Pirmās dienas, braucot austrumu virzienā pa Turcijas tuksnesīgo vidi, ir nogurdinošas – kāju visu laiku turu uz piemetinātā stieņa, sēdēšana līdz ar to ir neērta, ik pēc 50 kilometriem jāstājas, jānoņem ģipsis. Tas man uzlikts ar atvērtu augšu tā, lai to iespējams noņemt. Pirms izbraukšanas no slimnīcas dakteris vēlējās to mest ārā, bet es to paturēju, jo braucot tas dod drošības sajūtu.
Ir neprātīgi karsts - stājamies benzīntankos, slapinām kreklus, lai vismaz 15 minūtes ir patīkamāka braukšana. Apkārt vijas kalni un ir daudz skaistuma, taču karstums, kāja un nogurums liek par sevi manīt un aizēno to. Nakšņojam teltī un baudām daudzo zvaigžņu klātbūtni.
Katru dienu kopš Mārča ierašanās sajūtos mazliet neērti par to, ka Mārcim tiek visa darīšana – ar savu kāju īsti nekāds palīgs neesmu.
Īsi pirms "Bayburt" ceļa satiekamies ar Džeikobu – to pašu vācu ceļotāju, ar kuru iepazinos Vamavekē, Rumānijā. Viņš bija piestājis uz vienu dienu Sapančā, tad devās tālāk, tagad atkal tiekamies Turcijas pilsētā Havzā. Pavakariņojām, iedzērām pa alum un no rīta dodamies katrs uz savu pusi.
Tās pašas dienas vakarā izbraucam cauri "Bayburt" pilsētai un pa D915 ceļu dodamies ziemeļu virzienā. Pa ceļam piestājam nelielā benzīntankā kalnu pakājē, Mārcis nomaina zobratus močiem, lai atvieglotu tiem braukšanu kalnos.
Vēlāk, dodoties meklēt naktsvietu, piedzīvoju pirmo kritienu lauztās potītes dēļ.
Krustojumā mazliet saputrojos ar ātrumiem, kā rezultātā mocis sasveras uz labo pusi. Iesākumā instinkta dzīts pielieku pie zemes traumēto kāju, mēģinu moci noturēt, taču ātri sapratis, ka tā nav laba doma, ļauju tam nokrist uz sāniem, pats paliekot stāvam uz kreisās kājas. “Cik maz vajag, lai būtu sūdi,” pie sevis padomāju, skatoties uz kalniem, kuros no rīta grasāmies doties.
Vēl pēc īsa mirkļa Mārča "Jawa" iestigst dubļos, braucot izlūkot nometnes vietu. Mārcis, nokraujot mantas, ar nelielu piepūli dabū to laukā un apmetamies turpat netālu uz nakti.
Rīts par laimi ir saulains un smuks – savācam nometni un dodamies kalnā pa to pašu D915 ceļu. Iesākumā lēzeni, līdz vienā mirklī Muša skrien augšā tikai ar pirmo ātrumu. Serpentīni kļūst stāvāki, lieki piebilst, ka asfalts jau sen palicis aiz muguras. Labajos pagriezienos sirds pukst straujāk, jo nedrīkst braukt lēni, savādāk mocis apstāsies un atsākt braukšanu būs grūti.
Apkārt tuksnesis. Tiekam līdz kalna augšai un nākamās pāris stundas braucam pa izdangātu grunts ceļu ar stāviem kritumiem vienā pusē un stāvām klintīm, no kurām vēl nesen biruši akmeņi, otrā.
Diemžēl vai par laimi, pats bīstamākais ceļa posms ir slēgts nogruvuma dēļ. Braucot jau lejā, saprotam, ka no pasaules bīstamākā ceļa nekas īsti tur nav bijis.
Ar mašīnu varbūt bīstamāk, bet ar moci nekādu īpašu problēmu šis ceļš nesagādā.
Foto: Mārcis Pļaviņš
Bet skaisti visapkārt, un kā parasti, milzīgie kalni liek manai elpai aizrauties.
