Māris Bergs: Tikai skatoties «dzīvajā», saproti, cik NHL hokejs ir ātrs

Nacionālās hokeja līgas (NHL) komandas Tampabejas „Lightning” un Bufalo „Sabres” sestdienas vakarā noslēdza NHL klubu viesošanos Eiropā ar maču, kurā „Lightning” otro reizi apspēlēja Bufalo hokejistus, šoreiz ar rezultātu 5:3. Abas vienības uzreiz pēc tam devās atpakaļ uz Ziemeļameriku un pavisam drīz atgriezīsies ierastajā spēļu ritmā, tikmēr sekojošajās rindās stāstīšu par to, kas notika Stokholmā trīs dienu laikā, kuras tur pavadīju.

Stokholmā ierados agrā ceturtdienas rītā, un ceļš pa taisno veda uz „Globe” arēnu savākt akreditāciju. Tā kā vēlāk pēcpusdienā bija plānots atklātais treniņš, tad rēķinājos ar palielāku burzmu, no kuras gribēju izvairīties. Plāns nostrādāja, un no arēnas ceļš  veda uz Zviedrijas Hokeja federāciju, kas atrodas nepilnu desmit minūšu gājiena attālumā. Jautāsiet – ko es biju pazaudējis Zviedrijas Hokeja federācijā? Atbilde ir vienkārša – vēl pirms brauciena zināju, ka vajadzētu sagatavot kaut ko papildus, kas būtu mazliet nostāk no NHL tematikas. Tāpēc izlēmu stāstīt par zviedru jaunatnes hokeja sistēmu. Protams, piecu minūšu sižetā radio var izstāstīt pavisam mazliet, lai neteiktu, ka nemaz…

Lai nu kā, komunikācija ar zviedru federāciju notika gandrīz trīs nedēļu garumā, jo bija jāpieskaņojas gan manam, gan NHL, gan intervējamā grafikam. Bija paredzēts, ka intervēšu cilvēku, kurš atbild par jaunatnes hokeju valstī. Kā izrādās, daļa no manis sūtītajiem e-pastiem galamērķi nemaz nesasniedza (khm, khm, tehniskais nodrošinājums!). Un tāda problēma bija arī komunikācijā ar NHL, bet nebūsim sīkumaini. Runātājs bija atrasts. Lai arī ar lielām problēmām, bet grafiks saskaņots. Bija runāts, ka dienu iepriekš vēl sazvanāmies. Visu dienu tas tā arī neizdevās. Kā vēlāk noskaidroju, viņam steidzami bija jādodas pie ģimenes uz Zviedrijas ziemeļiem, par ko man tika pavēstīts aptuveni pusstundu pirms brīža, kad ierados federācijā. Zviedri izlašu pauzes laikā spēlēja pārbaudes spēles Leksandā, un gandrīz visi federācijas vadošie darbinieki bija devušies turp. Veiksme gan stāvēja klāt – ierodoties federācijā, mani iepazīstināja ar izglītības daļas vadītāju Jonu Lindu. Pasākums, kurš gandrīz izgāzās ar lielu blīkšķi, tomēr bija glābts un stāsts par zviedru jaunatnes sistēmu varēja tapt.

Radio ēterā svētdienas rītā varēja dzirdēt tikai vienu aspektu no kopumā pusstundu garās intervijās ar Lindu. Tajā stāstā dzirdams arī latviešu treneris Edgars Grundmanis, kurš jau 15 gadus dzīvo Zviedrijā un šobrīd strādā Nīneshamnas klubā ar jauniešiem. Viņu es satiku federācijas organizētos kursos viesnīcā turpat pie arēnas. Kā es vispār zināju par tādiem kursiem, nemaz nerunājot par atrašanos tajos? Pēc intervijas Linds mani tur uzaicināja. Man pat atsūtīja pasākuma grafiku un piekodināja nākt konkrētos laikos, kad tur viesojās NHL treneri Pols Maklīns un Robs Zetlers, kuri, protams, runāja angliski. Pārējā laikā semināri notika zviedru valodā, tāpēc no to apmeklēšanas nekādas jēgas nebūtu.

Bet zviedru galds gan bija līmenī visu dienu.

Vēl gana svaigā atmiņā augstskolas lekcijas, kad pusotru stundu sēdi auditorijā un vismaz pusi no tā laika domā par nākamo pārtraukumu. NHL treneri runāja par dažādām tēmām – vairākumu, mazākumu, iemetieniem katrā no zonām, izeju no zonas utt. Katra nodarbība bija stundu gara, bet pieķēru sevi pie domas, ka gribas vēl! Ar stundu bija krietni par maz! Tur tika demonstrēti taktiskie risinājumi, tehnikas un pieejas, kā katru konkrēto lietu darīt tā vai citādi. Pēc viena no semināriem kopā ar kolēģiem vēl minūtes 15 diskutējām ar Robu Zetleru par dažādām mazākuma niansēm un mūsdienu hokeju. Vakara spēlēs šīm lietām kopā ar latviešu kolēģiem pievērsām lielu uzmanību. Šādi sapratu, cik nopietna izpēte tiek veikta, kā tiek piedomāts par katru niansi, spēka paņēmienu, piespēli un kustību uz ledus. VISAM ir kaut kāds mērķis. Jautājums tikai par izpildījumu.

