojums Insbrukas slimnīcā arī izlases galvenajam trenerim Sandim Prūsim: ”Mums te visapkārt cilvēki uz kruķiem skatījās TV bobsleju un gavilēja par Latvijas uzvaru, man ar uzreiz palika labāka pašsajūta.”
Izcila nedēļas nogale Latvijas bobslejā un arī skeletonā, no trim zelta godalgām (četru ekipāžu sieviešu bobsleju neskaitīsim) divas ir mums! Latvija vienīgā šajā pasaules čempionātā spēja uzvarēt vāciešus un turklāt divreiz – skeletonā vīriešiem un bobslejā četriniekiem. Oskara Melbārža kvarteta sasniegums nekādi neaizēno arī Martina Dukura panākumu, tikai papildina to. Martina uzvara bija likumsakarīga - ar trīs reizes labotiem trases rekordiem un ātrāko laiku ikvienā no braucieniem.
Pārsteidza vien viņa lielais pārsvars šajā īsajā trasē, taču tas bija nopelnīts. ”Es pats biju mazliet pārsteigts par tik labiem braucieniem un arī par to, cik ātri trasē likvidēju Tretjakova pārsvaru startā,” vēlāk sacīja pats čempions. Martins nu pārrakstījis skeletona vēsturi, kļūstot par pirmo sportistu, kas pasaules čempionātā triumfējis četras reizes.
Abi minētie sasniegumi nebūt vēl negarantē uzvaras uzreiz arī nākamajos mačos, taču parāda, ka esam uz pareizā ceļa. Latvijas sportisti neapstāsies un nopietni gatavojas nākamajām olimpiskajām spēlēm. Kā uzsvēra Martins, pašam Korejā būs jāparāda labākais sniegums un jācer uz godīgu cīņu. Godīgā cīņā nav kauns zaudēt, bet, ja tas notiek aizkulisēs, ir ļoti sāpīgi. Vācieši bija absolūti tīri dopinga un tehniskās krāpšanās ziņā Soču olimpiskajās spēlēs (to atzinis Kristofs Langens) un piedzīvoja nebijuši fiasko, neizcīnot nevienu medaļu bobslejā un skeletonā. Šogad sezonas galvenajos mačos daudziem atlika brīnīties par vāciešu ātrumiem trasē. Kā sacīja izlases treneris Olafs Kļaviņš: ”Mūsējiem ir labi jānobrauc, bet vāciešiem arī ar redzamām kļūdām bobi slīd labāk.”
Aizdomām vajag pierādījumus, taču pagaidām starptautiskās federācijas tehniskā komisija nespēj (nevar, negrib) pierādīt slidu papildu apstādi.
Pēc noteikumiem tā nav atļauta, bet pierādīt to grūti, kaut slidām nekas nelīp klāt un dažiem tās arī izteikti citādā krāsā nekā visiem citiem, kaut tiek gatavotas no viena un speciāli marķēta materiāla. Skaidrs, ka sporta lielvalstis grib plūkt uzvaras laurus lielākajos mačos - kā pasaules čempionātos un olimpiskajās spēlēs - un viņu iespējas ir daudz lielākas tieši materiālu apstrādē. Latvijas bobsleja un skeletona saime ar savu mērķtiecību ir pierādījusi, ka varam cīnīties un arī uzvarēt šādos apstākļos.
Mums ir tradīcijas, teicami sportisti un treneru kolektīvs, labi inženieri un mehāniķi, un šī ir tā reize, kad varam līksmot. Divi no sešiem čempionu tituliem pasaules čempionātā ir mūsu, un kopējā vērtējumā esam otrie aiz Vācijas!