Pievēršoties NHL spēlēm un organizācijai – jāsaka, ka tā ir cita pasaule. Varbūt tas saistāms ar rietumnieku citādo domāšanu vai ko citu, bet Stokholmā rūpējās, lai tev būtu viss iespējamais un neiespējamais. Lai tu tur justos labi. Latvijā reizēm mēdz rasties sajūta, ka ar savu klātbūtni esi „skabarga pakaļā”, tajā pašā laikā cilvēki apvainojas, ja neierodies uz viņu pasākumiem. Piemērs – kolēģis Stokholmā pēc ceļgala operācijas pa arēnu pārvietojās, lēkājot uz kruķiem. Arī uz augšējo stāvu, kur bija mediju sektors. Nevienam nekas netika prasīts, tikmēr klāt pienāca meitene no NHL un piedāvāja braukt augšā/lejā ar liftu. Sīkums, bet patīkami. Jāsaka, ka „Globe” arēnas kāpnes uz mediju sektoru vairāk atgādināja bāku un kāpšana no ledus līmeņa līdz sektoram trešajā stāvā un atpakaļ vismaz astoņas reizes dienā bija kārtīgs treniņš kājām.

Apmeklēt pasākumus kā žurnālistam ir vēl viens pluss – pieejami ēdieni un dzērieni. Pirmoreiz ieejot mediju telpās „Globe” arēnā un ieraugot galdus, no šoka varēja aizrīties – dažādi augļi, vairāku veidu kēksiņi jeb „cup-cakes”, maize, zemesriekstu sviests, ievārījumi, sviests, gāzēts un negāzēts ūdens, „Coca-Cola”. Viss kā pieklājas, un krājumi šķietami neizsmeļami. Pirms spēlēm vakariņas ar tradicionālajiem zviedru ēdieniem. Ēd, cik lien. Trīs gadu laikā tādu servisu esmu pieredzējis uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmos pasākumos.

Arī tiešajiem darba pienākumiem viss sakārtots – pagarinātāji ierīču lādēšanai, ļoti ātrs internets visā arēnā, gana plaši galdi datora novietošanai arī tribīnēs, pirmsspēļu statistika vienkopus uz vismaz 20 lappusēm. Kosmoss!

Pievēršoties hokejam un visām tām lietām, ko redz līdzjutēji - arī tas bija mazliet no citas pasaules. Par spīti, mūsuprāt, dārgajām biļetēm (lētākās maksāja 52 eiro) halle abus vakarus bija pilnībā izpārdota. Viss pirmsspēles šovs vērsts, lai skatītājos veidotu tādu kā satraukumu un uzbudinājumu. Angļu valodā to apzīmē ar vārdiem „hype” vai „excitement”. Vienkārši, taču ļoti pārdomāti un interesanti video, kam seko valstu himnas. Tā kā NHL skatos daudz un regulāri, ASV un Kanādas himnas praktiski zinu no galvas. Jau ASV himnas izpildījums bija spēcīgs, taču Zviedrijas himna bija kaut kas ļoti iespaidīgs. Pēc tāda izpildījuma no debesīm nonesīsi zvaigznes un pamodināsi mironi. 13 ar pusi tūkstoši cilvēku ar jūtamu lepnumu un patriotismu dzied savu himnu. Tiešām skaisti un iespaidīgi. Skudriņas un zosāda gan pirmajā, gan otrajā spēlē.

Skan himna "Globe" arēnā

Pats hokejs arī nelika vilties. Jau pirmās spēles pirmajās minūtēs „Lightning” hokejisti parādīja, kā ar divām piespēlēm no savas aizvārtes ripu nogādāt pretinieku vārtu tīklā. Augstākā klase!

NHL spēles jau televīzijā izskatās ātras, bet dzīvē saproti, tieši cik ātri tas viss ir patiesībā. Mazie laukumi hokeju padara ļoti skatāmu un aizraujošu – hokejistiem nav laika daudz domāt, piespēles ir asas un precīzas, spēle ļoti tendēta uz vārtu priekšu. Televīzijā to tik ļoti neizjūt, bet dzīvē lieliski novērojams, cik grūta dzīve ir NHL vārtsargiem. Viņiem nepārtraukti jāizseko ripas kustībai un jābūt gataviem metieniem no jebkuras vietas. Skaidrs, ka to teikuši visi, taču,

skatoties NHL spēles "dzīvajā", tiešām top skaidrs, kāpēc eiropiešu vārtsargiem, arī Elvim Merzļikinam, vajadzīgs adaptācijas periods.

Hokejs tur ir savādāks. Tas ir ātrāks, fiziski smagāks, ar ļoti agresīvu darbību vārtu priekšā, turklāt, spēlētāji ar savu individuālo meistarību vārtsargu aizsūtīs uz vienu pusi, kamēr paši iemetīs otrā stūrī.

Viņi nav pārcilvēki, netrūka gana daudz brāķa un kļūdu elementārās situācijās, bet NHL spēlētais hokejs ir acīm un sirdij daudz tīkamāks nekā tas, ko varam redzēt "Arēnā Rīga". Salīdzināt KHL un NHL gan īsti negribētos. Skaidrs, ka vienā vai divās spēlēs KHL komandas var spēkoties ar NHL kolēģiem – KHL hokejisti būtu maksimāli mobilizēti, kamēr NHL spēlētāji tam visam, visticamāk, pieietu rezervēti. Garajā NHL sezonas maratonā krievu klubiem, visticamāk, klātos sūri.

NHL spēļu apmeklēšana Eiropā ir lielisks piedzīvojums kā hokeja līdzjutējam, un būtu jāmēģina to paveikt jebkuram, kurš sevi uzskata par šīs spēles cienītāju. No profesionālā viedokļa saproti, ko un kā dara citās valstīs. Brīžiem gan arī nācās sastapties ar skarbo dzīves realitāti, vērojot, cik ļoti tālu esam atpalikuši no ārzemju kolēģiem un cik diletantiskā veidā strādājam dažādu iemeslu dēļ. Tā teikt, niecīga darvas karote milzīgā medus mucā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti